Filma atspoguļo pagājušā gadsimta 70. gadus, kas Latvijā iezīmējās ar jaunās paaudzes rokmūziķā parādīšanos. Iedvesmojušies no 60. gadu pasaules mūzikas grandiem – Elvisa Preslija, Bila Heilija, "The Beatles", "The Rolling Stones", "The Beach Boys", "Led Zeppelin" u.c., kā arī Latvijā milzu atzinību guvušajām pašmāju rokgrupām "Katedrāle", "Eolika", "2XBBM", "Melody Makers", "The Jockers" un citām, kas uz to brīdi bija jau izjukušas vai pārtraukušas darbību – parādījās jaunas grupas: "Menuets", "Santa", "Jolanta", "Stroncijs 70", vēlāk arī "Līvi", "Sīpoli", "Modo". Izmantojot latviešu dzejnieku dzeju, jaunā mūziķu paaudze arvien vairāk pievēršās oriģinālkompozīciju radīšanai, lai "caur puķēm", ar zemtekstu palīdzību, vēstītu par sev svarīgām, nacionālām tēmām.
Jau kopš 60. gadiem rokmūzikas žanrs piesaistīja plašas padomju jauniešu masas. Grupu koncerti un deju vakari bija pārpildīti. Publika tajos jūtas brīva un bieži atļāvās "padomju cilvēkam nepiedienīgu uzvedību". Rokmūziķiem tika piemēroti dažādi ierobežojumi un aizliegumi, repertuārs kontrolēts un dziesmas – cenzētas. Jaunie komunistiskās ideoloģijas nesēji, kas nomainīja veco funkcionāru paaudzi 70 .gados, bija daudz zinošāki, informētāki un savā rīcībā rafinētāki. Viņi saprata, kādas mūzikas vēsmas valda pasaulē ārpus "dzelzs priekškara", tādēļ "kaitīgās Rietumu ietekmes" apkarošana tika uztverta nopietnāk un izpildīta pedantiskāk. Tika aizliegts "Liepājas dzintars" un "Mikrofona dziesmu aptauja". Tomēr tas neapturēja mūziķus, bet veicināja viņu radošumu, meklējot, kā apiet funkcionāru radītos šķēršļus. Dažkārt, pat pašiem neapzinoties, tika radītas roka kompozīcijas, kas ar mūziku un dziesmu tekstiem cēla latviešu pašapziņu un veicināja nacionālās identitātes saglabāšanu. Kā uzsver filmas veidotāji, tā lieliski parāda laikmetu, uz kura fona turpināja attīstīties latviešu nacionālā rokmūzika.