Emirs Kusturica, bez šaubām, ir gruntīgi ierakstījis savu vārdu pasaules kino vēsturē, jo saņēmis galvenās balvas teju visos prestižākajos Eiropas kino festivālos, turklāt ir viens no retajiem divu Kannu festivāla "Zelta palmas zaru" ieguvējiem. Taču ne jau nu festivāli vien nosaka popularitāti – skaidrs, ka cilvēkiem Kusturicas filmas patīk, viņš nav no dzīves atrauts snobisks intelektuālis, bet meklē savu filmu sižetus un personāžus personiskajā pieredzē, tautas vidū, ierokas izbijušās Dienvidslāvijas smagajā un pretrunu pilnajā vēsturē.
Kā nereti mēdz gadīties ar izteiktiem autorkino radītājiem, arī Kusturica jau savās pirmajās filmās ("Vai atceries Dolliju Bellu?", "Kamēr tētis bija komandējumā", "Čigānu laiks") piesaka un attīsta gan sev tuvās tēmas, gan vizuālo valodu, kas ietver viņam raksturīgo autentisku detaļu, maģiskā reālisma, slepstika komēdijas (slapstick – joki no kinokomēdiju pirmsākumiem, kuros par komisku tiek uzskatīta fiziska darbība – iekaustīšana, kritieni, utt. – red.) un mežonīgas kinematogrāfiskās enerģijas sajaukumu, tiek pamanīts, rādīts un apbalvots, iegūst plašu skatītāju un kritiķu atsaucību.
Pēc finansiāli neveiksmīgās debijas Holivudā ("Arizonas sapnis" ar Džoniju Depu un Feju Danaveju) Kusturica atgriežas konfliktu nomocītajā tēvzemē un 1990. gadu vidū uzņem savu Dienvidslāvijas vēstures eposu "Pagrīde". Šī filma pamatīgi sašķeļ Kusturicas cienītāju pulku, jo daļa publikas viņam aplaudē un dod balvas festivālos (otrais "Zelta palmas zars"), tikmēr citi spļaudās par viņa pretenciozo vēstures interpretāciju un pārmet serbu glorificēšanu uz pārējo kaimiņtautu fona. Vēlāk tam pievienojas pārmetumi par bēdīgi slavenā diktatora Miloševiča un nu jau arī Vladimira Putina publisku atbalstīšanu.
Arī Kusturicas režisora karjera pēc "Pagrīdes" vairs nespēj uzņemt iepriekšējos apgriezienus – nākamā filma "Melns kaķis, balts kaķis" kopumā tiek uzņemta atzinīgi, taču atrodas kritiķi, kas apsūdz Kusturicu paša agrīnās daiļrades kopēšanā un apzinātā izvairīšanās no nopietnām tēmām, tā vietā piedāvājot jautru izklaidi. Tikmēr Kusturicu pārņem megalomānija, par kuras virsotni kļūst 2004. gadā tapusī filma "Dzīve ir brīnums", viena no visu laiku dārgākajām filmām serbu kino vēsturē. Lai uzņemtu šo melodramatisko mīlasstāstu uz Bosnijas kara fona, režisors pilnībā no jauna uzbūvē serbu etnogrāfisko ciematu Kustendorfu, kuru pēc filmēšanas pats iegādājas un apmetas tajā uz dzīvi.
Diemžēl "Satikšanos uz Piena ceļa" grūti uzskatīt par režisora atgriešanos formā, drīzāk par arvien dziļāku ieslīgšanu paša radītā kanona nostalģijā un lētā sentimentālismā. Lai arī režisors iepriekš neraksturīgā gājienā uzticējis galveno lomu pats sev, velti gaidīt liriski autobiogrāfiskas atkāpes. Tā vietā Kusturica brīvi ļauj vaļu fantastiskam stāstam par sava varoņa – piena pārvadātāja Kostas – mīlestību pret dīvas Monikas Beluči atveidoto kara bēgli uz… Bosnijas kara fona. Kad abi mīlnieki uzsāk idillisku kopdzīvi, viņus sāk vajāt Beluči iepriekšējā pielūdzēja – NATO ģenerāļa – uzsūtītie algotņi. Tam visam pa vidu un apkārt nemitīgi spindz lodes, mīnu laukā sprāgst aitas, zosis plunčājas cūku asinīs, helikopteri izvirst šāviņu krusu, skan daudz serbu mūzikas, pludo alkohols, bet pats Kusturica no mutes mutē baro lāci ar apelsīnu.
Un tas nekādi nav viss, lai uzskaitītu visas absurdās lietas, kas notiek filmā, nāktos šeit pārkopēt scenāriju. No vienas puses – it kā klasisks Kusturica, ne ko pielikt, ne atņemt, un ļoti iespējams, ka režisora cienītājiem "Satikšanās uz Piena ceļa" sniegs gaidīto gandarījumu vai vismaz vizuāli estētisku baudījumu, pateicoties elegantajām attēlu kompozīcijām un elpu aizraujošajām Serbijas kalnu ainavām. No otras puses, pat viskvēlākie fani nevarēs noliegt Kusturicas nespēju radīt jelkādu emocionālu saikni ar viņa varoņiem – personāži ir tikai vizuālas dekorācijas, kas nepieciešamas darbības virzīšanai uz priekšu, taču neviens nemēģina kaut uz brīdi apturēt šo mežonīgo balagānu, lai mēģinātu dziļāk ieskatīties mīlnieku dvēselēs. Viņu pēkšņajai mīlestībai ir tikpat liels beznosacījuma raksturs kā visām pārējām norisēm filmā. Režisors kā īstens deus ex machina vienkārši aizpilda kadrus ar lietām, kas viņam ienākušas prātā, nelauzot galvu par to savstarpējo saikni vai cēloņsakarību.
Iespējams, to visu jāuztver līdzīgi sirreālai fantāzijai, tādam tīram formālismam, kas patiesi apliecina režisora neierobežoto varu pār savas fantāzijas lolojumu. Tomēr iepriekšējā Kusturicas filmu pieredze nepavisam uz ko tādu nevedina, tieši pretēji – cilvēciski silta sasaiste starp skatītāju un norisēm ekrānā vienmēr bijusi viņam svarīga. Patiesas emocijas ekrānā parādās tikai filmas skumjajā epilogā. Tā pamatā ir Kusturicas iepriekš uzņemta īsfilma, kura tad arī kalpojusi par iedvesmu "Tikšanās uz Piena ceļa", piedomājot klāt abas sākuma daļas par mīlnieku dēkām. Atsevišķi kino vērtētāji uzskata, ka tieši beigu daļa "izvelk" filmu no radošas neveiksmes, taču negribas tam piekrist, jo beigas vienkārši šķiet paņemtas no kādas citas filmas. Personiski man bija grūti noslēguma melanholisko un rāmo plūdumu saistīt kopā ar pārējās filmas kariķētajiem tēliem un absurdajām norisēm.
Atgriežoties pie neveiklā salīdzinājuma ar Jāni Streiču, ja mani lūgtu piemeklēt "Satikšanās uz Piena ceļa" analoģiju no cienījamā latviešu režisora daiļrades, laikam gan ilgi nedomājot nosauktu "Vecās pagastmājas mistēriju". Arī tas ir kino, kura spēles noteikumi šķiet zināmi tikai pašam tā autoram, un nevar būt ne runas par autora pretimnākšanu savam skatītājam vai spēju uz savām kļūdām veselīgi paskatīties no malas. Protams, tas izsenis ir bijis priekšnoteikums ģeniālu mākslas darbu tapšanai, kuru unikalitāti novērtēt spējušas vien nākamās paaudzes. Varbūt "Satikšanās uz Piena ceļa" ir tieši šāds gadījums? Tomēr gribētos, lai pirms nākamā "nenovērtētā šedevra" radīšanas Kusturica izietu nelielu realitātes pārbaudi un izvērtētu ar vēsu prātu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
