Vēstule vēl nedzimušajam bērnam. Žurnāliste Ina Strazdiņa par filmu 'Radio Kobane'  (4)

Dzeltens "Cat" buldozers lāpsto vietu, kur agrāk bijis nams. Rūsganajā zemē, kur dubļi sajaukušies ar mūra gabaliem, citu pēc cita atrod cilvēku ķermeņus. To, ka tā kādreiz bijusi dzīva miesa, var nojaust pēc auduma driskām, kas vietām piesedz pelēko ādu, ribu galiem, pēc ļenganuma, pēc kaut kā nedabiski maiga šajā drausmu ainā.

"Mans Dievs," sacīs sirms vīrs, kurš piedalās "Daesh" teroristu noslaktētās ģimenes atrakšanā.

"Mans bērns," turpinās Dilovana Kiko, tikko divdesmit gadu slieksni sasniegusi žurnāliste.

Viņa Sīrijas pilsētā Kobanē kopā ar draudzeni Biteru ir atvērusi radiostaciju "Kobanes balss". To Dilovana izdarījusi pēc tam, kad kara dēļ sabruka sapnis turpināt studijas Sīrijas lielpilsētā Alepo un iegūt grādu socioloģijā.

Kobane, kur darbojas Dilovanas radio un kuru viņa katru rītu modina ar dziesmu, ir pilsēta kurdu apdzīvotā apvidū, pie pašas Turcijas robežas, Sīrijas ziemeļos. Veselu gadu, kopš Sīrijas kara sākuma, te plosījās slaktiņš, teroristiskajam grupējumam "Daesh" bez žēlastības spridzinot, griežot galvas, karot, šaujot un citādi viszvērīgākajā veidā atņemot dzīvību "neticīgajiem".

"Mans bērns. Tumšs, melns mākonis karājas virs pilsētas. Bet karā nav uzvarētāju, abas puses vienmēr zaudē," domās vēstuli savam vēl nedzimušajam mazulim raksta Dilovana Kiko starp tiem brīžiem, kad viņas radio balss moži aizlido pāri izārdītajiem kvartāliem.

Viņas bērnam būs jābūt stipram, pēc kāda laika to lasot.

Dilovana ir bijusi bēgle, viņas tēvs un brālis ir karā. Vienkāršā mitekļa virtuvē kopā ar māti griežot gurķi vakariņām, viņa mācās neiešņāpt pirkstā, jo kādreiz būs ģimenes barotāja. Viņas radiostudijā, kurā ik pa laikam izdziest gaisma, jo neiztur ģenerators, nāk viesi – tikko no frontes atgriezies mūziķis, kurdu cīnītāju komandiere. Viņa ziņo, ka sāksies pilsētas atbrīvošana no drupām un mirušo izcelšana un notiek aizbēgušo atgriešanās mājās. Dilovana veido reportāžas no bēgļu nometnēm, runā ar izdzīvojušajiem, vēro, dokumentē un vēsta to visu savam bērnam, kas kādreiz ienāks šajā sakapātajā pilsētā.

"Radio Kobane" ir trīs gadu garumā tapis skaudrs, personisks, poētisks un līdz matu galiem intīms stāsts, Nīderlandē dzīvojošajam kurdu izcelsmes režisoram un rakstniekam Reberam Doskijam pašam personiski visos notikumos esot klāt, arī laikā, kad astoņdesmit procentus no Kobanes kontrolēja "Daesh". Tur esot, tapa vēl otrs darbs, par kurdu cīnītājām sievietēm. "Kobane man lika sajusties kā mājās. Tā apvienoja kurdus un ļāva paveikt nepaveicamo," kādā intervijā teicis režisors.

Pēc "Radio Kobane" noskatīšanās es devos izmest līkumu pa pilsētu. Salikt secībā un kārtībā to, ko sprādzienveidīgā haosā manās domās bija radījis redzētais. Tajā ir tik daudz domu, jautājumu, slāņu un pavērsienu.

"Radio Kobane" ir stāsts par jaunas sievietes drosmi, par radio kā medija spēku karos, katastrofās un revolūcijās, par cilvēka pārdabisku izturību, sīkstumu un cerību, jā, un par mīlestību, par ko gan citu.

Kas gan cits vēl spēj noturēt pie gaismas pilsētā, kurā šķietami vairs nav krāsu – vēl nedzimis, bet gaidīts bērns un mīlestība, kuru dažkārt ir grūti sastapt miera laikā, bet kura vienkārši un saprotami atnāk drupās.

Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmas veidotāji šo filmu iesaka no 18 gadu vecuma.

Jau ziņots, ka 21. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs") norisināsies no 2. līdz 10. septembrim. Forumu rīko Latvijas Nacionālais kino centrs (LNKC). Skatītājiem Rīgā un Latvijas reģionu pilsētās tiks izrādītas starptautiskos festivālos atzinību guvušas filmas, kas apkopotas programmā "Pārliecības garša".

Plašāka informācija par filmu seansiem Rīgā un reģionu pilsētās pieejama NKC mājaslapā.