Vai latviešu Linčs? Aika Karapetjana jaunās filmas 'Pirmdzimtais' apskats  (21)

Svarīgākā tēze, kas būtu jādefinē pašā sākumā un bez kuras pieņemšanas, manuprāt, nav vērts sākt iedziļināties "Pirmdzimtā" tumšajos labirintos, ir tā, ka "Pirmdzimtais" ir filma, kuras darbība visai strikti norisinās "kino pasaulē". Tā ir pasaule, kas, lai arī atgādina vai rada ilūziju par realitāti, taču ir iekārtota un funkcionē pēc pavisam citiem principiem un mehānismiem. Pēc tiem mehānismiem, kurus radījis režisora prāts, nerēķinoties ne ar ko citu.

Protams, kino vienmēr ir kino, un darbība tajā vienmēr norisinās nosacītā realitātē, lai cik dokumentāli ticama un naturālistiska tā nebūtu – tas ir kino pamatlikums. Tomēr pat ar neapbruņotu aci redzams, cik atšķirīgās pasaulēs eksistē un darbojas personāži Karapetjana debijas filmā "Cilvēki tur" un nupat iznākušajā "Pirmdzimtajā". Kā diena pret nakti. Šis pārlēciens no "gopņiku" sociālās drāmas uz mistikas trilleri nenotika uzreiz – pa vidu tapa arī bezbudžeta šausmu filma "M.O.Ž." (lai arī iecerēta vēl pirms "Cilvēkiem tur"), kurā visu sociālo komentāru Karapetjans izsacīja filmas pirmajās piecās minūtēs, pēc tam pievēršoties filmas antivaroņa – slepkavnieciskā strādnieka – identitātes krīzei un apziņas sašķeltībai, kas izprovocē iekšējo dēmonu atmošanos.

"Pirmdzimtajā" viņš šķietami dodas vēl tālāk, šoreiz izpētei pakļaudams pārtikušās vidusšķiras pārstāvju laulības dzīvi un konfrontējot intelektuāļa atturību ar instinktu līmenī strādājošām bailēm un agresiju. Kaspara Znotiņa atveidotais arhitekts Francis faktiski ir žanra klišeja – neizteiksmīga, trausla āriene, apaļas brillītes uz deguna, atturīga runas maniere un, protams, nemitīgas bailes no visa un visiem, nemitīgas šaubas – galvenokārt par to, vai sieva – Maijas Doveikas valšķīgā Katrīna – viņu patiešām mīl.

Filmas sākuma epizodē viņi ir viesos pie Katrīnas draudzenes, un kādā brīdī iereibusī Katrīna rotaļīgi izstāsta it kā patiesu (bet tikpat labi nepatiesu) senu stāstu par mīlas dēku ar toreizējo priekšnieku. Tieši šī epizode ir atslēga turpmākajiem notikumiem un kalpo par katalizatoru Franča bailēm un mazvērtības sajūtai. Ja mēģināt atsaukt atmiņā, ko tas jums atgādina, pačukstēšu priekšā – Stenlija Kubrika pēdējo filmu "Acis plaši aizvērtas", kurā Toma Krūza atveidotais ārsts Bils arīdzan metas mistiski erotiskos piedzīvojumos, greizsirdības vadīts, kad viņa sieva izstāsta par iztēlotu mīlas dēku ar kādu jūrnieku. Uzreiz pēc tam seko arī Franča un Katrīnas baisā tikšanās tukšajās Rīgas ielās ar noslēpumaino un nerunīgo Kaspara Zāles Motociklistu, kas uzjundī Francī asiņu garšu – protams, Katrīnas iespaidā. Katrīna sākumā vēlas, lai šo lietu "nokārto" viņas draugs policists, tāpēc Francis izvēlas pats doties pie Motociklista, lai atgūtu zaudēto pašlepnumu sievas acīs un vienlaikus – pārvarētu pirmatnējās bailes.

Karapetjana radītā pasaule darbojas strikti metaforiskā līmenī – ne tēlus, ne situācijas, ne vidi nav jāmēģina uztvert sasaistē ar realitāti, pretējā gadījumā filmas skatīšanās izvērtīsies par tīrajām mocībām, mēģinot saprast, kas, velns parāvis, tur notiek. Ja līdz brīdim, kad Francis nolemj piemērīt vientuļā atriebēja kurpes, viss norit pēc reālpsiholoģiskiem darbības principiem, ar katru nākamo ainu viss arvien dziļāk un dziļāk aizpeld mistiskas iracionalitātes pasaulē, radot skatītājā neizpratni un jautājumu gūzmu, uz kuriem filmas autoriem nav ne mazākās vēlēšanās atbildēt. Kas īsti bija Motociklists? Kas bija noslēpumainie šantāžisti? Kas bija mednieks? Kāpēc Francim bija jānogalina nepazīstamais vīrietis? Kā ļaundari uzzināja, kur dzīvo Francis un Katrīna? Utt. Taču varat ar šiem jautājumiem sevi lieki nemocīt, jo filma beidzas, nesniedzot nekādus izskaidrojumus (tāpēc "Pirmdzimtais" ir viena no tām filmām, par kuru īsti nav iespējams neko pateikt par daudz tieši neloģiskās sižeta attīstības dēļ).

Galvenais jautājums, kas nedod mieru, protams, ir: vai viss notiekošais ir tikai Franča iztēles auglis? Iespējams, filma iegūtu daudz lielāku strukturālo sakārtotību, ja režisoram būtu šķitis svarīgi atbildēt uz šo jautājumu (ja tas, ko mēs redzam, ir sapnis vai halucinācijas, tad arī neloģisko un neizskaidrojamo pieņemt ir vieglāk). Tomēr šī iespēja – apzināti vai neapzināti – nav izmantota, un netiek sniegti nekādi mājieni par Franča iztēles un realitātes sadursmi. Tāpēc skatītājam no savām pozīcijām atliek vien pieņemt, ka viss filmā redzamais notiek vienā dimensijā – vai tā būtu fantāzija, vai arī objektīvā realitāte, to katrs var brīvi interpretēt pats. Informācija šeit tiek pasniegta galvenokārt vizuāli, izmantojot pārdomātas un eleganti noformētas kadra kompozīcijas (liels Jāņa Eglīša nopelns), vijīgu montāžu un atbilstoši radītu darbības vidi, kuru papildina nervus griezošā Andra Dzenīša komponētā atonālā mūzika. Vairāki kritiķi šādu pieeju sauc par drosmīgu uzdrīkstēšanos un jaunu teritoriju atklāšanu latviešu kino, tomēr ticu, ka netrūks arī skatītāju, kuri pēc filmas nospļausies, nicīgi nodēvējot tos par kārtējiem latviešu "gļukiem".

Raugoties no kino vēstures, nekādas jaunas teritorijas Karapetjans, protams, neatklāj, drīzāk piešķir viegli latvisku mentalitāti (patiešām ļoti vieglu) tai stilistikai un tēmām, ko tik pārliecinoši savā daiļradē realizējuši sirreālisti Deivids Linčs, Luiss Bunjuels, Bertrāns Bliē un tādi viņu jaunākie "sekotāji" kā Nikolass Vindings Refns, Ričards Kellijs, Gregs Araki u. c. Vairāki kritiķi arīdzan norāda uz līdzību ar Romāna Polaņska "Rozmarijas bērnu". Karapetjans ir kaislīgs kino skatītājs, viņu vienlīdz saista gan tīrs žanra kino, gan "arthouse", un, lai arī viņš intervijās minējis, ka filmas pamatā ir viņa paša izjūtas pirms bērna piedzimšanas, es drīzāk ticu tam, ka pamats te ir filmas, kuras viņš skatījies šajā laika periodā un agrāk.

Iespējams, tas nav svarīgi, taču man "Pirmdzimtais" visvairāk asociējas ar Linča 1997. gada filmu "Ceļš uz nekurieni", kas arīdzan sākas ar ieskatu laulātā pāra dzīvē, kuru sāk izspiegot noslēpumains svešinieks. Vērtīgi atcerēties, ka arī Linča filma tika (un joprojām tiek) uztverta ļoti pretrunīgi, jo arī viņš lieki sevi neapgrūtināja ar attēloto notikumu izskaidrošanu – viens personāžs pēkšņi iemiesojās otrā, viena aktrise tēloja divas sievietes vienlaikus, saplūda dažādas darbības vietas un laiks, pavisam sajaucot skatītājiem prātus. Tiesa, Karapetjans nav ne Linčs, ne Polaņskis, tāpēc nespēj izraisīt līdzvērtīgu pārsteiguma, šoka vai katarses sajūtu – lielākoties tieši tāpēc, ka "Pirmdzimtajā" pietrūkst oriģinālā pienesuma no režisora puses, pietrūkst kādu īpašu kvalitāšu, kas to atšķirtu no daudziem citiem līdzīgas ievirzes darbiem. Vienkārši runājot, filma ir pārāk vispārīga, galvenie personāži – klišejiski un vienmuļi, bet izspēlētās situācijas – ne īpaši aizraujošas. Ja Karapetjans, piemēram, būtu iedomājies apvienot "Cilvēkus tur" un "Pirmdzimto" vienā filmā, sanāktu krietni vien interesantāka un neparastāka filma, ko es pavisam noteikti gribētu redzēt.