"Lai cik bija trūcīgi, vācu laikā bija kino seansi. Bija kaut kāds saliekamais kino aparāts un rādīja melnbaltu multiplikāciju. Bija kaut kādas ūdensdzirnavas, atceros dažus sižeta fragmentus. Skatījāmies mazā klasītē un visi priecājās. Iespējams, tas bija mazais16 mm aparāts, jo ar lielo jau toreiz nevarēja pārvietoties."
"Mamma vienmēr teica, nauda nav galvenais, galvenais ir darīt to, ko gribās, lai būtu patikšana darīt. Mēs tā humanitāri tikām ievirzīti. Manta nāk un iet – tas nav svarīgi. Tā arī neviens no mūsu ģimenes nav rāvies ne pēc īpašumiem, ne mantojumiem. Abi vecāki bija ļoti harmoniski, arī nekādu škandālu nebija. Protams, kaut kādi sarežģījumi bija, bet tas tika nokārtots mūs neskarot."
Otrā reize, kad režisors kā bērns redzējis kino, bija laikā, kad Selecku ģimene dzīvojusi mājā, kur šobrīd mitinās bijušie Latvijas prezidenti. Toreiz viņš kinoteātrī "Splendid Palace" varējis ieiet pa aizmugures durvīm. "Tur skatījos dažās filmas, "Bagdādes zagli" vai arī "Indiešu kapenes". Vēlāk gājām skatīties trofeju filmas (Filmas, ko padomju armija pēc Otrā pasaules kara pārveda uz Padomju Savienību no Vācijas arhīviem un noglabāja pie sevis – red.). Tās jau gāju skatīties uz "Daili". Tomēr toreiz tas kino mani tā pārāk neaizrāva."
"Pēc 1. vidusskolas beigšanas man vajadzēja iet uz vēsturniekiem, bet kompānijas pēc aizgāju uz pārtikas tehnologiem. Man bija labs ķīmijas skolotājs, un arī vecāki iesēja šaubu graudu – "kāda vēsture, ko tu ar to darīsi". Viņi jau domāja par to vēsturi, kāda tā tanī laikā bija. Tā es iestājos pārtikas tehnologos. Un tikai tad, tajā laikā, es sadūros ar kino. Tas, varētu būt, notika kādā 1954. gadā, kaut kad drīz pēc Staļina nāves. Man, beidzot vidusskolu, bija uzdāvināts fotoaparāts.
Mamma nenopirka mēteli, bet man fotoaparātu. Ar to tad viss sākās. Bildes iznāca tādas visiem pieņemamas. Profesoram bija 16 mm un 18mm kameras. To vajadzēja apstrādāt un tā kā es ķīmiju labi zināju, es tās attīstīju. Tad apmēram 1956. gadā sāku just, ka man tas paliek interesantāk, nekā tas, ko es pamatā mācījos. Tad es aizbraucu uz Maskavu un tur kaut kādā studentu kompānijā satikos ar kino institūta studentiem. Uzzināju, ka ir tāds kino institūts, ka ir tāda profesija, ka var arī neklātienē mācīties. Atbraucu mājās uz aizgāju pie profesora un to pastāstīju, bet viņš – nekā nebija, dabū papīrus un tad ej, kur gribi. Uztaisīju diplomdarbu, olbaltuma rūpnīcu uzprojektēju, dabūju pieci, noliku diplomu šūplādē un aizgāju staipīt kastīte Kinostudijā. Tā tas sākās. Tas ir bijis šausmīgi laimīgs cipars, ka tieši tanī brīdī esmu nokļuvis tur. Viss ir tā iegrozījies, ka nekur nav bijusi aizķeršanās, neviens gadījums nav vedis strupceļā."
Filma "Turpinājums" veidota divu gadu garumā no 2015. gada septembra – tobrīd, trīs gadus pirms Latvijas simtgades, mācības pirmajā klasē dažādos Latvijas novados sāka pieci bērni, un filma "Turpinājums" izseko viņu gaitām visa pirmā skolas gada garumā.
Filmas radošajā komandā ietilpst arī operators Valdis Celmiņš, producenti Antra Gaile un Gints Grūbe, komponists Kārlis Auzāns, skaņu režisors Ernests Ansons, montāžas režisore Andra Dorša, montāžas un scenārija konsultante Krista Burāne, varoņu izpēti veica Dace Dzenovska un Antra Gaile. Filma top studijā "Mistrus Media", un "Turpinājums" ir jau otrā Ivara Selecka filma, kas top šajā studijā.
"Turpinājums" ir viens no programmas "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" darbiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
