Pasaka par Amēliju un žauncilvēku. Giljermo del Toro filmas ‘Ūdens forma’ apskats  (9)

Kāpēc tik uzstājīgi salīdzinu "Ūdens formu" ar "Pāna labirintu"? Karjeras pirmsākumos del Toro kļuva pazīstams kā neparastu, vizuāli efektīgu un oriģinālu šausmu un fantāzijas filmu ("Cronos", "Sātana mugurkauls") autors, kuras izpelnījās kritiķu un žanra cienītāju sajūsmu, taču neguva plašu auditorijas piekrišanu. Uzrunāt masas del Toro izdevās 21. gadsimta sākumā, piekrītot režisēt komiksu filmas "Asmens" otro daļu, pēc kuras viņa slavu tālāk vairoja supervaroņu grāvēja "Ellespuika" lieliskie panākumi. Neskatoties uz komerciālajiem panākumiem, del Toro arī savās Holivudas filmās allaž ir centies ievīt sev tuvus stāstījuma motīvus un vizuālus elementus, tomēr par viņa nozīmīgāko panākumu (vismaz līdz šim) kļuva 2006. gadā tapusī fantāzijas filma "Pāna labirints", kurā režisors prasmīgi apvienoja vēsturisko fonu – Spāniju Franko režīma sākumā 1944. gadā – un pasaku pasauli, kas tiecas kļūt īstāka par skarbo realitāti un kurā patvērumu no kara vājprāta atrod padsmitgadīgā Ofēlija, filmas galvenā varone.

Del Toro radītās pasakas, lai arī estētiski izsmalcinātas, tomēr ir pilnas šausmu un brutālas vardarbības, viņam patīk rotaļāties ar kontrastiem un apvērst ačgārni vispārzināmas žanra likumības. "Pāna labirintu" var uzlūkot kā "Sātana mugurkaulā" iezīmēto motīvu izvērsumu, tikmēr "Ūdens forma" vairāku iemeslu dēļ šķiet saistīta ar "Pāna labirintu".

Abas filmas vieno ne tikai ārējas līdzības – galvenā varone ir no ārpasaules atsvešināta sieviete, darbība norisinās konkrētā 20. gadsimta laika periodā, filmā saplūst fantāzijas elementi un realitāte –, bet arī tematiskais kodols, jo vēsturiskā situācija rada noteiktus ierobežojumus indivīda brīvībai, kas tiek pārvarēti ar maģisku spēku iejaukšanos, ļaujot indivīdam iegūt pārliecību par sevi. "Ūdens formā" kurlā Elaiza, kuru ar lielu pašatdevi spēlē brīnišķīgā britu aktrise Sallija Hokinsa, pārvar savu biklumu un noslēgtību, pateicoties mīlas jūtām pret noslēpumainu cilvēkveidīgu Amazones ūdeņu radījumu, kas ieslodzīts noslēpumainā ASV militārajā bāzē, kurā Elaiza strādā par apkopēju. Uzzinot, ka noslēpumainajam radījumam, ko Amazones ciltis uzskata par dievu, draud nāves briesmas no armijnieku rokām, viņa nolemj īstenot pārdrošu glābšanas plānu, kurā iesaistās viņas dzīvokļa biedrs, kautrīgais un inteliģentais mākslinieks homoseksuālis Džailzs, melnādainā apkopēja Zelda un bāzē iefiltrētais sentimentālais krievu spiegs Hofštetlers. Viss norisinās 1962. gadā, pašā Aukstā kara epicentrā, kamēr sabiedrībā virmo spēcīgas rasisma un homofobijas vēsmas. Sazvērniekiem pretī stājas Maikla Šenona atveidotais cietsirdīgais militārists Striklends, kuram radījuma nogalināšana ir svarīga pašapziņas atgūšanai un karjeras glābšanai, jo darbs ir viņa dzīves galvenā vērtība.

Atšķirībā no "Pāna labirinta", kurā mītiskā pasaule bija (vismaz šķietami) nodalīta no īstenības, šoreiz del Toro darbību pilnībā izvērš vienā līmenī. Skatītājam vairs netiek piedāvāta līdzvērtīga spēle ar mēģinājumu atšifrēt, vai maģiskais līmenis pastāv tikai varones prātā, vai tomēr ir klātesošs realitātē. Tā vietā režisors vairāk ir norūpējies par jau pieminētajām sociālajām problēmām, izveidojot kompaktu un daudzpusīgu varoņu galeriju, lai tās ilustrētu. Nenoliedzami, šāda pieeja padara filmu neparasti daudzslāņainu un tematiski piesātinātu, kā arī garantē pietiekami daudz ekrāna laika katra otrā plāna personāža personiskā stāsta pavēstīšanai. Īpaša uzmanība veltīta Džailza pūliņiem atrast darbu homofobiskajā "balto apkaklīšu" vidē un viņa mīlas jūtām pret pīrāgu pārdevēju, kurš arī izrādās homofobs, kā arī Striklenda ārēji perfektās ģimenes dzīves – "amerikāņu sapņa" – dekonstrukcijai un viņa iekšējo dēmonu izpētei. Visas šīs interesantās atkāpes kādā brīdī sāk aizēnot filmas galveno stāstu, turklāt savus galvenos varoņus – Elaizu un mistisko radījumu – uz visa minētā fona del Toro šķiet mazliet piemirsis. Elaizas tēla pievilcība un funkcija filmā ir milzīgs Hokinsas nopelns, jo scenārijā viņas rīcības pamatojums un personiskā vēsture tikai viegli ieskicēta, atstājot neatbildētus daudzus būtiskus jautājumus par viņas mistisko izcelsmi un rētām uz kakla. Varētu jau teikt, ka tas nav tik svarīgi, tomēr Elaiza ir galvenā varone, un šie elementi ir kā intriģējoša mīkla, kuras atrisinājums tā arī netiek sniegts. Del Toro vairāk saista detaļas, piemēram, Elaizas rīta masturbēšanas rituāls vannā, taču viņš pārāk nenopūlas, lai izskaidrotu, kāpēc Elaiza tik pēkšņi iemīlas radījumā un izjūt pret viņu spēcīgu seksuālo iekāri. Tikmēr pats radījums, lai arī simpātisks, paliek tikai sižeta funkcijas, nevis pilnvērtīga tēla līmenī.

Sinefils del Toro atklāti stāsta par filmas ietekmēm un citātiem no 50. gadu B klases šausmu filmām (žauncilvēks no filmu triloģijas, ko aizsāka "Radība no Melnās lagūnas"), romantiskiem mūzikliem un vesela lēruma citu klasikas darbu ("Skaistule un briesmonis" ataust prātā visspilgtāk, taču šis motīvs, protams, tiražēts neskaitāmas reizes). Tikmēr filmas varone un kinematogrāfiskā noskaņa (krāsas, gaismas, mūzika) daudziem atgādinās Žana Ženē ekstravaganto komēdiju "Amēlija". Tāpēc kā veselums "Ūdens forma" drīzāk šķiet atraktīva, tehniski līdz perfekcijai noslīpēta citātu kolāža, kaut kas līdzīgs pagājušā gada "Oskaru" favorītei "La La Land" (šo sajūtu tikai pastiprina Elaizas iztēlē dzimušais dejas numurs melnbalta mūzikla estētikā), kurā saliktas kopā daudzas lietas, kas tik ļoti patīk akadēmijai. Nevienu brīdi nemēģinu apgalvot, ka del Toro šo filmu apzināti radījis kā "Oskaru ēsmu", bez šaubām, te ir ieguldīts liels darbs un neviltota mīlestība, ko vēl vairāk liek apbrīnot šādas kvalitātes projektam pieticīgais budžets (nepilni 20 miljoni dolāru), un intervijās režisors daudz stāsta par filmas vēstījuma svarīgumu un sarežģītajiem filmēšanas apstākļiem. Tomēr "Ūdens formas" izteiktais "holivudiskums" neļauj filmas stāstam un varoņiem pieķerties ar visu sirdi un dvēseli un rada tādu kā atsvešinājuma sajūtu, sak, lai cik laikmetīgām tēmām veltīta un eleganti nofilmēta arī nebūtu, tā tomēr ir un paliek tikai pasaka.