Trauslās robežas. Ievas Ozoliņas filmas 'Dotais lielums: mana māte' apskats  (63)

Dokumentālā kino autoram šķietami nav šādas demiurga varas filmēšanas laukumā, viņš pakļaujas tiem apstākļiem, ko diktē nekontrolējamā un neparedzamā dzīve, un fiksētajos procesos neiejaucas līdz brīdim, kad sākas filmas montāža. Tā, protams, ir tikai ilūzija, jo kameras klātbūtne, ja vien tā nav slēpta, pēc būtības jau ir iejaukšanās un zināmas robežas pārkāpšana. Tiesa, robežu dokumentālista priekšā ir daudz, un tikai no viņa izvēlēm atkarīgs, kuras tiks šķērsotas un kuras paliks nepārkāptas. Par šīm robežām dokumentālajā kino liek aizdomāties arī Ievas Ozoliņas otrā filma "Dotais lielums: mana māte", kas pēc Latvijas pirmizrādes paspējusi radīt vietēja mēroga viedokļu sadursmi un diametrāli pretēju nostāju pret režisores darbu un viņas attieksmi pret saviem varoņiem.

"Dotais lielums..." apliecina režisores interesi par personiskām drāmām, ko viņa spilgti pieteica debijas darbā "Mans tēvs baņķieris", vēstot par sava pazudušā tēva – izbijušā baņķiera Borisa Osipova – meklējumiem un pašas nostāju pret tēvu. Ģimeniskās kaislības gan lielā mērā aizēnoja filmas atskats uz "mežonīgā kapitālisma" radīto pārbīdi Latvijas sabiedrībā, veiksmīgi iekļaujoties vispārējā pēdējos gados aktuālajā 90. gadu nostalģijas eiforijā, ko vizuāli efektīgi papildināja ziņu arhīvi un pašas režisores mājas video.

Jaunākajā filmā Ozoliņa tikpat intīmā tuvplānā tver konfliktu svešas ģimenes locekļu starpā. Raitis Ozols, filmas galvenais varonis, ir teju četrdesmit gadus vecs matemātiķis, kuram nekādi nav izdevies sakārtot savu dzīvi un nodibināt attiecības, un savās problēmās viņš vaino pārlieku aizgādniecisko māti Silviju. Silvija savukārt uzskata, ka Raita un viņa jaunākā brāļa Māra audzināšanai ziedojusi savu karjeru un privāto dzīvi pēc tam, kad bērnu tēvs jaunībā no ģimenes aizgājis. Respektīvi, katram ir sava taisnība bez vēlēšanās meklēt kompromisus kopējas patiesības atrašanai, tomēr režisore ievērojamu daļu filmas ekspozīcijas velta tieši Raitim un skatītāju iepazīstināšanai ar vīrieša haotisko dzīves telpu un neparasto personību, viņa attiecībām ar draugiem, tēvu, savdabīgas terapeites apmeklējumiem un centieniem iekarot interneta dzīlēs uzrunāto sieviešu sirdis. Domājams, ka padziļināta ģimenes attiecību analīze īsti nav kino apskata uzdevums, un par to, cik filmā attēlotā situācija uzskatāma par tipisku vai izņēmuma gadījumu mūsu sabiedrībā un kura ģimenes locekļa pusē nostāties, jālemj katram pašam pēc savas pieredzes un priekšstatiem, jo filma skaidras atbildes nesniedz, un tas arī nav laba kino uzdevums. Tomēr – vai "Dotais lielums…" ir labs kino?

Ozoliņa izpelnījusies pārmetumus gan par nesaudzīgo ielaušanos varoņu privātajā telpā un viņu dzīves drāmu iekrāsošanu stipri "dzeltenos" toņos ar provokāciju palīdzību (šeit galvenokārt domātas pēc režisores ierosinājuma sarīkotās ģimenes Lieldienu pusdienas, kuru laikā konflikts sasniedz kulmināciju), gan – paradoksālā kārtā – arī par pasīvu noraudzīšanos notiekošajā no malas, nemēģinot pašai tiešā veidā palīdzēt Raitim un Silvijai novērst domstarpības. Visi šie pārmetumi šķiet mazākā vai lielākā mērā absurdi, jo "Dotais lielums…" tomēr ir kino, respektīvi, mākslas darbs, un tas radīts, lai sniegtu autora iecerēto emocionālo un intelektuālo vēstījumu, tāpēc būtu dīvaini to uzlūkot kā pretenziju uz dzīves īstenības objektīvu atspoguļošanu (to šodien nespēj pat ziņu sižeti, kur nu vēl kino).

Sabiedrības satraukums apliecina, ka arī pēc tādām salīdzinoši nesenām dokumentālajām provokācijām kā Andra Gaujas "Ģimenes lietas" un Ivara Zviedra "Dokumentālists" joprojām pastāv problēma nošķirt mākslu no īstenības, it īpaši, ja filmas pieteikumā minēts vārds "dokumentāls", kas, daudzuprāt, uzreiz nozīmē, ka viss ekrānā redzamais ir jāpieņem par baltu patiesību.
Vienlaikus dokumentālais kino ir mākslas joma, kurā ētisko normu ievērošana un vispārcilvēciska rīcība tomēr ir būtiska konkrētās filmas un tās autora recepcijai, taču pats autors izlemj, cik tālu viņš ir gatavs iesaistīties fiksējamo notikumu attīstībā un cik godīgi tas tiek attēlots pašā filmā vai citādi pavēstīts publikai.

Kino vēsturē netrūkst brīnišķīgu piemēru, kad dokumentālisti ir palīdzējuši saviem varoņiem materiāli un emocionāli, to pašu apliecina kaut vai mūsu pašu Ivara Zviedra un Purva Intas draudzības stāsts vai žurnālistes Oditas Krenbergas neatsveramā līdzdalība Neimaņu ģimenes repatriācijā, kas tika attēlota televīzijas dokumentālajā filmā "Bēgšana no Kubas". Šajā ziņā Ievai Ozoliņai nebūtu ko pārmest, jo no dažādos medijos sniegtajām intervijām zināms par režisores un Raita draudzību vairāku gadu garumā un viņas sniegto atbalstu Raitim, turklāt neviens no filmā redzamajiem cilvēkiem netiek filmēts slēpti vai piespiedu kārtā – tā ir viņu labprātīga izvēle.

Atšķirībā no jau minētā Ivara Zviedra, kas "Dokumentālistu" būtībā radīja kā stāstu par saviem izmisīgajiem un nereti ētiski diskutablajiem centieniem piespiest iecerēto varoni uz komunikāciju, Ozoliņai neviens no Ozolu ģimenes pārstāvjiem, šķiet, nav bijis ilgi un grūti jāpierunā. Kamēr vien kāds no varoņiem neizvirza atklātas pretenzijas par realitātes izkropļošanu, skatītājam nav pamata neuzticēties režisora redzējumam, un, šķiet, Ozoliņas gadījumā vismaz pagaidām viss ir kārtībā. Filma ir šiem cilvēkiem dota unikāla izdevība izstāstīt savu stāstu, un šo aspektu nevajadzētu vērtēt par zemu, jo tas ir viens no dokumentālā kino tapšanas galvenajiem dzinuļiem – vēlēšanās atklāt savu pieredzi citiem, caur šo atklātību sasniedzot gan personisku, gan publisku katarsi. Režisora uzdevums ir izvēlēties šim stāstam piemērotāko formu, un šeit tad arī varam runāt par filmas iespējamām problēmām.

Saprotams, ka šādi ievirzītā filmā pretenzijas uz intimitāti un atklātību saka priekšā arī stilistiku, tomēr "Dotais lielums…" vizuāli drīzāk atgādina garu epizodi no kāda realitātes šova, nevis pilnvērtīgu filmu (ja salīdzinām, piemēram, ar Kristas Burānes estētiski izsmalcināto "Pasaku par tukšo telpu"), un šāda izvēle, ņemot vērā aplūkojamo tēmu, ir riskanta. Nav nosodāma režisores vēlme pievest skatītāju maksimāli tuvu darbības epicentram un šķietami arī varoņu iekšējai pasaulei, tomēr šāds paņēmiens kādā brīdī riskē kļūt pašmērķīgs, kā arī laupa filmai kinematogrāfiskumu un atstāj, domājams, negribētu "lētuma" piegaršu. Arī intonatīvā "lēkāšana" no uzjautrinošām ainām ar Raiti un viņa draugu Borisu līdz emocionālai traģēdijai filmas izskaņā šķiet neizlīdzsvarota, jo sākotnēji rada sajūtu, ka vērojam teju vai humora raidījumu, bet tad pēkšņi izrādās, ka viss ir ļoti nopietni. Iespējams, intonāciju maiņa nostrādātu labāk, ja režisore būtu vienmērīgāk dozējusi abas šīs emocijas, vai nu atstājot skatītājiem iespēju atviegloti pasmieties arī filmas otrajā daļā, vai arī mēģinot filmas sākumā Raita dzīvi attēlot ar lielāku atsvešinājuma un neitralitātes pakāpi.

Nav pamata bažām vai pārmetumiem, ka Ieva Ozoliņa šajā filmā būtu pārkāpusi kādas dokumentālistam nešķērsojamas ētikas robežas – vismaz ne tādas, ko citi latviešu dokumentālisti jau pirms viņas nebūtu pārbriduši krustām šķērsām. Cita lieta, ja runājam par mākslas robežām, kuras "Dotais lielums…" izvēlas nevis eleganti šķērsot atļautajā vietā, bet lauzties cauri pa kaut kādiem dīvainiem apkārtceļiem, slīkšņām un gravām. Kaut robeža taču atvērta.