Iepriekš lasītās recenzijas apstiprina – ir rūpīgi jāpameklē, lai atrastu, kur "piekasīties" šai filmai. Kāds pamanījis filmas darbības laikam neatbilstošu augstceltni un pārāk modernu durvju pīkstuli, kādam milzīgie telefoni neiet kopā ar ātrās ēstuves "drive-through" funkciju, kādam filma nedaudz par garu, kādam krāsas par spilgtu, kādam vietumis skaņa neiet kopā ar bildi un vispār pārāk daudz notikumu. Tā jau var arī izcīnīt zelta medaļu olimpiādē un teikt, ka lentes krāsa nepiestāv apģērbam.
Ja meklējam, par ko pačīkstēt, tad dažas no idejām nelikās īpaši oriģinālas, jo īpaši triks ar bezmaksas gaļas maizītēm, kas ir diezgan populārs "interneta prikols", savukārt divkāršais triks ar roku un durvīm bija teju "Viens pats mājās" cienīgs risinājums. Līdzsvaram jāpiebilst, ka dažas būtiskas "fiškas" izdevās pamanīt, tikai noskatoties filmu otrreiz, piemēram, laipnā Normunda meistarīgos psiholoģijas paņēmienus un dažu izmantoto elementu patieso nozīmi. Reklāmas industrijā pabijušie noteikti aplaudēs filmēšanas laukuma ainā, jo tā tak dzīvē arī notiek.
Tie, kuri sevi mēģina pozicionēt kā dikti kulturālu sabiedrības pārstāvi, filmai pārmet lielo lamuvārdu daudzumu, tāpēc šī filma varētu šķist nedaudz par rupju tiem, kuri, atsitot kājas mazo pirkstiņu, parasti noelšas "ka tevi jupis", vai, sekojot mūsu sportistu gaitām, parasti kliedz "ai, kā nenoveicās". Jā, "trešā stāva vārdi" te ir visai biezā slānī, bet der pievērst uzmanību tam, ka "Rīdzenes" sarunvalodā pārsvarā izsakās divi trīs tēli, kuriem tas nudien piestāv.
Un tēli šeit ir īpaši spilgti, gan teju klišejiski režisori, studente un policijas šefs, gan netipiski sirsnīgs rokaspuisis un šķietami mēms lietuvietis. Galveno varoņu stiprās un vājās puses izceltas tik daudz, lai kādu nepadarītu pārlieku melnu vai baltu. Atliek tikai minēt, cik nopietns kastings bijis filmas aktieriem, jo daži der kā kulaks uz acs, it īpaši mutīgais Māris no "Solona kluba".
Tāpat jāpaslavē nianse, kas parasti pieklibo vietējā ražojuma filmās, – un tie ir varoņu dialogi. Ja dažos vietējā ražojuma darbos dzirdētās sarunas mēdza atgādināt uzspēlētas frāzes no biroja "small talk", tad šeit daudzas sarunas likās tik reālas, it kā nupat dzirdētas uz ielas. Humors un joki sarunās iepīti tādā daudzumā, lai nerastos tā drausmīgā sajūta, ka jokots tiek jokošanās pēc un nevietā.
To, ka radīt sakāmvārda cienīgus izteicienus ir ļoti smags reklāmtekstu autora darbs, var apstiprināt ikviens, kurš kaut reizi mēģinājis būt oriģināli asprātīgs "Twitter". Nav arī tā, ka filmā dzirdētie zemjostas "pančlaini" ir pielīdzināmi "aizved mani uz Munameģi" līmenim, bet pie daža laba Līgo nakts ugunskura tie šovasar noteikti izskanēs.
Filmas autoriem izdevies arī izcelties ar ļoti veiksmīgām sabiedriskajām attiecībām, jo radīta sajūta, ka viss sasniegts teju pašu spēkiem, caur sarunāšanām un pazīšanos, ar plastilīnu lipinot un sausu baltmaizi ar ūdeni vien patērējot. Var prognozēt, ka nākamreiz, kad tiks dalītas lielākas vai mazākas naudas kādam kinoprojektam, šis varētu kalpot kā piemērs skatītājam, ka labam kino lieku finansējumu nevajag, bet tas būtu aplam.
Konspirācijas teoriju piekritēji varētu izteikt minējumu, ka filma apzināti izlaista vēlāk, lai pārklātos ar kādu citu garadarbu un vēl jo vairāk izbaudītu savu triumfu. Filmas sižetam un noskaņai tas ļoti piestāvētu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
