Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā šogad iekļauta režisora Ulriha Seidla filma "Safari" par visai savdabīgo, bet pieaugoši populāro izklaidi – medību tūrismu. Par filmu pēc noskatīšanās raksta režisore Laura Groza-Ķibere.
Ulriha Seidla daļēji dokumentālais, daļēji inscenētais darbs "Safari" diezgan ātri ļauj nojaust režisora personisko attieksmi pret filmas tēmu un tās varoņiem. Kamera nav tikai bezkaislīgi fiksējusi safari mednieku gaitas Āfrikas dienvidos, Namībijā, bet daļu filmas (dažus savstarpējos dialogus, statiskos kadrus) autors ir inscenējis, piedāvājot konkrēti orientētu vēstījumu. Ņemot vērā, ka filma tiek pieteikta kā dokumentāla žanra darbs, daļā tās izmantotais inscenētais paņēmiens man likās nedaudz spekulatīvs. Lai gan jāatzīst, ka, iespējams, tieši šīs manipulācijas dēļ es vispār spēju to noskatīties.
Filmas ievadā figurē kāds garlaikots, vizuāli efektīgs pārītis (safari medību tūristi), kas bezkaislīgi apspriež savvaļas dzīvnieku cenrādi (piemēram, leģitīmi nogalināt ziloni ir daudz dārgāk nekā zebru), neradot iespaidu, ka šie cilvēki būtu spējīgi kaut vai uz verbālu agresiju. Kadrs un dialogs ir daļēji inscenēts un ieskicē absurda žanru. Tas atbrīvo, daļēji uzjautrina, un es esmu gatava turpināt, par spīti trauksmes sajūtai, kas rodas, domājot par nepieciešamību sekot safari medību portretējumam. Ar šo paņēmienu filmas prologā režisors sevi nepārprotami pozicionē kā safari upurdzīvnieku advokātu, pretnostatot tiem konkrētos cilvēkveidīgos subjektus. Tāpat tiek radīta intriga, jo atrādītie personāži neasociējas ar pieteikto tēmu un ļauj cerēt, ka stāsts tomēr būs par kaut ko nedaudz citu. Tāpēc turpinu skatīties – par spīti tam, ka mani neinteresē pat bokss vai citi agresīvie cīņas sporta veidi, nemaz nerunājot par dzīvnieku cirku, vēršu cīņām vai jau pieminētajām safari medībām. To es, godīgi sakot, tiešām negribu redzēt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
