Rīgas starptautiskā kinofestivāla programmā šogad iekļauta arī Amandas Kernelas (Amanda Kernell) filma "Sāmu asinis" ("Sameblod") pēta, kas notiek ar cilvēku, ja tas ja sarauj visas saites ar savu kultūru. 1930. gados Elli Marju ievietoja internātskolā, kur sāmiem tika ierādīta viņu vieta sabiedrībā, bērnus pētīja Valsts Rasu bioloģijas institūta zinātnieki un sarunāšanās dzimtajā valodā bija sodāma. Nu viņa jau kā sirmgalve, kas sevi dēvē par Kristīni, viesojas Lapzemē, svešādo tautiešu lokā… Par filmu pēc noskatīšanās raksta koklētāja Laima Jansone.
Mani vienmēr ir fascinējušas bagātas Ziemeļu zemes. Labklājība, sociālās garantijas, perfekti pielāgotas telpas jebkāda veida mākslas projektiem un viss cits. Arī savi mazie noslēpumi: sāmi.
"Sāmu asinis" var uzlūkot kā personīgu stāstu no režisores Amandas Kerneles vecmāmiņas pieredzes. Emocionālu, mazliet diskutablu attiecībā uz izvēlēm, ko izdara filmas galvenā varone Mārja (Elle Marja), kopumā visnotaļ skaudru dzīves gājumu. Tomēr "Sāmu asinis" ir filma, kuras vēstījums ir daudz plašāks par personīgo viena indivīda pieredzi. Mums paveras rūpīgi noklusētā aina par sāmiem kā tradīcījām bagātu tautu ar savu valodu, sociālo sistēmu un vērtībām. Vēl vairāk, parādās visi neērtie un neizrunātie jautājumi par sāmu vēsturi. Tostarp galvaskausu un ķermeņu proporciju mērījumi, augstākās izglītības aizliegums, balstoties uz ideju par tam nepiemērotiem gēniem, sociālo nošķirtību jeb sāmu asinīm, burtiski.
Dažādos festivālos un meistarklasēs ir bijusi iespēja iepazīties ar sāmu māksliniekiem klātienē, tostarp leģendāro Vimme Sāri (Wimme Saari) no Somijas sāmiem, Ailoš (Aillos) un mūsdienīgo dziedātāju Mārju (Marja Mortensson) no Norvēģijas sāmiem. Viņi vienmēr ir uzstājošies savos ziemeļādas tautastērpos, pat + 30 grādu karstajā Okinavā, Japānā. Viņi vienmēr lepojas ar savu izcelsmi un stāsta par mājās palikušajiem ziemeļbriežiem. Starp citu filmā ir vairākas epizodes, ko sāmi iespējams uztvertu daudz sāpīgāk nekā mēs, vērotāji no malas. Tostarp ziemeļbriežu nogalināšanu. Vaicāt sāmam, cik daudz ziemeļbriežu ir viņa ganāmpulkā, ir kā pajautāt kaimiņam, cik daudz naudas ir viņa kontā. Ziemeļbrieži ir sāmu zelts, ģimenē mantoti, kopienā izaudzēti un neatkarīgi no mūsu priekštatiem, ir ziemeļbrieži, kuriem tiek doti vārdi un tie netiek ne pārdoti, ne izmantoti pārtikas rūpniecībā, bet tiek aprūpēti kā tuvākie draugi. Arī Mārjai, sirmā vecumā, atgriežoties dzimtajā pusē, mantojumā ir atstāti ziemeļbrieži.
Filmā tiek attēlota vēl kāda neērta epizode. Zviedru antropoloģijas studente, cenšoties izrādīt interesi par Mārjas sāmisko izcelsmi, palūdz nodziedāt joiku Niklāsa (Niclas) dzimšanas dienas svinībās. Zviedru jaunieši ar lielu interesi sagaida priekšnesumu, izklaidi un Mārja, pakļaujoties iedrošinājumiem arī atveras joikai. Turpmāko sižetu atstājot skatītāju ziņā, vēlos piebilst, ka joika nevienam sāmam nav vienkārši dziesma. Nevienā meistarklasē sāms svešiniekiem nemāca dziedāt savas joikas. Arī sāmam joika ir jānopelna no cita sāma. Tās dāvina, ne māca. Protams, ar laiku tās var iemācīties radīt pats. Bet bez atļaujas nedrīkst dziedāt cita sāma joiku un pēc būtības joikot cita cilvēka klātienē, nozīmē visdziļāko dvēseles atvēršanu.
Filma nepārtraukti uzdod visus iespējamos jautājumus par cilvēka piederību, balstoties uz viņa izcelsmi. Mārja līdz sirmam vecumam slēpj savu identitāti, filmā simboliski aizsedzot ausi, sižetā nomainot vārdu. Aktieru tēlojums ir īsts un noteikti piešķirt filmai papildu vērtību, ļaujot skatītājam ieslīgt filmas sižetā un iespējams iegūt atbildes arī uz kādu no saviem izcelsmes jautājumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
