Asinssūcēju karalim Drakulam – 120. Nozīmīgāko vampīrfilmu izlase  (5)

Kā zināms, Drakulas tēls veidots, daļēji balstoties vēsturiski reālā personā – cietsirdīgajā Vladā III Tepešā, kurš dzīvoja 15. gadsimta Valahijas kņazistē (mūsdienu Rumānijas teritorijas dienvidos). Tāpat par vienu no iedvesmas avotiem uzskatīts Stokera laikabiedrs – aktieris Henrijs Ērvings. Tomēr 20. un 21. gadsimtā daudz plašāk par saviem prototipiem pazīstams tieši fikcionālais tēls, populārajā kultūrā rodot simtiem dažādas inkarnācijas.

Stokera radītā Drakulas īpašības saskatāmas, iespējams, lielākajā daļā vampīru, kas redzami kino, proti, aristokrātiskums, izglītotība un šķietama sirsnība, aiz kuras slēpjas nevaldāma agresija un niknums. Izaudzis no gotiskās literatūras, Drakula pirmo lielo popularitātes vilni kino piedzīvoja 30. un 40. gados, kad Holivudā slavu iemantoja dažādi "briesmoņi", piemēram, Mūmija, Vilkatis jeb Vilkcilvēks un citi. Tēla popularitāte iedvesmoja daudzus režisorus un scenāristus sacerēt arvien jaunus stāstus par nemirstīgajiem vampīriem, izveidojot veselu šausmu kino apakšžanru, ko mēdz dēvēt par vampīru filmām.

Kā liecina vietnē "Internet Movie Database" (IMDb) atrodamā informācija, kopš 2009. gada Drakulas tēls parādījies vairāk nekā 217 filmās, atpaliekot vienīgi no sera Artura Konana Doila radītā Šerloka Holmsa. Protams, lielākā daļa šo filmu nav "Drakulas" ekranizācijas, bet gluži vienkārši izmanto Stokera tēlu kā vienu no varoņiem.

Tā saukto vampīru filmu noriets pēc vairāku kino vēsturnieku domām novērojams tieši pēdējo desmit-divdesmit gadu laikā, kad augstvērtīgākās filmas par asinssūcējiem ir parodijas vai cita veida komēdijas, savukārt lielāko popularitāti un ieņēmumus gūst mākslinieciski vājas kinolentes kā, piemēram, "Krēslas" sāgas sērijas.

Svinot Stokera "Drakulas" jubileju, piedāvājam iepazīt vēsturiski nozīmīgas vai no kino valodas viedokļa oriģinālas vampīru filmas, kurās atklājas gan dažādas Drakulas tēla interpretācijas, gan dažādu citu vampīru transformācijas.

1922. gadā iznākusī filma "Nosferatu, šausmu simfonija" ("Nosferatu, eine Symphonie des Grauens") uzskatāma par pirmo līdz mūsdienām saglabāto kino darbu, kas veidots pēc Stokera romāna motīviem. Filmu uzskata ne vien par vienu no pirmajām šausmenēm, bet – līdzās Roberta Vīnes "Doktora Kaligari kabinetam" (1920) – arī par izcilu vācu ekspresionisma kino paraugu.

Zīmīgi, ka filmas režisors Frīdrihs Vilhelms Mūrnavs (Friedrich Wilhelm Murnau) nebija ieguvis tiesības ekranizēt Stokera romānu, tādēļ viņa versijā mainītas vairākas būtiskas detaļas, piemēram, grāfs Drakula nomainīts ar grāfu Orloku. Tas gan neliedza Stokera autortiesību mantiniecei Mūrnavu veiksmīgi iesūdzēt tiesā par autortiesību pārkāpšanu.

Tomēr par spīti tā laika centieniem pēc tiesas pavēles iznīcināt visus filmas eksemplārus filma ir saglabājusies un kino vēsturē iegājusi kā augsti vērtēts mākslas darbs. Tāpat filma skatītāju apziņās izveidoja un nostiprināja iespaidu par vampīriem kā atdzīvinātiem miroņiem ar pagarinātiem zobiem.

Tomēr pasaules slavu Drakulas tēlam atnesa 1931. gadā iznākusī filma "Drakula" ("Dracula") ar Belu Lugoši galvenajā lomā. Atšķirībā no "Nosferatu" šis darbs izplatīja nedaudz citādu priekšstau par vampīriem, padarot Drakulu cilvēciskāku. 30. gadu sākumā filma guva ievērojamus sasniegumus ASV.

Šī Toda Brauninga filma balstīta 1924. gadā tapusī lugā, kas savukārt veidota pēc Stokera romāna motīviem. Mūsdienās par sava laika klasiku sauktā filma vēsturē iegājusi galvenokārt ar Lugoši aktierspēli. Aktiera izvēlētā runas maniere, akcents un valodas ritms kļuva par Drakulas firmas zīmi. Pēs filmas panākumiem Lugoši vampīru atveidoja arī vairākās citās filmās.

Nākamais Drakulas – un līdz ar to arī vampīru – popularitātes vilnis sākās 50. gadu nogalē, kad tika izdota britu versija par Stokera darbu.

Terensa Fišera režisētajā filmā "Dracula", ko izrādot ASV pārsauca par "Horror of Dracula", lai to nejauktu ar Lugoši filmu, galveno lomu spēlē Kristofers Lī, kurš dižciltīgo vampīru spēlējis kopā deviņās filmās.

1979. gadā vācu režisors Verners Hercogs uzņēma filmu "Nosferatu: Phantom der Nacht" jeb "Nosferatu: Phantom of the Night", kas tika veidota kā stilizēts rimeiks 1922. gada filmai "Nosferatu, šausmu simfonija".

Filmai ir divas versijas – vienā aktieri runā vācu, otrā – angļu valodā. Hercoga versiju par Nosferatu slavēja gan kritiķi, gan skatītāji. Pats režisors reiz esot teicis, ka viņaprāt visu laiku labākā filma, kas radīta Vācijā, ir Mūrnava "Nosferatu".

Deviņdesmito gadu sākumā Drakulu iedzīvināja arī kino meistars Frānsiss Fords Kopola un aktieris Gerijs Oldmens. Tāpat filmā spēlē Vinona Raidere, Entonijs Hopkinss un citi.

Kopola savā filmā vampīra tēlam vēlējies piešķirt lielāku dziļumu un, kā rakstījuši vairāki kritiķi, "Bram Stoker's Dracula" izglābj Stokera varoņus no kariķējošām interpretācijām, kādas dominējušas teju visās līdzšinējās desmitgadēs.

Attālinoties no Drakulas tēla, jāmin vairākas filmas, kas vai nu tieši, vai netieši ietekmējušās no Stokera radītās pasaules. Kā viena no deviņdesmito gadu vidus vampīru filmām minama "Intervija ar vampīru" ("Interview with the Vampire: The Vampire Chronicles"), kurā galvenās lomas spēlē Toms Krūzs, Breds Pits un Kirstena Dansta, kurai kino darba uzņemšanas laikā bija vien vienpadsmit gadu.

Mūsdienu reportierim sarunājoties ar vampīru, filmā izsekots līdzi divu draugu gaitām pēdējo gadsimtu laikā. Nīla Džordana režisētā šausmu drāma saņēma divas nominācijas Amerikas Kinoakadēmijas balvai "Oskars" – par labāko skaņu celiņu un labāko scenogrāfiju.

Viena no kritiķu mīlētākajām mūsu gadsimta vampīru filmām ir zviedru režisora Tomasa Alfredsona veidotā "Let the Right One In" (2008), kas vēsta par bieži skolā apceltu zēnu vārdā Oskars, kurš satiek noslēpumaino Eli un uzzina, ka viņa ir vampīrs.

2010. gadā tika izdots filmas pārfilmējums jeb rimeiks angļu valodā, kas savukārt izpelnījās asāku skatītāju vērtējumu.

Dienvidkorejiešu filma "Bakjwi" jeb "Slāpes" pārsteidz skatītāju ar reālistisku, naturālistisku vampīrisma atveidojumu. 2009. gada kinolentē stāstīts par kādu priesteri, kurš pēc neveiksmīgas eksperimentālas medicīniskas procedūras sāk izjust nepieciešamību dzert asinis.

Šī filma veidota, daļēji balstoties Emīla Zolā romānā "Terēze Rakēna" ("Thérèse Raquin"). Galvenā varoņa interesantais iekšējais konflikts, kā arī augstās kvalitātes specefekti padarīja "Bakjwi" par vienu no mūslaiku intriģējošākajām vampīru filmām.

Pēc Džima Džārmuša filmas "Izdzīvo tikai mīlētāji" iznākšanas 2013. gadā daudzi kino apskatnieki izteica pieņēmumu, ka filma veidota kā sava žanra "pēdējā filma", respektīvi, ka filmas galvenie varoņi, noguruši vampīri, kas slēpjas no sabiedrības, ir metaforas visam vampīru apakšžanram.

Tomēr komentējot žanra situāciju, Džārmuša filma vienlaikus izstāsta aizkustinošu mīlasstāstu, kas ildzis jau vairākus gadsimtus, tā liekot skatītājam paraudzīties uz dažādiem kultūras vēstures notikumiem no jauna skatu punkta.

Irāņu izcelsmes amerikāņu režisore Ana Lilija Amirpura 2014. gadā uzņēma kinolenti "A Girl Walks Home Alone at Nigh", kas ir ne tikai pirmais irāņu romantiskais vampīru trilleris, bet arī veiksmīgi kombinē komiksu, Spageti vesternu un 50. gadu dumpinieku melodrāmu stilu.

Tāpat Amirpura filmā iemanās gaumīgi, respektīvi, apslēpti un netieši paust attieksmi pret sieviešu situāciju musulmaņu sabiedrībā, iestājoties par lielāku neatkarību sievietēm.

Vēl 2014. gadā iznāca Taikas Vaititi un Džameina Klementa režisētā komēdija "What We Do in the Shadows", kas ir ne tikai viena no labākajām pēdējo gadu vampīru filmām, bet arī viena no pēdējo gadu labākajām komēdijām.

Darbs veidots kā dokumentālā filma, kurā izsekots dažu vampīru ikdienas dzīvei. Jaunzēlandes pilsētā Velingtonā mītošie vampīri filmas laikā piedzīvo gan dažādas ar mājsamniecību saistītas problēmas, gan arī cenšas risināt lielākus jautājumus, saskaroties ar, piemēram, nāvi vai mīlestību.

Filmu īpašu padara tās sirsnīgais stils, ko filmas veidotāji noslīpējuši, strādājot pie populārā komēdijseriāla "Flight of the Conchords".