Stāsts par bēgšanu un dziedināšanu. Filmas 'Nākotnes pludmale' recenzija

Karima Ainuza (Karim Aïnouz) filmas "Nākotnes pludmale" (Praia do Futuro, 2014) uzmanības centrā ir attiecību mezgli triju vīriešu attiecībās. Ūdens un jūra – vitāli svarīga Donato (Wagner Moura) stihija – viņa sirds un dvēsele, kā arī metomīmiska zīme, lai apzīmētu seksuālas attiecības. Kad divus vīriešus ierauj bīstams vilnis, Donato izglābj vācu tūristu Konrādu (Clemens Schick), kamēr viņa draugs pazūd viļņos. Pēc ķermeņu apskates, Konrāds un viņa glābējs sāk iepazīt viens otru tuvāk. Sākotnējā fiziskā pievilcība pāraug intīmā tuvībā. Donato nolemj sekot Konrādam uz Berlīni ar cerībām sākt jaunu dzīvi. Pēc dažiem gadiem pilnīgi negaidīti uzrodas Donato brālis Airtons (Jesuíta Barbosa Neto). Varoņu attiecības šķiet sākotnēji nolemtas, jo visus vajā iekšējie dēmoni un pagātne tagadnes formā.

Filmu varētu definēt kā stāstu par bēgšanu no sevis, vainas apziņu, dvēseles dziedināšanu, identitātes apzināšanos un mīlestības klātbūtni. Estētiski pārsteidzoša filma, ko veido filigrāni izstrādāti plāni, lieliska aktieru spēle un krāšņas dabas ainavas. Filmas sākumkadru sekvence ļauj intensīvi sajust primitīva spēka klātbūtni, kas pamazām izšķīst, pārveidojoties liriskās, delikātās, tik tikko emocionāli nojaušamās nokrāsās līdz pat pēdējam brīdim. Savukārt sižets izstāstīts tik atturīgi, ka skatītājam pašam jāizveido un jānolasa epizožu semantiskā nozīme. Vizuālie efekti un montāža veido kontrastu starp Brazīlijas pludmaļu spilgtumu un Berlīnes pelēcību, piešķirot papildus dramatismu.

Donato veidots kā sarežģīta un daudzšķautnaina personība, turklāt viņš ir gejs, tādējādi tēla pašanalīzi padarot interesantu gan no cilvēciskā viedokļa, gan sagraujot lolotās cerības. Gan aktierim, gan režisoram ir izdevies izvairīties no klišejām, atainojot homoseksuāļus, radot un kāpinot spriedzi tajās vietās, kur skatītājs to vismazāk gaida.

Žežuīts Barbosa Airtona tēlu veido kā parafrāzi un režisora veltījumu Formula-1 trīskārtējam pasaules čempionam – brazīlietim Airtonam Sennam, kurš traģiski gāja bojā 1994. gada Sanmarīno Grand Prix izcīņā Imolas trasē. Senna dzimtenē kļuva par varoni – tēlu konstruēšanas modeli, kas divu desmitgažu laikā noteica politiskos un kultūras procesus. Viņš nevēlējās tikt uzskatīts par elku, bet par tādu kļuva pats pret savu gribu sasniegumu sportā, darba ētikas un attieksmes dēļ. Formula-1 pilots lepojās, ka ir brazīlietis un savu introverto raksturu uzskatīja par priekšrocību, nevis trūkumu. Viņš bija perfekcionists. Pat uzvara sacensībās vai pasaules čempionātā nebija pietiekami labs sasniegums, jo vienmēr varēja labāk. Viņa dzīvē vienīgā autoritāte ieaudzināto vērtību dēļ un atskaites punkts bija māte.

Salīdzinot aktiera un režisora interpretāciju ar prototipu, ir mainīta seksuālā orientācija un ģimene kā fundamentāla vērtība, bet saglabāts introvertums un iekšējās psiholoģiskās pretrunas kā varoņa galvenā rakstura iezīme. Dzīvē Airtons Senna bija heteroseksuālis, precējies ar bērnības draudzeni Lilianu de Vaskonselosu Sousu (Lilian de Vasconcellos Souza) no 1981. līdz1982. gadam, kaut gan netrūka baumu par braucēja netradicionālo orientāciju. Par šķiršanās iemeslu kļuva autosports, jo sieva nespēja samierināties ar otro vietu un to, ka sacīkstes vienmēr bija pirmajā vietā.
Filmā Airtons ir galvenā protagonista padomdevējs – homoseksuālis un pavadonis, kas nodrošina tēla pilnvērtīgu iniciācijas procesu. Žežuīta Barbosas Airtons iemieso brutāli pasīvu, bet aktīvu spēku, it īpaši epizodē, kad pamet brāli, ļaujot viņam doties uz Berlīni meklēt mīļoto vīrieti, kā arī filmas pēdējā trešdaļā, kad lakoniskajos teikumos vienlaicīgi izskan gan dusmu pilns, gan pieķeršanos vēstošs tonis. Varoņa izturēšanās rada atsvešinātības sajūtu, liedzot skatītājam identificēties vai just līdzi kādam no tēliem.

Režisors parāda, ka ķermenis ir centrs, vienīgais elements, kas spēj radīt konfliktu un nodrošināt stāsta attīstību. Tiek izceltas detaļas: glābēju rokas, silueti, noslīkuši līķi, ieģipsētas rokas, cīņa starp vīriešiem. Režisors nerāda neko lieku. Izvērstu dialogu un psiholoģisko iezīmju trūkums veido biheivioristisku filmu, kurā iespējams tikai nojaust varoņu uzvedību un psiholoģiskās īpatnības. Aktieri savus tēlus konstruē ar žestu un mīmikas palīdzību. Skatītājam jāprot nolasīt ķermeņa valoda un tajā iekļautais vēstījums. Dažviet pārsteidz, ka vācietis pārāk labi zina portugāļu valodu un brazīlietis – vācu valodu.

Karima Ainuza mākslas filmās ķermenim ir galvenā nozīme. Viņa kino valoda ir materiāla, fiziski sajūtama. Izvēlētās seksa vai vardarbības ainas nav nejaušas. Tās ir izstrādātas katrai kinolentei nepieciešamā daudzumā, vajadzīgajā faktūrā un konsistencē. Sekss tiek izmantots kā jēlmateriāls un saistviela, kas veido, uztur un attaisno tēlu sistēmu, viņu savstarpējās attiecības un dzīvotspēju uz ekrāna. Sentimentāls režisors, kas seksu izmanto kā raupji neapstrādātu matēriju, radot savdabīgu seksualitātes poētismu.

"Praia do Futuro" reflektē par spriedzi starp homo sapiens un viņa apdzīvoto telpu; starp Donato dēmoniem un viņa lomu kā dēlam, brālim, glābējam; starp Konrāda aizraušanos ar vīrieti, viņa bezgribas raksturu un gļēvums; kaislību bezdibeni, fizisko un mentālo brīvību.
Latvijas kontekstā "Praia do Futuro" varētu būt interesanta šveiciešu aktrises Sabīnes Timoteo dēļ, kura šajā filmā parādās epizodiskā lomā, bet Viestura Kairiša režisētajā "Melānijas hronikā" par padomju varas represijām pret latviešu inteliģenci, kas tapusi pēc rakstnieces Melānijas Vanagas romāna "Veļupes krastā" motīviem – spēlē galveno varoni.