Nākamajā dzīvē neko līdzi neņemtu. Saruna ar multfilmu autori Rozi Stiebru

Tā arī daru. Sēžu un blisinos uz visapkārt sazīmētajiem multfilmu tēliem. No blakus telpas tikmēr dzirdu, ka Roze kolēģei stāsta, kā putniņiem būtu jāuzvedas. "Dikti neiespringsti, ļauj viņiem lidot pašiem!" viņa saka. Pie sevis nodomāju, ka tas nu gan ir sasodīti jauki, jo ikdienā mēs parasti tomēr neļaujam procesiem un cilvēkiem "lidot pašiem", bet gribam iegrozīt pēc savas vēlmes un saprašanas. Tajā brīdī sāku saprast, kāpēc Juris Kaukulis, kurš radījis mūziku Latvijas simtgadei veltītā filmu projekta ietvaros topošajai Rozes Stiebras multfilmai "Saule brauca debesīs", kādā intervijā par viņu izteicies: "Viņa ir tik visāda, tāda kā dzīve."

"Saule brauca debesīs" ir arī viens no iemesliem, kāpēc vēlējos ar Rozi runāt. Otrs – un patiesībā galvenais – ir nacionālā kinofestivāla "Lielais Kristaps" balva par mūža ieguldījumu kinomākslā, ko viņa un Ansis Bērziņš saņems 9. novembrī. Tiesa, pirms ķeramies pie multfilmām, es tomēr uzjautāju, kādās ārzemēs un kāpēc viņa sabija. Austrijā. Retrītā. Izrādās, ka nu jau vairāk nekā 20 gadu Roze nodarbojas ar garīgām praksēm, divas līdz trīs reizes gadā met laicīgo pasauli pie malas un dodas tikties ar savu skolotāju – Lamu Oļegu, lai klusumā nodotos intensīvai meditācijai un mācībām.

"Dzīvi jau nevar nodzīvot tikai ārējā, redzamajā plāksnē. Ja tu nesajūti saknes, visa sākumu un cēloņus, tad, manuprāt, dzīve ir ļoti plakana, pliekana, bez elementārām baudām neko citu nepazīsti. Un baudas vienmēr ir par maz, vienmēr gribas kaut ko vairāk. Jaunāku auto, lielāku dzīvokli, visu ko. Tam nekad nav gala. Vēlmēm nekad nav gala, un tās nekad tev nenesīs īstu gandarījumu," iemeslu, kāpēc praktizē budismu, skaidro Roze.

Un nevar nepiekrist. Šādā garīgā tvērumā tad arī aizrit mūsu saruna, pēc kuras vēl ilgi paliek laba pēcgarša.

Kā garīgā prakse sadzīvo ar radošo darbību? Pieļauju, ka nāk tikai un vienīgi par labu.

Ļoti labi iet kopā! Šīs jomas viena no otras barojas. Pilnīgi noteikti varu teikt – ja man nebūtu bijis šīs garīgās pasaules, nevienu filmu nevarētu uzņemt. Es būtu pilnīgi cits cilvēks. Man nebūtu ne enerģijas, ne prieka. Uz visu skatītos daudz īgnāk – arī uz jums. Domātu pie sevis: "Ko viņa te nāk, ko lien virsū?" (smejas) Tā ir mācība, kas atver plašumu, palīdz apzināties. Un, jo vairāk mēs apzināmies, jo vairāk paveram plašumu lidojumam – kā ar tiem putniņiem.

Vai Latvijas simtgade bija iemesls, kāpēc nolēmāt savu lidojumu tomēr atkal turpināt?

Jā. Man Latvija vienmēr ir bijis ļoti svarīgs vārds – garīgā nozīmē, ne teritorijas. Kā dzimtene, kā māte, kas nes sevī iekšā vērtību, īpašu sajūtu. Kad parādījās iespēja pieteikt filmu, es gan ilgi šaubījos, taču domas nerimās. Prasīju arī savam skolotājam, vai man vajadzētu to darīt. Viņš man vienmēr ir teicis, ka man ir kaut kas jādara, jo citādi es nomiršot. (smejas) Viņš pateica tikai vienu vārdu: "Noteikti!"