Riga IFF izlase. Aktrise Madara Botmane par filmu 'Lēdija Makbeta'  (2)

Brīdinājums! Turpmāk rakstītais teksts ir subjektīvu pārdomu un sajūtu virknējums.

Nenoliedzami, vārdu savienojums "lēdija Makbeta" pasaules literatūrā ir jēdziens. Šekspīra otrā plāna tēls zināmā mērā ir izkonkurējis pirmo plānu, pašu Makbetu, tāpēc ir jo interesantāk vērot, kā režisori, šajā gadījumā Viljams Oldroids, mēģina pateikt ko jaunu par sievieti, kura ir "dzīva" pāris gadsimtus. Tēla interpretācija ir interesanta un pilnīgi noteikti vērojuma vērta, bet vai tā man kā vērotājam sniedz jaunu izpratni par šo "jēdzienu" (lēdija Makbeta)?

Nenoliegšu, redzot tikai filmas beigu titrus, uzzināju, ka tai par pamatu ir ņemta krievu rakstnieka Nikolaja Leskova novele "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta". Neesmu lasījusi šo noveli, līdz ar to man ir grūti nodalīt un izprast, ko jaunu Viljams Oldroids ir ienesis šajā stāstā. Intuīcija saka, ka ir precīzi ekranizēts Nikolaja Leskova stāsts, un tas nav maz. Režisori mēdz aizrauties ar pārāk lielu sava viedokļa demonstrēšanu, pazaudējot būtisko. Šo filmas veidošanas posmu Viljams Oldroids ir veicis visai veiksmīgi. Filma ir ļoti tīra, nolasāma gan stāsta, gan dramaturģijas, gan operatora darba izpildījumā. Šajā filmā nav nekā lieka vai samudžināta, viss ir skaidrs un viegli lasāms. Pat pārāk skaidri nolasāms. Pēc šīs filmas noskatīšanās mani moka jautājums – kāpēc režisors tik ļoti mēģina attaisnot šo sievieti, spilgti un sakāpināti rādot ceļu, kā viņa ir kļuvusi par tik nežēlīgu būtni?

Efekts, kas tiek panākts, ir pilnīgi pretējs – manī nerodas līdzpārdzīvojums. Noraudzījos laiku raksturojošos faktos, kas manī neatstāja emocionālus nospiedumus. Īpatnēja ir arī režisora un scenārista izvēlētā filmas dramaturģiskā zīmējuma līkne, kas neveido nevienu pārsteiguma momentu, ejot pilnīgi pretēju ceļu – skatītājs tiek sagatavots un jau nojauš nākamo kadru un notikumu, kas risināsies. Ja šādā veidā man vēlas teikt to, ka dzīve ir garlaicīga un lēna, tad es to pieņemu, bet tad man kā piemēru gribas minēt skandināvu kino raksturīgo laika plūdumu, kas tiešām iedzen ilgumilgas dzīves transā. Šajā filmā šis efekts netiek panākts. Būtībā šis stāsts ir ļoti netīrs un pretīgs, tādēļ izvēlētā stilistika – lakonisms un tīrība – konceptuāli ir ļoti saistošs un interesants risinājums. Tikai žēl, ka šī tīrība kā ierocis aktivizējas filmas beigās, neļaujot to pilnībā izbaudīt.

Īpaši vēlos uzteikt režisoru par ļoti interesantu un savdabīgu aktieru izvēli, kas pilnīgi noteikti ir gan filmas veiksme, gan arī neveiksme, ja vien tā nav konceptuāla izvēle, kura man kā skatītājam ieskicē, bet neatrisina idejisko līniju.

Galveno lomu atveido angļu aktrise Florence Pjū, kura sava īpatnuma un dabiskās pievilcības dēļ stāstam spēj iedot jaunu, man līdz šim neredzētu krāsu. Par to absolūts bravo režisoram! Šai lomai izvēlēties jaunu pašpuiku, tā es varētu raksturot šo aktrisi, ir visai spilgts un, manuprāt, ļoti drosmīgs risinājums, ņemot vērā citas "lēdijas Makbetas". Mežonīga, brīvi alkstoša sieviete tiek iesprostota izdevīgās laulībās un veca vīra mājā. Iepriekš pieminētā veiksme/neveiksme visspilgtāk iezīmējas tieši šīs lomas kontekstā. Florences Pjū aktiermeistarība, protams, ir augstā līmenī, bet neveiksme, manuprāt, sakņojas mūsdienām raksturīgā runas manierē, kura nevienmērīgi un reizēm nepamatoti parādās filmas gaitā.

Ja caur šo aktrises spēles manieri vai režisora uzdevumu man vēlējās pateikt, ka jūtām nav laika, ka sievietes mīl, cieš un ir apspiestas kā 19. gadsimtā, tā 21. gadsimtā, tad to es nolasīju un stāsta pievienotā vērtība ir skaidra. Ja tas ir gadījies nejauši, tad, protams, arī labi, bet mani nepamet sajūta, ka tā tomēr ir neizpratne par situāciju gan no režisora, gan aktrises puses. Konceptuālā ideja, kura veidojas, skatoties no malas, ka šajā tēlā dzīvo divas sievietes, ir gana novatoriska, bet šo abu pušu apvienošanās nenotiek jebšu netiek savilkta kopā kā viengabalaina zelta bulta, kas precīzāk spēj trāpīt mērķī.

Šī iemesla dēļ aktrise atdalās no stāstā redzamajiem pārējiem tēliem kā neadekvāts subjekts, nevis domāšanas dēļ, bet ārējo izpausmju dēļ. Viņas partneris un mīlnieks – aktieris un režisors Kozmo Džārviss – filmas piedāvātajā valodā nenoslīkst. Šis ir vēl viens bravo režisoram! Viņš ir izvēlējies šai lomai neraksturīgu tipāžu, kas tikai pastiprina paralēlo stāstu par cilvēku kā dzīvnieku ar maņām un dziņām, kurām grūti pretoties. Runājot par aktierdarbiem, nedrīkst nepieminēt lēdijas Makbetas kalponi, kuru atveido Naomi Ekija, kura ļoti precīzi iziet cauri šī tēla traģismam un nespējai ietekmēt notikumu gaitu. Visspilgtāk filmas kodols atspoguļojas tieši caur viņu.

Neskatoties uz iebildēm, kuras radās, skatoties šo filmu, tēma, kuru aizsāka risināt Šekspīrs, joprojām ir aktuāla. Zināmā mērā sabiedrība ir nonākusi vardarbības aplī, no kura ir ļoti grūti izkāpt un kuru vēl jo grūtāk ir pārtraukt. Šajā filmā priekšplānā, nenoliedzami, ir fiziskā vardarbība, bet tā taču izriet no ikdienas emocionālās vardarbības vienam pret otru pilnīgi ikdienišķās situācijās. Domāju, ka paši pat īsti nepamanām, cik daudz "slepkavību" esam veikuši, cik daudz "mazu bērnu" esam nosmacējuši gan sevī, gan citos. Tāpēc jo vairāk man ir bail nevis no dzīvniekiem, bet cilvēkiem.

Riga IFF šogad notiek no 7. līdz 17. septembrim. Plašāk par programmām un filmu seansiem – festivāla mājaslapā.