Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā šogad iekļauta kinorežisora, dzejnieka un domātāja Alehandro Hodorovska autobiogrāfiskā filma ""Nebeidzamā dzeja" ("Poesia Sin Fin", 2016). Par filmu, ko festivāla rīkotāji nodēvējuši par sirreālā vizuālajā valodā pasniegtu odu skaistuma un iekšējās patiesības meklējumiem, pēc noskatīšanās raksta latviešu dzejniece Agnese Krivade.
Es ļoti reti skatos filmas. Šogad esmu redzējusi trīs. Neraugoties uz to, šogad jau otro reizi rakstu plašsaziņas līdzeklim par kino. Ja jūs mani atvainosiet. Es rakstīšu par Alehandro Hodorovska filmu "Nebeidzamā dzeja", kuru noskatījos, Riga IFF veidotāju uzrunāta.
Es reti skatos filmas, jo man ir grūti izturēt "naratīvus". Realitāti jūtu līdzīgāku dzejai nekā prozai, un ir sajūta, ka kino pavedinošā daba nodara netaisnību dzīvei, to sašaurinot un vedot prom no tieša pieredzējuma. Nemaz nerunājot par producēšanas procesu, kas izslēdz spontānas, intuitīvas kustības iespēju – to, kas padara mākslu par mākslu.
Grūtības ar naratīvu var norādīt, ka cilvēks ir dzejnieks. Neatkarīgi no tā, ar kādu materiālu viņš strādā. Vai nestrādā. Alehandro Hodorovskis bez filmu uzņemšanas ir arī profesionāls taro kāršu zīlnieks, viņš raksta grāmatas, zīmē komiksus, komponē. Visdzejiskākais viņa projekts ir filmas "Kāpa" (pēc Frenka Herberta klasiskā romāna motīviem) grandiozā neuzņemšana – poētisku iemeslu dēļ.
Tomēr filmu "Nebeidzamā dzeja" viņš ir pabeidzis, radot, iespējams, pasaulē labāko līdz šim uzņemto filmu par/ar dzeju. Tā ir filma, kurā dzeja izskan un iederas organiski, gluži kā dzīvē. Tā ir arī filma, kas uzņemta ar pūļa finansējumu, tāpēc tajā nav institūciju uzspiestas "normalitātes", un tā ierēc par daudzām lielbudžeta kino obligātajām sastāvdaļām. Tā ir filma, kurā galvenās lomas tēlo viņa paša dēli, un pirmo mīļoto tēlo tā pati aktrise, kas māti, tādējādi iesniedzoties vēl tālāk realitātē un nojaucot sienas, kuru dēļ man parasti grūti pieslēgties tam, ko rāda uz ekrāna.
"Kāpēc es 86 gadu vecumā cīnos par to, lai varētu uzņemt filmu? (..) Man ir pienākums pagātnes priekšā... jo es reiz zināju, kā ir dzīvot dzejā. Un es vēlos parādīt pasaulei, ka tas ir iespējams. Ir iespējams sevi atcerēties. Ir iespējams atvērt savu prātu. Ir iespējams atvērt savu sirdi. Ir iespējams radīt. Tas ir tas, ko es vēlos. Dzeju, kas nebeidzas. Nebeidzamu dzeju. Tas ir tas, ko es darīšu," saka Hodorovskis "YouTube" klipā, kurā aicina ziedot naudu filmas uzņemšanai.
Nesen lasīju par psihoterapijas metodi, kur cilvēks atgriežas traumatiskos notikumos un pārraksta to scenārijus, lai dziedinātu savu psihi. Jo emociju atmiņa ir ārpus laika: viss reiz notikušais turpina notikt. Hodorovskis šajā filmā dara kaut ko līdzīgu – viņš atgriežas tur, kur viņam bija aptuveni 24, lai ar savām taro burvestībām dziedinātu plaisas, kas rodas, jaunam māksliniekam laužot ceļu uz jūru. Nodedzinātie tilti, sāpinātie tuvinieki, trakumā nocirstie koki – tas viss ir tikpat normāli un neizbēgami kā, piemēram, vulkānu izvirdumi. Tādas lietas visu laiku kaut kur notiek, un sabiedrībai tas ir vajadzīgs. Bet toreiz viņš to vēl nezināja. Tāpēc viņš tagad iet atpakaļ, lai pats sev to pateiktu. Lai iztīrītu čerņu, piemēram, vainas sajūtu pret vecākiem un bailes būt gejam, un pats sev spogulī pateiktu: ciešam nevis mēs, bet gan tas, ko esam par sevi iedomājušies (citāts no filmas).
Filmas par dzejniekiem un dzeju bieži ir tizlas (izņemot varbūt Tarkovski, kurš arī vairāk vai mazāk bija dzejnieks). To pamatā ir "biogrāfiski fakti" – sašaurināta un normalizēta naratīva forma, izdekorēta ar neveikli iepītām dzejas rindām, tās kontekstualizējot ar naudas trūkumu, profesionālo neveiksmi, mīlas mokām u. tml., lai it kā skaidrotu normālajiem, kas ir dzejnieks un kas ir dzeja. Bet varbūt šie normālie nevis tur ir un skatās, bet gan tiek radīti – tieši ar šādu sarunas formu.
Mani šī filma ietekmēja gluži maģiski, jo, gluži kā Hodorovskis to bija gribējis, es atcerējos sevi. Vēl vairāk – atcerējos mūs un mūsu kolektīvo atvērtību esamības skaistumam. Visviens, vai "režisora jaunība Čīlē", vai "Rīga pirms 10–15 gadiem", šī pasaka palīdz atgriezties kosmiskajā komūnā, kur nesarunājas saliktos sakārtotos teikumos, bet gan aprautās frāzēs un tēlos, kas no malas var izklausīties pēc bezsakara, par kuru tiek plaši uzskatīts, ka tā var būt tikai jaunībā un pālī. Šī filma palīdz ieraudzīt, ka jaunība un pālis ir neobligātas blaknes šai enerģijas eksplozijai un maniakālajai brīnuma sajūtai, sēžot mītiskajās kafejnīcās un ārdoties ielās, "lai pārvērstu šo reālo pilsētu iedomātā" (citāts no filmas), un sākt pret to visu izturēties ar lielāku cieņu un mazāku kaunu.
Varbūt šī filma arī ir par tavu pavisam seno pagātni Rīgā vai varbūt tagadni Rīgā, vai nākotni Parīzē, tā ir par punktu, kurā uz visiem laikiem kļūst skaidrs, ka jēga ir vienīgi dzejai. Domāju, ka mācība par šī punkta nezūdamību ir labākā, ko vecs dzejnieks var atstāt jaunajiem. Mācība par to, ka pilnīgi nekas nekur nav pazudis, jo tas vienreiz ir noticis, un tagad mēs tur esam un būsim mūžīgi. Jo dzeja ir nebeidzama, un nebeidzama ir arī atgriešanās.
Riga IFF šogad notiek no 7. līdz 17. septembrim. Plašāk par programmām un filmu seansiem – festivāla mājaslapā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
