"Karš jau bija ienācis, tad, kad pie mūsu skolas, pļaviņā iebrauca zaļa bruņumašīna. Es sapratu, ka tā ir krievu mašīna. Tas jau bija pirmais satraukums. Es nezināju, kur palikt. Tā bija ļoti nepatīkama sajūta," atceras režisors.
"Tad es atceros, kā dega Jelgava. Oranžas liesmas. Bija saskatāms, kur ir uzliesmojumi, kur sprādzieni. No liesmām nāca gaisma, no Jelgavas bija tāds balts ceļš uz Kroņauci, un pa to nāca cilvēki – pa vienam, pa diviem, tādas melnas figūras. Un fonā tās sarkanās debesis. Mēs visi stāvējām pie vārtiņiem un spriedām, bet nācēji stāstīja, kas jau Jelgavā nodedzis. Tā bija klusa un draudīga nakts. Visu nakti nāca cilvēki, gāja prom uz Lietuvas pusi."
"Vienā pēcpusdienā ienāk vecīši ar kliedzieniem un plikiem revolveriem. Tad sapratu, ka tie ir "Nagāni". Viņi krieviski sauca, ka būs tanku kauja un nekavējoties ir jāatbrīvo ēkas. Mājā sākusies panika. Mamma paņēma to, ko nu varēja paņemt. Draudi ar tanku kauju beigās gan izrādījies tikai iegansts, lai dabūtu no mājas ārā iemītniekus un to ieņemtu," stāsta režisors.
Vēl kā zīmīgs pārdzīvojums atmiņā palikusi slēpšanās un bēgšana, kad ģimene nonākusi mājā uz frontes līnijas.
"Mēs sameklējām savu zirgu un savus ratus, sakrāmējām tajos to, ko nu varējām dabūt no tās ieņemtās mājas un devāmies pie kaimiņiem. Mūs visi pazina, jo mamma bija pagasta skolotāja. Mēs kaimiņu mājā iekārtojāmies, taču tad vienu vakaru bija milzīga nervozitāte – vācieši bija pārnākuši uzbrukumā un frontes līnija izveidojās tā, ka māja bija uz frontes līnijas. Vācieši māju apšaudīja. Vienu apšaudi atceros. Es lasīju savu Pasaules vēstures ceturto sējumu, kad bija sprādziens. Dūmi un šķembas nāca iekšā pa pagraba lodziņu, tas izlauza durvis. Bet māsa ar tēvu bija izgājuši ārā kārtot kaut kādas lietas."
"Mamma milzīgi pārdzīvoja. Mēs jau bijām trīs. Viņa paņēma mazo brālīti un metās ārā, sakot, ka mēs te nepaliksim. Visa ģimene metāmies ārā no pagalma. Varēja redzēt, ka tur ir bedres kā ar cilindriem, no kuriem kūpēja ārā zili dūmi. Bija asa smarža. Tagad es saprotu, ka tas bija vāciešu miglas metējs," stāsta režisors.
"Tad tēvam draudēja mobilizācija. Man ir saglabājies tēvam izdots dokuments, uz rozā vācu blankas ar violetu tinti uzrakstīta izziņa, ka viņš ir dzelzceļnieks ar lielu stāžu un ir nepieciešams dzelzceļam. Tas papīrs viņu uz kādiem diviem mēnešiem izglāba no mobilizācijas. 1944. gadā tēvs aizbrauca uz Rīgu. Viņš bija diplomēts agronoms. Vācu armijā viņš nebija bijis. Tā viņš dabūja darbu pārtikas rūpniecībā. Mēs visi pārvācāmies uz Rīgu. Tas notika tā, ka atbrauca viens autiņš, sakrāmēja tajā visu, ko nu var sakrāmēt, bez zirga un bez govs mēs aizbraucām uz Rīgu. Apmetāmies mēs tanī mājā, kur tagad dzīvo prezidenti," stāsta Ivars Seleckis.
Filma "Turpinājums" veidota divu gadu garumā no 2015. gada septembra – tobrīd, trīs gadus pirms Latvijas simtgades, mācības pirmajā klasē dažādos Latvijas novados sāka pieci bērni, un filma "Turpinājums" izseko viņu gaitām visa pirmā skolas gada garumā.
Filmas radošajā komandā ietilpst arī operators Valdis Celmiņš, producenti Antra Gaile un Gints Grūbe, komponists Kārlis Auzāns, skaņu režisors Ernests Ansons, montāžas režisore Andra Dorša, montāžas un scenārija konsultante Krista Burāne, varoņu izpēti veica Dace Dzenovska un Antra Gaile. Filma top studijā "Mistrus Media", un "Turpinājums" ir jau otrā Ivara Selecka filma, kas top šajā studijā.
"Turpinājums" ir viens no programmas "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" darbiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
