Sen bija laiks. Pārdomas pēc filmas 'Nameja gredzens' pirmizrādes  (365)

"Nameja gredzens" ir līdz šim ambiciozākais Ēķa un Graubas kopprojekts. Šoreiz ne tikai satura un budžeta dēļ, bet arī tāpēc, ka filma pirmkārt un galvenokārt orientēta uz Rietumu tirgu. Tā ir uzņemta angļu valodā, uz lielā ekrāna tiek demonstrēta ar latviešu subtitriem, un galvenās lomas filmā atveido ārzemju aktieri Edvīns Endre (zemgaļu ķēniņš Namejs) un Džeimss Blūrs (Romas pāvesta sūtnis Maksimiliāns fon Bukshēvdens). Bet tas, protams, nav nekas jauns. Fakts, ka filma veidota eksportam, jau sākotnēji tika pasniegts kā sava veida nozīmīguma un kvalitātes apliecinājums.

Jāteic, šie globālie mērķi filmai lielākoties ir nākuši par labu. Vēloties sasniegt pasaules auditoriju un atpelnīt vairāku miljonu budžetu, spēkā stājas pavisam jauni kvalitātes standarti, un šoreiz Graubas komandai ir izdevies pie tiem pieturēties. Jau no pirmajiem kadriem skatītājs tiek ievilināts ticamā un apburošā (kaut arī stipri idealizētā) viduslaiku Zemgales atveidojumā. Valda Celmiņa vadītās operatoru grupas stils ir glezniecisks un izsmalcināts. To papildina gan Sandras Silas kostīmu un rotu dizains, gan meistarīgi izstrādātas dekorācijas. Taču īpašu atzinību ir pelnījuši filmas komponists Rihards Zaļupe un instrumentālā grupa "Auļi". Pavadošā mūzika un skaņas dizains – gan orķestra fanfaras batāliju ainās, gan pagānu rituālus atdarinošie bungu ritmi – ierauj skatītāju filmas plūsmā un nelaiž vaļā līdz pat beigu titriem. Arī aktierspēle pārsvarā neliek vilties, un, lai gan galveno lomu atveidotāju "importēšana" dažiem varētu radīt nepatīkamu pirmo iespaidu (sak', vai tad mums pašiem savu cilvēku trūkst?), tomēr ir jauki redzēt jaunas sejas pazīstamā kompānijā – sevišķi Latvijā, kur gandrīz visas lielākās lomas jau gadiem ilgi izpilda vieni un tie paši Dailes un Jaunā Rīgas teātra aktieri.

Diemžēl vienīgais, kas "Nameja gredzenā" neatbilst pasaules līmeņa prasībām, ir scenārijs. Uzreiz jāpaskaidro, ka nedz stāsta idejai, nedz pašam vēstījumam vēl nav nekādas vainas. Filmas uzdevums ir likt skatītājam just līdzi Namejam un zemgaļu tautai cīņā pret bezkaislīgajiem Vatikāna iebrucējiem, un gluži virspusējā līmenī tas ir izdevies. Filmā attēlotais laika posms (13. gadsimta beigas) Latvijā ir salīdzinoši skopi dokumentēts. Teorētiski tas pat ir izdevīgi, jo atbrīvo scenārija autorus no faktoloģiskās precizitātes grožiem, pasargā no vērīgāko vēstures pazinēju aizrādījumiem, kādus Graubas filmas nereti izpelnās, un paver plašas iespējas iztēlei un pagātnes interpretācijai. Taču "Nameja gredzens" kārtējo reizi pierāda, ka Graubas izpratne par vēsturi un kino dramaturģiju ir, maigi izsakoties, mazliet bērnišķīga. Vienīgie tēli, kuriem piešķirtas jebkādas vērā ņemamas rakstura īpašības, ir Namejs un Makss, taču filmas labais varonis ir tik nevainojami tīrs un drošsirdīgs, bet ļaunais – tik pārspīlēti riebīgs un psihopātisks (neizpaliek pat karikatūriskie ļaundara smiekli), ka tos ir grūti uztvert nopietni. Visi pārējie personāži, pat tik šķietami svarīgi kā Nameja līgava Lauga (Aiste Dirzjute), vienkārši eksistē otrajā plānā un teju mehāniski veic priekšrakstītās darbības kādā sen novecojušā scenārija šablonā, nepavēstot skatītājiem absolūti neko interesantu ne par sevi, ne par viduslaiku zemgaļu dzīvi.

Protams, varētu teikt, ka scenārija autoru nodoms ir bijis izstāstīt tikai vienkāršu, patriotisku varoņpasaku un iepriecināt skatītājus ar eiforisku sajūtu, ka labie ir uzvarējuši un šie labie esam mēs. Un tiešām, ja tā padomā, "Nameja gredzens" pēc satura ir aizdomīgi līdzīgs Disneja pasaku multfilmām. Taču arī šis žanrs nestāv uz vietas un nepārtraukti attīstās. Vēl varētu teikt, ka lielbudžeta kino ir masu izklaides produkts, kurā nekādai sarežģītībai un raksturu niansēm nav vietas. Kaut ko līdzīgu Andrejs Ēķis arī saka intervijā portālam LSM: "Ir jāizvēlas, kas ir tavs dievs – vai nu skatītājs, vai kritiķis.(..) Kino festivālā tev ir jārāda kaut kādas jaunas vēsmas kino industrijā. Tev jābūt meklējumos. Tajā brīdī tu izvēlies citu kino, mazliet ar eksperimenta pieskaņu. Bet, ja tu gribi uzrunāt plašas masas, tad tev jābūt profesionāli izstāstītam stāstam. Ja tev ir profesionāli izstāstīts stāsts, tajā brīdī kritiķis nav vajadzīgs. Viņam vairs nav jātulko šis stāsts. Viņš kļūst lieks, un tāpēc viņam ne sevišķi patīk šādas lietas darīt. Es neņirgājos."

Iespējams, ja filma būtu paredzēta tikai vietējai publikai, tad Ēķim būtu taisnība. Ja ir viena lieta, ko viņa filmas laika gaitā ir pierādījušas, tad tā ir – ar spēcīgu pozitīvisma lādiņu un jaudīgiem audiovizuālajiem efektiem pilnīgi pietiek, lai uz satura seklumu varētu pievērt acis. Taču gribētos ticēt, ka arī latviešu masu gaume pēdējo gadu laikā ir kļuvusi daudz izsmalcinātāka, pateicoties tādām filmām kā "Melānijas hronika" un "Pelnu sanatorija".

Tā vai citādi, presē izdaudzinātajā "Rietumu tirgū", uz kuru tik ļoti orientējusies Ēķa producentu grupa, šāda nostāja diez vai pasargās pret skatītājiem un kritiķiem, kuru emocijas vairs neietekmēs nedz pacilājoši etniskais vēstījums, nedz prieks par tautiešu panākumiem ārzemēs. Sevišķi ņemot vērā to, ka "Nameja gredzens", visticamāk, tiks pieteikts arī dažiem prestižiem kinofestivāliem.

Protams, ir absolūti skaidrs, ka jebkurš mēģinājums iznest latviešu kino pasaules arēnā ir slavējams. Sen jau bija laiks. Cerams gan, ka nākotnē līdzīgas materiālās iespējas pavērsies arī citām radošajām komandām. Kaut vai tādēļ, lai starp mūsu kino māksliniekiem beidzot izveidotos kaut kas līdzīgs veselīgai konkurencei. Jo tieši konkurence ir tas, kas vislabāk vairo konkurētspēju.