Labas izglītības stūrakmeņi. Projekta 'Skola2030' pārstāve Zane Oliņa par filmu 'Dzīvot skolā'

Cūkkārpai līdzīgā privātā internātskolā Īrijā filmas "Dzīvot skolā" autori vienu mācību gadu seko diviem pieredzes bagātiem skolotājiem, kuri tur pavadījuši teju visu savu darba mūžu. Skolotāji skolā nostrādājuši gandrīz četrdesmit gadu. Džons Leidens māca matemātiku, latīņu valodu, pasniedz Bībeles studijas un vada rokmūzikas nodarbības. Viņa sieva Amanda māca angļu valodu un literatūru. Hadfortas internātpamatskolā, kas atrodas netālu no Dublinas, mācās bērni no septiņu līdz divpadsmit gadu vecumam.

Pirmajā brīdī izglītība, kuru bērni iegūst šajā skolā, šķiet vecmodīga – mācības notiek 18. gadsimta ēkās, viņus māca pensijas vecuma skolotāji, literatūras stundās skolēni gatavojas uzvest Šekspīra "Hamletu". Iedvesmo veids, kā notiek mācīšanās. Mērķis ir mācīties patstāvību un neatkarību savos uzskatos un domāšanā, uzņemties atbildību par savu rīcību. Jaunizviedotā ansambļa dalībnieki Džona rokmūzikas nodarbībās paši izvēlas, kāda stila mūziku spēlēs, pieņem lēmumus par lomām, iekārto pagrabu grupas darbam. Skolotājas Amandas klasē, kur viena siena pilna ar grāmatām no grīdas līdz griestiem un katrs var atrast savu īsto, skolēni rosīgi gatavojas ikgadējam lugas iestudējumam.

Vērotais lieku reizi atgādina par labas humanitārās izglītības nozīmi. Tā rosina iedziļināties, piedzīvot, sajust, izvērtēt, visam pāri – mācīties domāt, nevis vienkārši iegaumēt, atstāstīt, pārstāstīt. Vai reizēm pārprastā tieksmē pēc izcilības – ar skatēm, konkursiem, nostieptiem pirkstgaliem, unificētām koncertprogrammām, vecākiem un svarīgiem viesiem atrādāmiem priekšnesumiem – neesam pazaudējuši izglītības procesa jēgu? Tur galvenā vērtība ir precīzi izpildīts uzdevums, nodziedāta dziesma, paveiktais darbs, nopelnītā godalga, ne iegūtā pieredze, konkrētā indivīda mācīšanās. Vai bērnu un jauniešu pieredze un tāpēc pievienotā vērtība pašam darītājam kļuvusi otršķirīga?

Ar savu nesteidzīgo plūdumu, izgaismojot nelielas, šķietami nenozīmīgas detaļas – skolotājs Džons palīdz sasiet kurpju auklas gaitenī nejauši sastaptam skolēnam, pieredzējušā skolmeistaru pāra ikdienišķās sarunas starpbrīžos, ievelkot dūmu skolas bēniņos –, filma neuzkrītoši atgādina par nozīmīgāko izglītības procesa sastāvdaļu – cilvēciskumu un skolas centrālo fokusu uz katra audzēkņa mācīšanos.

Lielai daļai Hadfortas skolēnu skola, nenoliedzami, kalpo kā atspēriena punkts tālākām mācībām tādās prestižās skolās kā Ītona. Tomēr filmas autoru galvenā uzmanība šajā īru privātskolā veltīta tieši mācību procesam, neakcentējot šādas izglītības augsto cenu. Ne viens vien Latvijas skatītājs, iespējams, teiks – tādas mācības jau iespējamas tikai privātskolā. Sak, tur pavisam cits finansējums, kaut vai paskaitiet, cik tur ir skolēnu klasē.

Vienlaikus grūti nepamanīt nebūt ne tik dārgos un vienkāršos darbarīkus, ko tik prasmīgi un iedarbīgi izmantoja Hadfortas skolotāji, – senu pagrabu un dažas krāsu bundžas, daudzveidīgu grāmatu klāstu, aizaugušu krūmāju tuvējā mežā… Neviļus rodas jautājums, vai lielāks svars te naudai vai izvirzītajiem mācību mērķiem, tradīcijai un gaidām.

Filmu vienlīdz vērtīgi noskatīties gan skolotājiem, gan vecākiem, gan neseniem absolventiem, gan kaimiņiem un lēmumu pieņēmējiem, kas pasūtina šodienas izglītību nākamajām paaudzēm. Tā rosina aizdomāties par labas izglītības stūrakmeņiem un izpausmēm, liek atcerēties un augstu novērtēt tos savus skolotājus, kas pamanījuši neatklātu talantu, atmodinājuši vēl neapjaustu interesi, īstajā laikā un vietā piedāvājuši izaicinājumu, kas ļāvis noticēt saviem spēkiem.

Jau ziņots, ka 21. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs") norisināsies no 2. līdz 10. septembrim. Forumu rīko Latvijas Nacionālais kino centrs (LNKC). Skatītājiem Rīgā un Latvijas reģionu pilsētās tiks izrādītas starptautiskos festivālos atzinību guvušas filmas, kas apkopotas programmā "Pārliecības garša".

Plašāka informācija par filmu seansiem Rīgā un reģionu pilsētās pieejama NKC mājaslapā.