Kā zināms, Drakulas tēls veidots, daļēji balstoties vēsturiski reālā personā – cietsirdīgajā Vladā III Tepešā, kurš dzīvoja 15. gadsimta Valahijas kņazistē (mūsdienu Rumānijas teritorijas dienvidos). Tāpat par vienu no iedvesmas avotiem uzskatīts Stokera laikabiedrs – aktieris Henrijs Ērvings. Tomēr 20. un 21. gadsimtā daudz plašāk par saviem prototipiem pazīstams tieši fikcionālais tēls, populārajā kultūrā rodot simtiem dažādas inkarnācijas.
Stokera radītā Drakulas īpašības saskatāmas, iespējams, lielākajā daļā vampīru, kas redzami kino, proti, aristokrātiskums, izglītotība un šķietama sirsnība, aiz kuras slēpjas nevaldāma agresija un niknums. Izaudzis no gotiskās literatūras, Drakula pirmo lielo popularitātes vilni kino piedzīvoja 30. un 40. gados, kad Holivudā slavu iemantoja dažādi "briesmoņi", piemēram, Mūmija, Vilkatis jeb Vilkcilvēks un citi. Tēla popularitāte iedvesmoja daudzus režisorus un scenāristus sacerēt arvien jaunus stāstus par nemirstīgajiem vampīriem, izveidojot veselu šausmu kino apakšžanru, ko mēdz dēvēt par vampīru filmām.