Ašais kaimiņu humors. Filmas 'Ātrie igauņu puiši' apskats  (6)

Nu labi, tas nav gluži taisnīgs apgalvojums. "Ātrie igauņu puiši" ir Igaunijas, Zviedrijas un Latvijas kopražojums, kas tapis sadarbībā ar producentu grupu "Film Angels Productions". Filmas pamatā ir stāsts par trim igauņu jauniešiem, kuri 80. gados labi pelna, spekulējot ar džinsiem, Marlboro cigaretēm un citām deficīta precēm, taču drīz vien sāk apjaust gan sistēmas, gan sava stāvokļa bezcerību un nolemj bēgt no Padomju savienības. Šķērsot robežu viņiem izdodas bez lielām grūtībām, turpretī pielāgoties dzīvei brīvajā Zviedrijā izrādās daudz sarežģītāk.

Filma gandrīz no sākuma līdz beigām ir jautra un rotaļīga un no skatītāja neprasa sevišķi lielu piepūli. Galvenie varoņi ir kolorīti un šarmanti savā dīkdienīgajā vieglprātībā. Situācijas, kurās viņi nepārtraukti nokļūst – daudzveidīgas un asprātīgi pasniegtas. 80. gadu atmosfēra veiksmīgi uzburta abās dzelzs priekškara pusēs. Viss notiek dabiski un nepiespiesti, un rodas maldīgs iespaids, ka uzņemt šādu kino ir tikpat viegli un izklaidējoši kā to skatīties.

Taču jokot nav viegli. Protams, izstāstīt anekdoti šaurā paziņu lokā var gandrīz katrs. Turpretī iedzīvināt humoru uz lielā ekrāna ir nesalīdzināmi grūtāk. Liela daļa mūsdienu kinokomēdiju (ne tikai Latvijā – šī problēma ir raksturīga arī Holivudas filmām), šķiet, tiek veidotas pēc principa "scenārists sacer jokus, aktieri tos cits citam atstāsta". Pat ja šie teksti ir iedarbīgi un labi uzrakstīti, viss pārējais vizuālā humora potenciāls ar šādu pieeju diemžēl tiek izniekots. "Ātrie igauņu puiši" šajā ziņā sagādā vairākus patīkamus pārsteigumus. Daļa joku šeit ir pasniegti bez vārdiem, izmantojot tikai intonācijas, mājienus, ķermeņa valodu un atjautīgus kameras leņķus. Vēl jo vairāk, iepriecina mēra sajūta, ar kādu filmas veidotāji šos jokus translē. Humors netiek histēriski bāzts skatītājam sejā. Lieku vārdu vietā bieži tiek izmantoti klusuma brīži, kuri pasaka nesalīdzināmi vairāk. Katra aina ir ieturēta situācijai atbilstošā tempā, nevis cenšoties veikt pēc iespējas vairāk smieklīgu darbību pēc iespējas īsākā laikā. Joki netiek lieku reizi paskaidroti. Tas izklausās mazliet sīkumaini, bet visas šīs detaļas beigu beigās ir tās, kas kopsummā nosaka komēdijas kvalitāti.

Citiem vārdiem sakot, "Ātrie igauņu puiši" veiksmīgi izvairās gandrīz no visām žanra lamatām. Filma noturas labas gaumes robežās tieši tiktāl, lai tās pikantākie joki liktos atbrīvojoši, nevis vulgāri. Arī šo līdzsvaru ir grūti noturēt.

Diemžēl tā pati sirsnīgā vienkāršība, kas padara "Ātros igauņu puišus" par labu komēdiju, traucē tai kļūt par izcilu filmu. Tas nav nekāds smagais pārmetums, vienkārši mazliet žēl, ka katrs notikums ir iepriekš paredzams, dažas nopietnākas sižeta līnijas tā arī paliek neatrisinātas, bet personāžu darbības nekļūdīgi atbilst žanra stereotipiem. Pat galveno varoņu sastāvs seko mūžsenai formulai – pārgalvīgais un egoistiskais puisis, apzinīgais puisis un pastulbais, bet mīlīgais puisis. Baudīt filmas komēdiskās kvalitātes tas, protams, netraucē, taču nepamet sajūta, ka kaut kur zem tā visa ir bijusi iespēja ieskatīties postpadomju cilvēka joprojām aktuālajā apziņā mazliet dziļāk. Bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs. Filmas iecere, visticamāk, bija nevis nodarboties ar totalitārisma atstāto brūču aizlaizīšanu, bet gan pasmieties pašiem par savu apjukumu un maznozīmību šajā absurdajā pasaulē. Pret to var attiekties arī ļoti nopietni, taču ir aizdomas, ka smieties varētu būt lietderīgāk.