Kāpēc tas attiecas arī uz mums? Stīvena Spīlberga filmas 'Slepenie dokumenti' apskats  (21)

Spīlbergs ir viens no retajiem dzīvajiem pasaules kino klasiķiem, kas savā pieklājīgajā 71 gada vecumā joprojām turpina azartiski uzņemt filmas, ar vienu kāju droši stāvot komerckino segmentā, bet ar otru – tajā laukā, ko mēdz dēvēt par "augsto mākslu". Jau kopš nokļūšanas slavas un komerciālo panākumu zenītā pagājušā gadsimta 70. gados viņš ir centies sevi pierādīt arī kā mākslinieciski augstvērtīga autorkino veidotāju (šāds dalījums gan dzīvē nepastāv, jo visas Spīlberga filmas ir apveltītas ar viņa rokrakstu, respektīvi, ir autorkino), un 90. gados viņam tas beidzot izdevās, saņemot divas "Oskara" balvas par filmām "Šindlera saraksts" un "Glābjot ierindnieku Raienu". Kopš šīs dekādes viņš savā daiļradē ir iedibinājis tradīciju laiku pa laikam uzņemt divas filmas gadā, no kurām viena vairāk orientēta uz masu izklaidi, bet otra – uz "Oskara" nomināciju iegūšanu. Pirmoreiz Spīlbergs šo modeli īstenoja 1993. gadā, strādājot pie datorefektu revolūcijas "Juras laikmeta parks" un holokausta traģēdijas "Šindlera saraksts", un kopš tās reizes to vairākkārt veiksmīgi atkārtojis. Arī filma "Slepenie dokumenti" (oriģinālnosaukumā "The Post") ir tapusi šādā darbplūsmā, Spīlbergam paralēli veidojot specefektus drīzumā gaidāmajam retrofutūristiskajam fantastikas grāvējam "Spēle sākas".

Pretrunu pilnā ASV vēsture ir viena no režisora iecienītākajām tēmām, viņš pievērsies gan rasismam un dzimumu līdztiesībai ("Purpura krāsa"), gan verdzībai un pilsoņu karam ("Amistada" un "Linkolns"), gan Aukstā kara radītajai paranojai ("Spiegu tilts") un ir viens no tiem amerikāņu režisoriem, kas aizrautīgi meklē vēstures atstātos pēdu nospiedumus mūsdienās un vienlaikus piedāvā skatītājiem perfektu laikmeta rekonstrukciju. "Slepenie dokumenti" ir hronoloģisks solis uz priekšu, koncentrējoties uz 1971. gadā notikušo konfrontāciju starp laikrakstu "Washington Post" un ASV valdību par laikraksta tiesībām publicēt nopludinātos valdības ziņojumus par situāciju Vjetnamas karā, kas tikusi uzskatīta par bezcerīgu jau kara sākumā, tomēr Niksona administrācija turpināja pumpēt iekšā miljardiem nodokļu dolāru un sūtīt nāvē tūkstošiem amerikāņu vīriešu. Filmas galvenie varoņi ir satriecošā aktieru dueta – Merilas Strīpas un Toma Henksa – atveidotā laikraksta īpašniece Ketrīna Greiema un galvenais redaktors Bens Bredlijs, kuriem jāizšķiras – cīnīties par tautas tiesībām zināt un, riskējot ar avīzes un pašu likteni, publicēt par valsts noslēpumu pasludinātos dokumentus vai tomēr piekāpties laikraksta valdes un valdības ierēdņu spiedienam. Situāciju papildus sarežģī Ketrīnas ciešā draudzība ar vairākām melos apsūdzētām Baltā nama amatpersonām. Uzvar vēsturiskā patiesība, tomēr nepamet sajūta, ka tikpat labi šo stāstu varētu pārcelt uz mūsdienu Latviju, teiksim, uz žurnāla "Ir" redakcijas telpām, kur notiek līdzīga izšķiršanās par atšifrēto "oligarhu sarunu" publicēšanu.

Kaut gan Spīlberga episkajā filmogrāfijā iespējams uzskaitīt vairākas haltūras un radošās neveiksmes, "Slepenie dokumenti" noteikti nav pavirši uzņemta "Oskaru" ēsma, pat neskatoties uz saspringto filmēšanas grafiku, lai iespētu filmu pabeigt vēl 2017. gadā. Pats režisors ir teicis, ka uz šādu steigu viņu pamudināja tieši scenārijā aprakstīto notikumu ciešā sasaiste ar preses un pašreizējā prezidenta Trampa sarežģītajām attiecībām, un viņš jutis, ka šobrīd ar filmu var uztrāpīt uz jutīga, atkailināta amerikāņu sabiedrības nerva. "Zelta globusa" un "Oskara" nominācijas, kā arī itin pieklājīgie kases ieņēmumi liecina, ka tas ir izdevies. Labus Spīlberga režijas paņēmienu pārzinātājus "Slepenie dokumenti" nepārsteigs ar jauniem atklājumiem, un šī filma noteikti neiekļūs viņa labāko darbu sarakstā, taču tā joprojām ir lielisks vēsturiskā politiskā trillera paraugs, kas žanra cienītājiem visvairāk atsauks atmiņā godalgoto Alana Pakulas 1976. gada filmu "Visi prezidenta vīri" par Votergeitas skandālu (arī Spīlbergs uz to izdara smalku atsauci pašās filmas beigās).

Scenārija grēkus izpērk tieši Spīlberga pārliecinošā režija (viņš ir viens no retajiem meistariem, kas vienlīdz aizraujoši spēj uzfilmēt gan to, kā Indiana Džonss zirga mugurā panāk tanku, gan to, kā parūkās tērptu politiķu bars kongresā debatē par ASV konstitūcijas labojumiem) un, protams, Strīpas un Henksa brīnišķīgā saspēle filmas spožākajās dialogu ainās, kuras droši var demonstrēt kā piemērus kinoskolu studentiem. 70. gadu dienas laikraksta redakcijas vide ir rekonstruēta detalizēti līdz pēdējam sīkumam, spoži savu profesionalitāti kārtējo reizi apliecina Spīlberga ilggadējie sadarbības partneri – operators Janušs Kaminskis un komponists Džons Viljamss, tomēr filmai neizdodas izlauzties ārpus Spīlberga paša profesionalitātes uzliktajiem ierobežojumiem.

Līdz izcilībai pietrūkst tieši pārsteiguma efekta, šoka elementa, kas izsistu skatītāju no perfekti konstruētās holivudiskās atmosfēras, pietrūkst skarbuma un dzīves ticamības, par ko Spīlbergs saņēmis pārmetumus arī saistībā ar vairākiem iepriekšējiem darbiem, īpaši sacukurotos pasteļtoņos iekrāsoto "Purpura krāsu".

Tomēr viņa labākajām filmām šāda raupjuma netrūkst, atminēsimies, piemēram, Krakovas geto likvidēšanas ainu "Šindlera sarakstā" vai neparasto ainu filmas "Minhene" noslēgumā, kurā galvenā varoņa Avnera dzimumaktu ar sievu Spīlbergs montēja paralēli brutālajai Izraēlas olimpiešu bojāejai Minhenes lidostā. "Slepenie dokumenti" ir pārāk racionāli konstruēta filma, kuras veidotāji ir koncentrējušies uz vēstījuma iebarošanu – tā vietā, lai ļautu skatītājam domāt patstāvīgi un izdarīt savus secinājumus. Tajā pietrūkst atvērtības, un tās stāsts šķiet pārlieku precīzi izspēlēts un gludi noapaļots, izvairoties no vēsturisko notikumu sarežģītākas interpretācijas. Tomēr šīs nepilnības nemazina filmā aplūkoto tēmu nozīmi, un, no šodienas latvieša skatpunkta raugoties, rada nostalģiju pēc "vecajiem, labajiem laikiem", kad drukātā prese baudīja ievērojamu sabiedrības uzticību un bija viens no mūsu pieticīgās demokrātijas spēcīgākajiem balstiem.