Supervaroņu un kosmosa robotu franšīzes sēriju kinematogrāfiskajā izgāztuvē, ar ko šodien lielākajam vairumam asociējas Holivudas produkcija, kur režisora vārdam parasti ir vien trešās šķiras nozīme (pat Stīvenam Spīlbergam un Džordžam Lūkasam ar grūtībām izdodas savas filmas dabūt kinoteātros1, tikmēr "Netflix" priekā berzē rokas par viegli pieejamajiem resursiem), Kristofers Nolans daudziem šķiet kā pestītājs vai Prometejs, kurš spējīgs atdot kino nozagto godu un cieņu.
Kā jau superzvaigznei pieklājas, arī Nolanam netrūkst skarbu kritiķu, kuri apsūdz viņu oriģinalitātes trūkumā un ideju zagšanā, kā arī norāda, ka viņa filmas tikai maskējas aiz intelektuālās virskārtas, zem kuras atrodas tāds pats bezdomu izklaides popkorns kā citi Holivudas blokbāsteri ("YouTube" kanāla "Honest Trailers" veidotāji Nolanu nesen raksturoja kā "Maiklu Beju cilvēkiem, kas dzīvē izlasījuši vismaz vienu grāmatu"). Turklāt tieši viņa radītajai Betmena triloģijai lielā mērā varam pateikties par supervaroņu filmu invāzijas aizsākumu pēdējā desmitgadē.
Tiesa, lai arī Nolana filmas spējušas nopelnīt miljardiem dolāru un izpelnīties lielākoties atzinīgus vārdus no kritiķiem, tomēr prestižās industrijas balvas līdz šim gājušas viņam secen – divreiz ticis nominēts "Oskaram" par labāko scenāriju, taču vēl ne reizi par režiju. Atsevišķi kinokritiķi pieļauj, ka "Denkerka" beidzot varētu mainīt šo situāciju.
Tāda līmeņa režisoram kā Nolans "Denkerka" vienlaikus ir gan liels risks, gan iesoļošana zināmā komforta zonā. No vienas puses – pārliecināt studiju ieguldīt 100 miljonus dolāru (tikai ražošanas izmaksas) filmā par amerikāņu skatītājiem mazsvarīgu 2. pasaules kara epizodi kaut kur Eiropā pat oriģinālo kases grāvēju "Pirmsākums" un "Starp zvaigznēm" autoram noteikti nebija viegli, bet, no otras, – 2. pasaules karš tomēr ir stabila un labi apgūta tēma kino vēsturē, turklāt tai, nenoliedzami, ir liels potenciāls uzrunāt ASV Kinoakadēmijas biedrus pirms nomināciju saraksta izveides, ja atminamies Spīlberga "Glābjot ierindnieku Raienu" vai nesenās Mela Gibsona "Kauja par Heksoridžu" panākumus. Vislielākais riska faktors ir pati "Denkerkas" koncepcija, iemetot skatītāju tieši darbības centrā un radot vēstījumu bez piesaistes varoņu biogrāfijām, iztiekot tikai ar attēlu un skaņu.
Runājot par filmas iedarbību, vistuvākais salīdzinājums, ko spēju iedomāties, būtu ar pieminētās "Glābjot ierindnieku Raienu" slaveno Normandijas desanta ainu, kas kino vēsturē kļuvusi par kara elles attēlojuma etalonu. "Denkerka" savā ziņā funkcionē kā šīs ainas pilnmetrāžas versija, tomēr atturoties no Spīlberga asiņainās brutalitātes. "Denkerkas" pusaudžu filmas reitingu (PG-13), kas ASV ir nozīmīgs kases ieņēmumu faktors, Nolans skaidroja kā māksliniecisku izvēli par labu spriedzei, nevis šausmām.
Filmas darbība ir iezīmēta ļoti precīzi, varētu pat teikt – iegriezta kā ar nazi, cenšoties atturēties no visa liekā. "Denkerkas" struktūru veido trīs paralēlas līnijas, kas saistītas ar attiecīgajām dabas stihijām – zeme (mols), ūdens (jūra), gaiss, kur paralēli norit filmas darbība. "Mola" sadaļā varam sekot līdzi vairāku pavisam jauniņu britu karavīru centieniem izdzīvot, lai beidzot tiktu prom no vāciešu ielenktās Denkerkas, "jūras" daļa veltīta kāda apzinīga britu izklaides kuģīša kapteiņa (spēcīgs Marka Railensa aktierdarbs, izteiksmīgākais visā filmā) pūliņiem aizkļūt līdz Denkerkai, lai palīdzētu nelaimē nokļuvušajiem karavīriem, tikmēr "gaisa" ainās Toma Hārdija atveidotais britu gaisa karaspēku pilots cenšas atvairīt vāciešu lidmašīnas no evakuācijas norises vietas. Nedomāju, ka īpaši samaitāšu skatīšanās prieku, atklājot, ka visas trīs daļas filmas beigās eleganti saplūst vienotā veselumā, jo šādi paņēmieni ir Nolana firmas zīme. Neparastais uzstādījums nosaka arī filmas ilgumu, kas ir tikai stunda un 46 minūtes un var samulsināt tos, kas pieraduši pie Nolana pēdējo filmu trīs stundu vēriena.
"Denkerkas" koncepcija ir tās lielākais trumpis un reizē Ahilleja papēdis. Pati ideja šķiet lieliska, kaut zaudējusi daļu svaiguma pēc tādām izdzīvošanas žanra filmām kā "United 93", "127 stundas", "Gravitāte", "Izdzīvojušais", "Deepwater Horizon: ugunis jūrā" u. c. Tomēr "Denkerka" uz šī fona izceļas ar patiesi iespaidīgu darbības vērienu un neapšaubāmi ekselentu tehnisko izpildījumu, kur cita starpā īpašas uzslavas pelnījusi skaņu režijas brigāde – nezinu, vai iespējams sajust vēl reālistiskāku britu iznīcinātāja "Spitfire" dzinēja rēkoņu, kā vien pašam nesēžoties pie tā stūres. Arī Nolana regulāro sadarbības partneru – operatora Hoites van Hoitemas ("Starp zvaigznēm") un komponista Hansa Cimmera – darbu jau atkal var vērtēt ar maksimālo atzīmi.
Taču visvairāk no citām izdzīvošanas žanra filmām "Denkerka" atšķiras ar varoņu anonimitāti, tostarp arī pretinieku anonimitāti, kurus vaigā vispār neredzam, tikai izjūtam viņu uzbrukumus spindzošo ložu un debesīs planējošo lidmašīnu formā. Katrā no iepriekš minētajiem filmu piemēriem varoņu personībām ir zināma loma filmas gaitā, un, lai cik ekstrēmā situācijā mēs viņus nesastaptu, autori tomēr cenšas sniegt skatītājiem ieskatu varoņu dzīvē – ar dialogiem, monologiem, atmiņu ainām u. tml. Nolans no tā ir pilnībā atteicies, un viss, ko mēs par filmas personāžiem uzzinām, izriet no ekrānā redzamās darbības X brīdī, kas galvenokārt ir strikti funkcionāla. Taču bez personību klātbūtnes "Denkerka" ar visu tehnoloģisko triumfu un režisora ierasto tieksmi uz maksimāli autentisku darbības atveidojumu, cik iespējams, iztiekot bez datorefektiem, kādā brīdī vienkārši pazaudē saikni ar skatītāju. Problēma slēpjas "Denkerkas" dramaturģijas īpatnībās. Nolans ir teicis, ka visu filmu vēlējies izveidot kā izvērstu trešo cēlienu, kas parasti filmās ir beigu kulminācijas daļa.
Tomēr ne velti tradicionālie dramaturģijas likumi strādā tik labi, jo patiesa katarse iespējama tikai pēc skatītāja priekšnojautu un līdzpārdzīvojuma mehānismu "iesildīšanas". Lai cik lielu spēlēšanu uz jūtām nevarētu pārmest iepriekšējām Nolana filmām, vismaz kinozālē līdzpārdzīvojums tomēr bija spēcīgāks. "Denkerka" izšauj emocionālo lādiņu jau pirmajā filmas pusē, un cerētā katarse, "lielais beigu sprādziens", tā arī nenotiek. Turklāt režisors, manuprāt, pieļauj kļūdu un atkāpjas no paša izlolotās koncepcijas, lai mēģinātu šo aizkustinājumu tomēr radīt. Proti, filmas noslēgumu veido patosa piesātināta montāža, kas parāda notikumus pēc Denkerkas evakuācijas.
Ja līdz šim varēja šķist, ka pati vēsturiskā kara epizode ir vien darbības fons vai spriedzes radīšanas faktors, tad beigas cenšas apliecināt pretējo, pievēršoties Denkerkas iespaidam uz kara gaitu un pat citējot slaveno Čērčila runu "Mēs cīnīsimies pludmalēs". Lai to labāk saprastu, iztēlojieties, ja "Gravitātes" beigās, kad Sandras Bulokas tēlotā astronaute Raiena ir piecēlusies kājās pēc smagās nolaišanās uz Zemes, uzreiz pēc tam viņai blakus nolaistos helikopters, no kura izkāptu smaidošs ASV prezidents, sveicot ar atgriešanos mājās, kam sekotu patētiskām runām pilna preses konference NASA štābā. Es, protams, pārspīlēju, taču kontrasts starp "Denkerkas" beigu daļas intonāciju un pārējo filmu ir spēcīgs.
Priecē, ka Kristofers Nolans joprojām atrodas radošos meklējumos, un "Denkerka" ir aizraujošs kinematogrāfisks eksperiments, pat ja rezultāts, iespējams, pilnībā neattaisno lielās cerības. Tā ir filma, kas kārtējo reizi liek uzdot jautājumu: kur iespējams novilkt robežu starp spēles kino un izklaidējošu atrakciju simulatoru? Jebkurā gadījumā, lai izbaudītu "Denkerkas" sniegto pieredzi, tā noteikti jāskatās uz paša lielākā ekrāna, kāds vien jūsu tuvumā pieejams, pretējā gadījumā jūs tikai apzagsiet paši sevi.
1 http://www.hollywoodreporter.com/news/steven-spielberg-predicts-implosion-film-567604
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!