Balets – murgs. Dejas kritiķe par filmu 'Dižais balets'  (29)

Balets, pirmkārt, ir māksla un personības, dialogs starp tradīcijām un mūsdienu praksēm, fiziskas sāpes un ne ar ko nesalīdzināms gandarījums, piedzīvojot lidojumu un skatītāju aplausus. Šīs ir mūžīgas tēmas, par ko būtu vērts runāt arī mākslas filmā. Diemžēl Krievijas kino drāma "Dižais balets" piedāvā tikai klišejas par to. Un melus.

Filma stāsta par jauniem cilvēkiem, kuri, atšķirīgu mērķu vadīti, mācās Baleta akadēmijā un sapņo dejot uz prestižās Lielā teātra skatuves. Centrā ir divas meitenes – Jūlija un Karīna. Pirmā nākusi no ļoti nabadzīgas ģimenes kādā Krievijas nekurienē (Šahtinska) un Baleta akadēmijā nokļuvusi liktenīgas sagadīšanās rezultātā, bet Karīna ir bagātu vecāku atvase. Abas ir talantīgas un akadēmijas izlaiduma izrādē "Apburtā princese" pretendē dejot Auroru. Karīna ir dzimusi, lai būtu balerīna un lai dejotu prīmas partijas. Savukārt Jūliju filmā ir mēģināts rādīt kā dabas bērnu, kura pēc vārda kabatā ilgi nemeklē un kurai ir stingra nostāja ik jautājumā. Īpaši bērnībā. Meitene Jūlija, kuru atveido Jekaterina Samuiļina, ir patiesi spuraina pusaudze ar gana spriegu iekšējo pasauli. Viņa izceļas uz visu citu skolas meiteņu fona arī vizuāli – ar spītīgā čokurā savilktajām lūpām, nedaudz uz priekšu izvirzītu mutes daļu, šaudīgo un vērtējošo acu skatienu.

Un tad gandrīz jau filmas vidū pēkšņi attopos, ka paralēli tiek atainoti gan tagadnes, gan pagātnes notikumi, bet tajos redzamas divas visai atšķirīgas Jūlijas. Vecākajai ir cita ķermeņa komplekcija, rudi mati un lielas acis. Meitenes pusaugu vecumā un pēc astoņiem gadiem (kāds ir pavadītais laiks Baleta akadēmijā), spēlējot vienu un to pašu varoni Jūliju un Karīnu, vizuāli tik ļoti atšķiras, ka saprotu – šajā brīdī būtu filma jātin atpakaļ, jo "mētājoties" no tagadnes (akadēmijas pēdējie gadi) uz pagātni un atkal atpakaļ, abus laikus biju uztvērusi kā divus paralēlus stāstus.

Visai ātri filmā tiek uzsvērts, ka Jūlijai ir ļoti īpašs lēciens, tāpēc viņa ir labāko vidū. Dramatiska spriedze tiek veidota arī ap epizodi, kurā jaunie dejotāji prāto, vai ir reāli pārlēkt pāri ielai no vienas mājas jumta uz otru. Jūlijai tas vēlāk, vienā no krīzes mirkļiem, tomēr izdodas, un no tā laikam jāsaprot, ka lēciens baletā ir pats, pats svarīgākais. Jā, ir svarīgs. Ļoti svarīgs. Bet ne tikai.

Jūlijas plašais un augstais lēciens "Gulbju ezerā" ir filmas pēdējais kadrs. Dīvaini, ka triumfa kadros ar momentiem no "Gulbju ezera" Jūliju redzam no aizmugures, kas liek domāt, ka aktrisei-dejotājai Margaritai Simonovai tomēr ir dublante. Tam arī varētu nepievērst uzmanību, ja vien filmas veidotāji nelepotos ar to, ka filmā par baletu spēlē īstas dejotājas. Ne tā, kā to darot Rietumos, kur aktrises bērnībā nedaudz nodarbojušās ar baletu un tad filmas vajadzībām kādas kustības iestudē, bet "melno darbu" dara dublantes (B. Ivanova rec. portālā film.ru). Piemērs, protams, ir "Melnais gulbis", kurā galvenajā lomā bija Natālija Portmane.

Filma "Dižais balets" gan parāda, ka pat, ja aktrises ir īstas dejotājas, amatieriska aktierspēle rada falšumu. Jau filmas sākumā rādītās epizodes ar sīkajiem dialogiem starp vecākiem un uz iestājpārbaudījumiem atvestajām atvasēm ir neīstuma un saštukotu tēmu pilni. Tam seko Jūliju pazemojoša (psiholoģiska vardarbība no pedagogu puses šajā baletā ir ikdiena!) epizode uzņemšanas komisijas priekšā, liekot viņai novilkt garās bikses un dejot apakšbiksītēs. Lai redzētu kājas... Es neticu, ka bijušais izcilais premjers (tagad nodzēries), kurš meiteni no ielas savāca, lai nodotu mākslai, nav gana sagatavojis Jūliju. Turklāt jaunā balerīna, kura atveido Jūliju bērnībā, ir tik stalta un gracioza, ka nav ne mazāko šaubu – šis ķermenis baletā trenēts vismaz jau no triju gadu vecuma.

Vēlāk ir epizode, kurā galvenās varones vienaudžu vidū sacenšas, griežot piruetes. Griež ilgi un sparīgi, viena tomēr ilgāk un tad abas reizē skrien vemt pie klozetpoda. Neticu. Vēl kādā epizodē rāda, ka Jūlija pēdējā brīdi skrien uz ģenerālmēģinājumu Lielajā teātrī... caur galveno skatītāju ieeju. Un es neticu, ka astoņus gadus baleta klasi var vadīt sieviete ar tik izteiktiem atmiņas traucējumiem, kādi filmā iezīmēti Alises Freindlihas spēlētajam "vagaram" Beļeckai. Turklāt viņa, lai panāktu, ka Auroru izlaiduma izrādē dejo tieši Jūlija, lietu iet kārtot uz... Kremli. Skaistā, ļoti agrā, saulainā rītā, kamēr Sarkanajā laukumā nav neviena cilvēka.

Šādu sadomātu absurdu epizožu filmā ir daudz. Ja faktu līmenī tam varētu arī noticēt, tad veids, kā filmā tas viss parādīts, līdzinās dīvainai pasakai. Saprotu, ka šī nav dokumentālā filma, taču man nav arī pamata domāt, ka tā ir komēdija. Daži skatītāji gan filmas laikā ik pa brīdim skaļi ķiķināja. Kamēr man no šī murgainā baleta mazās un lielās meitenes gribējās "izraut" ārā jau filmas desmitajā minūtē. Ja balets var būt iespējams, ejot vienīgi pa vardarbības (gan ķermenisku, gan psiholoģisku) ērkšķu ceļu, tad man tas nav vajadzīgs.

Sākums, kur mazā Jūlija uzņemšanā redzama, brīvi improvizējam starp akrobātiku un deju, pieskaņojoties mūzikai, cerīgi lika domāt, ka filma stāstīs par iespēju meklēt citus ceļus dejas mākslā. Jūlijas akadēmiski nesamaitātā domāšana citos apstākļos meiteni varēja aizvest uz laimīgāku un harmoniskāku dejas pasauli. Bet Krievijā balets ir kulta statusā. Ja reiz esi ticis līdz "Bolšoi", tad izturi armijas disciplīnu, intrigas, un nežēlīgo konkurenci. Pat ja nesaproti, kā vārdā.
P.S. Latviešu titros lasāms neticami slikts tulkojums. Arī filmas nosaukuma latviskojums ir neveikls. Kāpēc filmu nevarēja saukt "Lielais teātris", ko reizē iespējams lasīt gan burtiski, gan kā metaforu. Jeb "dižais" bija domāts nievājoši?...