Fakts, ka šķietami pati nepretenciozākā no simtgades filmu programmas – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” – kļuvusi par programmas atklāšanas filmu, visdrīzāk, ir nejaušība, tomēr ietver zīmīgu vēstījumu: latviešu kino Latvijas simtgadē pilnvērtīgi atgriežas pie bērnu auditorijas. Vai gan citādi puse no simtgades spēlfilmām būtu veltīta tieši bērniem un bērnībai, izspēlētai dažādos vēsturiskos kontekstos, vai tā būtu latviešu literatūras klasikas ekranizācija (Ināras Kolmanes “Bille”), autobiogrāfiski motīvi (Madaras Dišleres “Paradīze ‘89”), vai arī latviešu bērnu kino klasiķu skatījums uz mūsdienu jauno paaudzi (“Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”)?
Pamats tam sakņojas gan latviešu bērnu filmu tradīcijā, kas izkopta padomju okupācijas periodā un itin veiksmīgi turpināta arī pēc neatkarības atjaunošanas, gan visnotaļ trafaretajā, taču tāpēc ne mazāk aktuālajā tēzē “bērni ir mūsu nākotne”. Tātad – pienācis laiks piedāvāt pašmāju alternatīvas košajam ārzemju izklaides importam.
Režisora Vara Braslas un scenārista Alvja Lapiņa radošais tandēms šajā jomā, iespējams, ir rūdītākais Latvijas kino vidē. Viņu kopīgā darba rezultātā vēl 1980. gadu vidū tapusi par vienu no visu laiku labākajām latviešu filmām uzskatītā Astridas Lindgrēnes klasiskās triloģijas ekranizācija "Emīla nedarbi", kā arī neatkarīgās Latvijas laika hiti "Ziemassvētku jampadracis" un "Ūdensbumba resnajam runcim". Tikpat iespaidīgs ir abu darbs arī daudzu citu labi zināmu un tautā iemīļotu filmu tapšanā, ar kuru nosaukumiem vien varētu aizpildīt pusi šī teksta. Abi saņēmuši arī nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps", turklāt Brasla šajā ziņā joprojām ir rekordists – labākās filmas kategorijā tā piešķirta veseliem četriem viņa darbiem, tai skaitā arī "Emīlam" un "Ūdensbumbai". Respektīvi, pie filmas strādājuši profesionāļi ar pamatīgu un lielākoties veiksmīgu kino pieredzi, tādējādi līdz minimumam samazinot iespēju, ka "Vectēvs…" varētu kļūt par izgāšanos.
Tiesa, vēsture ir pilna ar pierādījumiem, ka arī ģēnijiem gadās neveiksmes, bet šaubos, vai kāds šodien Vari Braslu vai Alvi Lapiņu nodēvētu par ģēniju. Jā, viņi ir profesionāļi, amatnieki, sava aroda meistari, taču nez vai viņus kādreiz saistījuši kino valodas meklējumi vai eksperimenti ar pieejamiem resursiem un iespējām. Tā nekādā gadījumā nav kritika, jo labs amatnieks (sevišķi scenārists un režisors) noteikti spēj izdarīt savu darbu kvalitatīvāk nekā daudzi "eksperimentētāji", tomēr amatnieku vienmēr ierobežo viņa vēlme darīt darbu pēc priekšrakstiem, neriskējot pārkāpt noliktās robežas. Viss atkarīgs no sākotnējās ieceres un priekšstata par to, kādam vajadzētu būt gala rezultātam. No Braslas un Lapiņa dueta robežu pārkāpšanu neviens negaida, tam jābūt klasiskam, gaumīgam, visām politkorektuma prasībām atbilstošam kino, kas arī nofilmēts un salikts kopā bez liekas "māžošanās". Visam vajadzētu būt kā "vecajos, labajos laikos", es nodomāju, kad pirmo reizi noskatījos filmas reklāmas rullīti.
Pieļauju, ka "Vectēva…" gadījumā rezultāts ir izdevies tieši tāds, kāds bija plānots jau sākuma stadijā. No filmas tapšanas aizkadriem izdevās izlobīt tikai Vara Braslas pārmetumus saistībā ar saspringto darba grafiku, kas neļaujot viņam pilnvērtīgi strādāt ar jaunajiem aktieriem. Iespējams, ka kāda no scenārijā ierakstītajām epizodēm izgriezta, iespējams, kāds tēls zaudējis iespēju izvērsties, tomēr kopumā arī pati filma rada iespaidu, ka izstāstīts tieši tas, ko autori vēlējušies. Filmas uzstādījums – pilsētas puika pavada vasaru pie vecvecākiem mazpilsētā un kopā ar vectēvu iekuļas dažādos piedzīvojumos – ir žanra klasika, nekādus pārsteigumus te neatradīsim. Diemžēl arī pašiem autoriem acīmredzami nodrāztā premisa sagādājusi problēmu izdomāt gana sakarīgu sižeta līniju, ko izmantot par filmas mugurkaulu, tāpēc kopumā tā vairāk atgādina dažādu epizožu kompilāciju, nevis viengabalainu stāstu.
Filmas gaitā arvien vairāk pārņem sajūta, ka autoru patiesais nodoms te bijis nevis vienkārši izklaidēt, bet pastāstīt par tām lietām, kas viņiem sāp mūsdienu Latvijā, – bērnu aizraušanās ar modernajām tehnoloģijām, lauku skolu likvidēšana, bezdarbs un lauku izmiršana, vecākās paaudzes sūrais liktenis (to mazā, bet spilgtā novelē iemieso Ulda Dumpja personāžs, kuru dēls aiztransportē uz pansionātu), varasvīru patvaļa (spilgts Mārtiņa Meiera attēlotais "ļaunais deputāts" ar simbolisko vārdu Modris Kalnākāpējs) un vispārēja sabiedrības degradācija, aizmirstot par tautas gara bagātībām un ideāliem. Pati doma bērnu filmā iepludināt kādu pilienu sociālās kritikas vēl nav nekas slikts, mulsina izvēlētie izteiksmes līdzekļi, gandrīz visu iepriekš uzskaitīto pasniedzot vai nu ar asarainu patosu, vai kā karikatūru. Iespējams, tā ir bērnu filmu specifika, taču, manuprāt, ļaunajam personāžam nav obligāti jāuzvedas kā pajoliņam, it sevišķi, ja viņš iecerēts kā domes deputāts, kas it kā "bīda" lielus darījumus.
Līdz šim Braslas bērnu filmās galvenais akcents bija bērni un viņu izdarības, taču "Vectēvā…", kā jau to saka priekšā nosaukums, centrā izvirzās Mārtiņa Vilsona harismātiskais Paulis Kode, atstājot fonā gan astoņgadīgo Oskaru (Markuss Jānis Eglītis), gan sievu Irmu. Paulis ir īsts latviešu patriots un ideālists, vīrs ar zelta rokām, bijušais Trešās atmodas dalībnieks, kurš pieradis dzīvot pēc nerakstītiem godīguma principiem un cenšas tos iemācīt arī mazdēlam. Lai arī Paulis sanācis bezmaz kā klasiskais pozitīvais varonis, pateicoties Vilsona dabiskajam, pārliecinošajam tēlojumam, viņa personāžs saglabā skatītāju uzticību pat tad, kad scenārijs liek viņam veikt neloģiskas darbības. Citādi ir ar Oskaru, kuram filmā lielākoties īsti nav ko darīt, kā vien rosīties pie datora vai taisīt pašbildes ar mājputniem, – viņš mūžīgi atrodas rosīgā vectēva un inteliģentās, sirsnīgās vecmāmiņas ēnā (ar to domāju arī aktieriski, jo profesionāļiem izdodas veikli "nozagt" visu uzmanību no aktiermākslā nepieredzējušā Eglīša). Turpretī, kad filmas autori uztic Oskaram paveikt ko nozīmīgāku, tās parasti ir blēņas ar mazāku vai lielāku neticamības pakāpi, bet nekas patiešām cēls vai varonīgs, kas līdzinātos kaut vai tā paša Lennebergas Emīla nedarbiem.
Problemātiska šķiet arī veidotāju attieksme pret sadzīviskām vai sižetiskām niansēm. Kā zināms, velns slēpjas detaļās, un "Vectēvā…" dažādas sīkas dīvainības drīz vien sasniedz kritisko masu. Saprotams, ka Oskars atgādāts uz laukiem, lai viņu novērstu no datora, taču viņam vienalga ļauj spēlēt datorspēles un lietot viedtālruni. Viena no sižeta līnijām vērpjas ap Oskara botām, kas ir viņa vienīgie apavi, – viegli sirreālā epizodē Meiera deputāts izvelk no kabatas noslēpumainu tīrīšanas līdzekli, ar ko piedāvā Oskaram nomazgāt rokas, taču Oskars ar to apsmidzina botas, kuras pēc brīža… izkūst. Filmas darbība, kā noprotams, risinās kādā mazpilsētā, taču šeit ir tikai viens likumsargs – Laura Dzelzīša pašvaldības policists, kurš nez kāpēc visu laiku vicina ceļu policista zizli un izmeklē civilprasības. Ne mazāk dīvaini šķiet arī pārmetumi deputātam par skolas pārdošanu, it kā viens pats domes deputāts varētu vienpersoniski slēgt skolu un notirgot tās ēku. Pieminēšanas vērta arī Ulda Dumpja personāža dīvainā rīcība, lūdzot Paulim uzmūrēt savā dzīvoklī kamīnu, lai pēc pāris nedēļām to pamestu uz visiem laikiem… Iespējams, ja sižeta līnija būtu spraigāka un personāžu rīcība – saprotama un loģiski pamatota, visi šie sīkumi paslīdētu garām, taču, ja sāc pievērst uzmanību niekiem, tātad kaut kas nav kārtībā ar pašiem pamatiem.
Lai arī man bija jāierodas uz filmas pirmizrādi, nolēmu apmeklēt parasto seansu nākamās dienas pēcpusdienā. Zāle bija patukša, tomēr lielu daļu auditorijas man par patīkamu pārsteigumu veidoja bērni – tā ap Oskara vecumu. Un filmas laikā no viņu puses itin bieži atskanēja smiekli, varēja dzirdēt, ka viņi pārspriež filmā notiekošo, dzīvo tai līdzi. Tātad, lai ko arī stulbais pieaugušais kritiķis (es) par to visu nedomātu ar savu kritisko prātu, filmas mērķauditorija ir veiksmīgi uzrunāta. Iespējams, ka bērnu filmas vispār ir jānodala kā specifisks novirziens, apmēram tāpat kā bērnu literatūra, un tās arī jāvērtē pēc pilnīgi citiem kritērijiem, jo, spriežot pēc "Vectēva…", tās arī tiek veidotas pēc pilnīgi citiem kritērijiem un apsvērumiem, kur pieaugušo racionalitātei un loģikai nemaz nav vietas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
