Filma aizved mūs tuvā, distopiskā nākotnē uz Japānas pilsētu Megasaki, kurā pie varas ir korumpētais un neiecietīgais mērs Kobajaši. Viņa risinājums pilsētu piemeklējušajai suņu gripai ir visu suņu izsūtīšana uz blakus esošo pamesto atkritumu salu, kas ir diezgan cietsirdīgi – gan pret suņiem, gan viņu saimniekiem. Kad Kobajaši adoptētais brāļadēls Atari dodas uz salu meklēt savu uzticīgo suni vārdā Spots, viņa lidmašīna piedzīvo "nelielas" tehniskas grūtības un Atari ir spiests turpat uz salas arī palikt. Tas noved pie viņa sadraudzēšanās ar piecu suņu kompāniju un visu kopīgiem piedzīvojumiem, meklējot Spotu un dodoties cauri plašajai, cilvēku pamestajai salai, kas ir pārpildīta ar dažnedažādām cilvēku atstātām iekārtām un tehniku.
Tikmēr Megasaki studenti un zinātnieki, pretēji pārējās pilsētas sabiedrības daļas apātijai, ir ne tikai radījuši zāles pret suņu gripu, bet arī sākuši atklāt pilsētas mēra veiktos noziegumus. Tas viss noved pie vēl lielākiem piedzīvojumiem gan suņiem, gan arī cilvēkiem (un vismaz vienai pūcei).
No suņiem īpaši jāizceļ drošsirdīgais un vienmēr kauties gatavais klaidonis Šefs (ierunājis Džefs Goldblūms) un pat divreiz grūtākos apstākļos nekā latviešu dziesmās apdziedātais māla klons dzīvojošā starojošā un apķērīgā Nutmega (Skārleta Johansone), kuru izteiksmīgā savstarpējā saspēle piedod šim piedzīvojumu stāstam tik ļoti nepieciešamo papildu dimensiju. Arī amerikāņu studente Treisija (Grēta Gērviga) ir iedvesmojoša, īpaši bāra ainā ar suņu gripas pētnieci Joko Ono, kuru ierunājusi neviena cita kā pati Joko Ono.
Intelektuāli augstvērtīga ir Andersona spēja izveidot izcilu "stop-motion" animācijas filmu (Vesam tā ir jau otrā – pēc "Fantastiskā Lapsas kunga"/"Fantastic Mr. Fox") par Japānas kultūru, sekmīgi izvairoties no "kawaii" jeb mīlīguma estētikas, vienlaikus iekļaujot bagātīgas atsauces gan uz Akiru Kurosavu un Hajao Mijadzaki, gan arī uz Japānas klasisko mākslu un popkultūru. Filmas skaņu celiņš ir Andersona filmām tipisks – to organiski caurstrāvo filmas ievadā iekļautie enerģiski ritmiskie taiko bundzinieki apvienojumā ar lakoniskām džeza notīm un eksistenciālām "indie" melodijām. Līdzīgi kā sešdesmito gadu vidū dziedāja Rietumkrasta popārta eksperimentālā grupa savā dziesmā "I Won't Hurt You", kas ir iekļauta šajā filmā, arī "Isle of Dogs" galvenajam varonim Atari, kurš ir bijis paradīzē un izgājis tai cauri, nonākot otrā pusē (tikai otrā puse šajā gadījumā izrādās nevis elle, bet atkritumu sala), nākas ceļot vienam, lai atrastu savu lepnumu, kas filmas gadījumā nozīmē – atrast mīļo draugu suņuku Spotu.
Filmas veidotāju un aktieru pjedestāls ir iespaidīgs – bez Vesa Andersona ("The New York Times" saka, ka šeit var likt arī punktu) un citiem jau pieminētajiem filmu veidoja arī Romāns Kopola, Džeisons Švarcmans, Koniči Nomura, savukārt lomas ierunājuši Koju Rankins, Eduards Nortons, Bils Murejs, Džefs Goldblūms, Bobs Balabans, Frensisa Makdormanda, Akira Takajama, Grēta Gerviga, Tilda Svintone. Patiesību sakot, aktieru saraksts ir tik apjomīgs, ka Tildai Svintonei filmas pirmizrādes preses konferences panelī pat nepietika vietas un viņa sēdēja zālē pie žurnālistiem un kopā ar mums priekpilni dziedāja līdzi Bilam Murejam un Braienam Krenstonam, izpildot Boba Balabana iedvesmotu variāciju par "Beach Boys" dziesmu "Barbara Ann".
Un tomēr, kaut gan "Suņu sala" ir animācijas filma un perfekti piemērota jaunākai auditorijai, tostarp bērniem, tā ir līdz šim politiskākais Vesa Andersona veikums. Lai gan var teikt, ka jau "Rašmorā" ("Rushmore") atklājās režisora sabiedrības vērošanas spējas, piemēram, Andersona izteikti kritiskais skatījums uz bagātiem cilvēkiem (Bila Mureja frāze "Take dead aim on the rich boys"/"mērķējiet uz bagātajiem puišiem" to pasaka vairāk nekā skaidri), tomēr "Isle of Dogs" vēstījums, kas caurvij visu filmu, ir daudz tiešāks un nepārprotams. Filmas beigās galvenais varonis Atari uzdod divus simboliskus jautājumus: Kas mēs esam? Un kas mēs vēlamies būt? Šo jautājumu uzdošanai būtu grūti atrast vēl piemērotāku laiku kā tagad un piemērotāku vietu kā Berlīne. Tieši no šejienes Vācijas valdība Irākas un Afganistānas bēgļus sūta ar lidmašīnām atpakaļ, tieši šobrīd Eiropas sabiedrībā norit atklāta diskusija par imigrāciju un tās ierobežošanu, un tieši šeit, Eiropā, cilvēki joprojām cīnās par savām tiesībām būt citādiem un netikt par to sodītiem vai diskriminētiem. Vai mēs esam sabiedrība, kas pārslimos "suņu gripu" un, pirms ķersies pie barbariskām metodēm, sagaidīs vakcīnu pret to, – joprojām ir neatbildēts jautājums.
Nobeigumā jāpiebilst, ka suņi ir forši. Īpaši, ja viņi ir no Japānas, dzīvo uz salas un ir gatavi piedzīvojumiem. Suņi ir uzticīgi, gudri un gluži vienkārši cilvēku labākie draugi. Tagad, kad man Berlīnē saka "Isle of Dogs", tas, ko es sadzirdu, ir: "I love dogs." Es mīlu suņus, un jums arī vajadzētu pamēģināt. Vismaz tos, kas dzīvo Japānā, uz atkritumu salas, Vesa Andersona filmā, noteikti. Latvijā filma būs skatāma pavisam drīz – jau no 23. marta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
