Portāls "Delfi" sadarbībā ar "Kinoblogeri.lv" un "Visit Estonia" no 25. oktobra līdz 21. novembrim rīkoja recenziju konkursu kino baudītājiem, aicinot uzrakstīt savu apskatu par kādu no portāla "Kinoblogeri.lv" ekspertu atlasītajām filmām. Publicējam žūrijas atzinību ieguvušās Ievas Bērziņas recenziju par Viestura Kairiša filmu "Melānijas hronika".
2016. gadā uz ekrāniem iznāca pirmā komunistiskajam genocīdam veltītā latviešu mākslas filma – Viestura Kairiša režisētā "Melānijas hronika", kas Latvijas kultūras telpā vērtējams kā nozīmīgs notikumus. Kaut arī atsauksmes par filmu bijušas visai pretrunīgas, tomēr tikko aizvadītajā kino festivālā "Lielais Kristaps" filma triumfēja, iegūstot sešus apbalvojumus.
Filmas "Melānijas hronika" pamatā ir Melānijas Vanagas romāns "Veļupes krastā". Kaut arī filma balstās apjomīgā autobiogrāfiskā atmiņu stāstā, tekstam šeit ir pakārtota loma – "Melānijas hronikā" svarīgāks par tekstuālo ir tieši vizuālais aspekts. Attēls ir galvenais filmas "teksts", sižeta virzītājs (savā ziņā izdevīgi arī tehnisku iemeslu dēļ, jo titullomu atveido un pati arī ierunā šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo, kurai grūtības varētu sagādāt garu dialogu un monologu iekļaušana filmā). Melnbaltais filtrs, monumentālais dabas attēlojums (nav grūti noticēt, ka daba bija viens no galvenajiem izsūtīto sieviešu mierinājumiem), stilizētās ainas, kā arī Artura Maskata mūzika filmu padara ļoti poētisku. Manuprāt, savā ziņā apburoši, ka režisors nolēmis par šo smago tēmu runāt tik poētiskā ekrāna valodā. Tas atsauc atmiņā Elema Kļimova (Элем Климов) 1985. gada filmu "Ej un skaties!" (Иди и смотри), kurā arī kara šausmas tika attēlotas caur poētiskām, stilizētām ainām, tomēr būtiskākā atšķirība starp šīm abām filmām ir tā, ka Kļimovs ciešanas attēlo naturālistiski, bet Kairišs ciešanas estetizē (par ko gan viņam veltīti arī pārmetumi). Daudz līdzību var saskatīt arī ar igauņu deportācijām veltīto filmu "Caurvējā" jeb – Sonoras Brokas piedāvātajā, manuprāt, daudz piemērotākajā versijā[1] - "Krustvējos" (Risttuules, 2014). Melnbaltais kadrs, stilizācija, pat abu sieviešu stāsti, kas ir sižeta pamatā, ir apbrīnojami līdzīgi. "Krustvējos" pamatojumu konkrētajai stilizācijai var atrast pat ļoti tiešā veidā – galvenās varones aizkadra balss saka, ka laiks ir pieņēmis citu dimensiju, un arī laika ritējums tiek skaitīts citādāk, kā arī to, ka viņi dzīvo tumsā un ka katru vakaru pirms miega viņu ieskauj blāva, melnbalta aina. "Melānijas hronikai" varētu piedēvēt šos pašus iemeslus – šeit laiks nav pilnībā apstājies, bet velkas bezcerīgi truli un lēni. Ikdienā vairs nav krāsu. Melnbaltajā kadrā saplūst gadalaiki, laika ritējums kļūst nenozīmīgs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
