Ceļš līdz kino
Marta Elīna Martinsone atzīst, ka kino bērnībā visu laiku ir bijis blakus: "Lielā daudzumā skatoties filmas, sanāca arī draugiem studentiem palīdzēt, un tā arī par procesu radās interese. Strādājot pie Gata Šmita filmas "1906", izvēlējos studēt kino režiju – lai iegūtu praktiskas iemaņas." Iepriekš viņa studēja vēsturi un teātra režiju, tagad mācās Nacionālajā filmu skolā.
Arī Kārlim Lesiņam kino režija nebija pirmā izvēle – lai gan filmas viņu interesējušas jau bērnībā, vidusskolā viņu vairāk aizrāvusi žurnālistika, par kuru studiju procesā gan ātri vien secināja, ka tā Latvijā nav tāda, kādu viņš bija iztēlojies: "Sapratu, ka aiz tā visa stāv ļoti maz naudas, reti braucieni un ka pētnieciskā žurnālistika ir ļoti nosacīta – nav finansējuma, lai varētu iedziļināties tēmā." Tajā laikā Latvijā sāka "plosīties" finanšu krīze, un jaunais režisors aizbrauca uz Velsu mācīties filmu kritiku: "Tajā brīdī baigi neiedziļinājos, vēlme tikt prom bija lielāka nekā racionālais prāts, kurš iedziļinās tajā, kas tur patiesībā būs." Lesiņš nepabeidza studijas un vēlāk, studējot starptautiskās attiecības un attīstību Dānijā, atkal nesagaidīja cerēto: "Vai es gribu darīt darbu, par kuru labi maksā, bet kas nav īpaši aizraujošs, vai arī esmu gatavs riskēt un darīt to, par ko sirds saka, ka tas ir forši, bet sākumā varbūt par kapeikām vai pašizmaksu?" Viņš izvēlējās braukt uz Izraēlas un Palestīnas teritorijām, lai veidotu sižetus un filmas, pēc tam sāka strādāt televīzijā, bet saprata, ka viņu vairāk saista, kā stāstu vai varoni var atklāt skatītājiem, un tieši tāpēc iestājās LKA studēt kino režiju.
Liene Linde uzreiz pēc vidusskolas iestājās LKA, bet filmu režija togad netika piedāvāta kā bakalaura studiju programma, tāpēc viņa mācījās kultūras socioloģiju un sabiedriskās attiecības, pēc tam izvēlējās audiovizuālās kultūras studijas – filmu un teātra kritiķu un teorētiķu kursā. Pēc divu gadu studijām beidzot bija pieejama filmu režijas programma, uz kuru viņa arī pārgāja. "Kopsummā bakalauros akadēmijā esmu nomācījusies septiņus gadus trijās programmās, par ko esmu ļoti apmierināta."
Savukārt Tīnai Zariņai kino jau bērnībā radīja īpašu sajūsmu. Tagad viņa uzskata, ka kino ir viens no spēcīgākajiem medijiem, caur kuru ir iespējams parādīt savu pasaules redzējumu.
Kā pietrūkst kino izglītībā Latvijā
Marta vērtē, ka latviešu filmu skolai ir zināmi trūkumi: "Daudz kā pietrūkst, un gribētos, lai kārtīgāk to varētu iemācīties. Varbūt, ja būtu studējusi bakalauros, tad zināšanu būtu vairāk, bet es jutos jau pārāk veca, pārāk daudz studējusi."
"Reizēm, skatoties pavisam jaunu studentu darbus, saprotu, ka gribas taisīt ko dziļu un ļoti nopietnu. Pasarg' Dievs, tikai neparādīt sevi kā stulbu vai neuztaisīt kaut ko, kas ir bijis. Taču tas nav iespējams, jo vairāk vai mazāk bijis ir viss," stāsta Marta. Viņai patīk miksēt realitāti ar nereālo: "Tāds pilnīgi reālpsiholoģisks dramatisks kino mani īpaši neinteresē. Kino kā medijs dod tik daudz iespēju. Taisīt vienkārši drāmu par ģimenes attiecībām – to lai dara citi."
Jaunā režisore rosina studentiem mācīt scenāriju rakstīšanu: "Nāk konsultanti, pasniedzēji, kas ar atdevi iedziļinās un mēģina palīdzēt, bet viņi nevar katram scenārijam pievērst uzmanību. Ir nepieciešami profesionāli cilvēki ar specifiskām zināšanām. Citādi, kad runāju ar pasniedzēju un saku, ka man nav, kas palīdz iemācīties scenāriju uzrakstīt, viņš saka – nu jā, man nav, ko tev ieteikt."
Kārlis atzīst, ka kino režijas studijas viņu lauza: "Nācu ar domu, ka es kaut ko saprotu no kino, bet es īstenībā nesapratu neko." Viņš uzsver kino un televīzijas atšķirības – televīzijā visu vajag ātri, kamēr kino pieprasa ļoti smalku iedziļināšanos. "Ir svarīgi saprast, ka akadēmija tev iedod tikai pamatu, uz kā tu vari sākt veidoties kā režisors, bet praksē tu redzi nianses, ko esi izdarījis pareizi un ko ne," viņš saka.
Ko režija viņiem nozīmē
Kārlim režija ir veids, kā var runāt par sev aktuālām un svarīgām lietām: "Režija man ir sava veida terapija. Tāpat kā filmā "Vectēva tēvs" – tā bija ļoti nozīmīga filma, tādēļ ka varēju labāk izprast savu vectēvu un satuvināties. Tas bija labākais veids, kā varu viņam izrādīt savu mīlestību."
Liene dalās savos novērojumos: "Ja par pamatu ņemam to, ko dari pēc absolvēšanas, ir trīs lielas grupas – nodevēji, konformisti un "eyes on the prize". Pirmā grupa pēc absolvēšanas nestrādā kino nozarē, otrā ir vislielākā – cilvēki paliek nozarē, bet turpina darīt to, ko jau sākuši, – strādā uz laukuma par asistentiem vai montāžas režisoriem utt., un trešā ir skaitliski vismazākā grupa, taču nāca tādēļ, ka grib taisīt savas filmas." To varot redzēt jau sākumā: vai cilvēks mīl kino, vai arī tās viņam ir "prikolīgas" studijas, kurās pavadīt laiku. Viņa pati sevi pieskaita trešajai grupai, jo ir uzsākusi darbu pie pilnmetrāžas spēlfilmas, bet pie tā ir grūti noturēties: "Dzīve ir grūta, ir jāpelna nauda, tāpēc ir ļoti viegli aizmirst, kāds bija mērķis. Ja skaties uz kolēģiem, kas sasniedz to ātrāk, vai skaties ārzemju filmas, kuras filmējuši jaunāki cilvēki, – ja tas sāp, tad tas motivē atcerēties, kāpēc tu tur esi."
Filmu idejas nāk no dzīves
Kārlis idejas rod savā dzīves pieredzē: "Žurnālistikā biju tieši tāpēc, ka man vienmēr interesantas ir tā brīža aktualitātes. Izglītība ļauj man vieglāk skatīties uz lietām." Viņš uzsver, ka svarīgi ir spēt radīt varoņus un stāstu tik cilvēcīgi, lai cilvēki ar to varētu personificēties, – tad tēma būs aktuāla visiem.
Lienei idejas rodas ikdienā, dzīvojot un izzinot aktuālo. "Piemēram, "Septiņu neveikla seksa reižu" gadījumā tolaik man bija aktuāli domāt, kas ir sekss un kāpēc to uz kino ekrāniem tā atspoguļo." Viņa uzsver, ka katram autoram ir svarīgi saprast, par ko vēlas runāt konkrētajā brīdī: "Mūsu uzdevumam būtu jābūt atspoguļot savu unikālo skatpunktu, taču līdz tam bieži vien ir grūti nonākt, jo ir sakrājušies priekšstati par to, kā vajadzētu būt."
Vai pastāv cīņa starp savējiem?
"Pārsvarā visi priecājas, ka citiem izdodas. Konkurence droši vien sāksies, kad vajadzēs dabūt naudu saviem projektiem," atzīst Marta. Taču viņa novērojusi konkurenci starp dažādu paaudžu kolēģiem: "Ik pa laikam var just, ka viņi negrib nodot zināšanas, grib saglabāt savu pozīciju –esmu tas "krutais" režisors un negribu, lai tie jaunie maisās pa vidu un kļūst par konkurentiem."
Kārlis vērtē: "Pakausī jūtama karsta elpa no visiem jaunajiem režisoriem, tāpēc arī ir svarīgi "Kristapi", jo esi soli priekšā visiem." Viņaprāt, daudzi baidās veidot dokumentālās filmas, jo domā, ka tas nav tik prestiži, bet viņš oponē: "Dokumentālais kino Latvijas gadījumā ir ļoti prestižs. It kā mazāks finansējums, bet var ātrāk dabūt rezultātu un gūt lielākus panākumus."
Tiesa, Kārlis atzīst, ka pilnmetrāžas filma ir augstākais, ko režisors var sasniegt savā karjerā, bet ne visi to var izdarīt. Viņš arī piekrīt, ka Latvijā ražo pārāk daudz režisoru.
Tīna par izredzēm kino industrijā saka: "Manuprāt, Latvijas kontekstā viss atkarīgs no tā, cik pats esi gatavs ieguldīt." Viņa ir gatava daudz strādāt, lai radītu "jēdzīgas filmas", un atzīst, ka vietējie "kinošņiki" pārsvarā ir fanātiķi: "Šī nav ienesīgākā joma, arī darba apstākļi bieži vien ir diezgan brutāli."
Finansējums ir, taču tikt pie tā grūti
"Pie finansējuma tikt nav neiespējami, bet ir grūti. Vienkārši vajag lielu apņēmību, jo, protams, naudu dod tiem, kuriem ir pieredze," stāsta Marta. Viņa uzskata – naudu dod par veciem nopelniem, tāpēc ik pa brīdim Latvijas kino klibo: "Negribas riskēt un dot jaunajiem, un tad vieni un tie paši cilvēki atražo vienu un to pašu."
Kārlis uzskata, ka viss prasa laiku: "Tas ir kā tukšais šāviņš. Tu vari uzrakstīt projektu un nedabūt finansējumu. Varbūt esi divus mēnešus dzīvojis no ietaupījumiem, bet, ja neesi dabūjis finansējumu, izmisīgi jāmeklē darbs." Spēlfilmas viņš salīdzina ar olimpiskajām spēlēm – paiet četru gadu periods, kamēr uzraksti projektu, kamēr dabū finansējumu, kamēr filmē un tad pabeidz. Taču jaunajiem ir iespēja – pastāv konkursi, kuros nevar pieteikties jau pieredzējušie režisori.
Latviešu kino un tā nākotne
Marta izsaka bažas, ka pēc simtgades atkal būs trīs filmas gadā, bet tam ir jāmeklē risinājums. Viņa atzīst, ka pēdējo gadu laikā ir vērojama laba attīstība: "Piemēram, ir cilvēki, kuri paši vāc naudu, kaut vai "Kriminālās ekselences fonds", kas gadiem cīnījās, lai uztaisītu filmu, jo vienkārši gribēja to izdarīt. Ir ļoti forši, ka joprojām ir cilvēki, kas dara, jo vienkārši to grib, nevis tāpēc, ka dabūja naudu konkursā un tāpēc jātaisa filma."
Jauno režisoru sniegumu viņa vērtē pozitīvi, bet ir maz žanra kino. Ir mainījies priekšstats par studentu filmām. Agrāk tās uzskatīja par skumjām. "Tagad tās tādas nav, tās ir diezgan atraktīvas, režisori bieži izmēģina jaunus žanrus, kas ir forši."
Arī Kārlis piekrīt – latviešu kino kļūst arvien kvalitatīvāks: "Spēlfilmās varbūt prasītos nedaudz augstāku kvalitāti un vairāk cieņas pret skatītāju." Viņš ierosina meklēt vidusceļu starp autorkino, kad režisors domā par to, kā stāstu izstāstīt, un nedomā par skatītāju, un komerciālo kino, kad taisa vidējas kvalitātes produktu, kas nedod neko labu ne skatītājam, ne nozarei: "Vairāk vajadzētu uzdrīkstēties. Mēs latviešu kino neriskējam vispār – spēlējam ļoti drošās kategorijās."
Režisors atzīst, ka simtgades programma ("Latvijas filmas Latvijas simtgadei" – red.) nedaudz sajauca režisoru hierarhiju. Simtgade deva iespēju daudziem jaunajiem režisoriem uzreiz iekļūt pilnmetrāžas filmu lauciņā. "Kad beigsies bums, šie cilvēki būs tie, kuri gribēs taisīt pilnmetrāžu. Viņi prasīs naudu, un tā būs jādod, jo viņiem jau ir pilnmetrāžas filma, kamēr jaunajiem varbūt projekts ir spēcīgāks, bet nav vēl savas filmas," problēmu uzsver Kārlis.
Arī Liene atzīst, ka ar simtgades programmu ir problēmas: "Izraudzītie projekti apskata pagātni, labāk vai sliktāk to inscenē. Būtu labi, ja šos projektus kritiskāk aplūkotu un analizētu." Simtgades programmā tapušās filmas viņa salīdzina ar nelaiķi – par tām drīkst teikt labu vai neko. "Cilvēki ir jādabū uz kinoteātri, jāuztur pozitīvo recenziju vilnis. Ar šīm filmām ir problēmas, kuras vajadzētu analizēt, bet tas nenotiek, jo nozare ir maza un neviens negrib sanīsties ar kolēģiem, līdz ar to saruna īsti nenotiek." Viņa uzsver jauno režisoru sniegumu: "Studentu veidotās filmas ir visinteresantākais, kas notiek Latvijas kino, – tur ir eksperimenti, jauna kino valoda, patiesi savas balss meklējumi." Vienlaikus gan viņa atzīst, ka tas ne vienmēr garantē darbību pilnmetrāžas mērogā, jo pieredze liecinot, ka autori pēc absolvēšanas tomēr nobīstas no eksperimentiem.
Liene uzsver kritikas nozīmību simtgades kontekstā: "Ir atsevišķi sporādiski raksti, bet nav nekādas sistemātiskas filmu analīzes vai diskusijas par to. Tas kaitē latviešu kino attīstībai, jo pietrūkst diskusiju un refleksijas. To ir teikuši visi jau 20 gadus, bet tas, ka mēs to konstatējam, ne pie kā vēl nenoved."
Varbūt kritiku labāk laist gar ausīm?
Marta vērtē: "Līdzīgi kā teātra kritikā, trūkst objektivitātes. Cilvēki sāk risināt savstarpējās attiecības, visu laiku vieni un tie paši raksta par vienu un to pašu. Tu lasi slavinošas recenzijas par katru latviešu filmu, jo jāpriecājas ir par katru kinodarbu, kas iznāk, bet tas neko nedod. Tā var turpināt taisīt ļoti sūdīgas filmas, un visi teiks, cik tas ir fantastiski." Vienlaikus viņa atzīst, ka iznīcinoša kritika katram māksliniekam ir "šausmīgi sāpīga lieta".
Kārli kritika motivē: "Esmu no tiem tipiem, kas strādās vēl vairāk un vēl cītīgāk, ja pateiks, kas par vainu." Viņš vienmēr ir bijis par konstruktīvu novērtējumu un vienlaikus atzīst, ka Latvijā pietrūkst kvalitatīvas kino kritikas, jo "diemžēl ir filmas, kuras ir iznākušas neveiksmīgas, bet kritika pret tām ir ļoti saudzīga".
Kritika vienmēr ir nepieciešama, uzskata Tīna, – lai būtu tāds kā atgādinājums, ka ne vienmēr filma tiek "nolasīta" tā, kā iecerēts. "Bet es vēl esmu tikai mācību procesā, tāpēc kritiku uztveru kā padomus."
Kinobalva "Lielais Kristaps"
Marta saka, ka pārsteigums par nomināciju "Lielajam Kristapam" nācis kontekstā ar šaubām par sevi: "Nav tik daudz to filmu, kas vienā gadā iznāk, un ir jāizdara kaut kas ļoti briesmīgs, lai tevi nenominētu." Viņa atzīst, ka nomināciju skaits studentu filmām bijis tik liels, ka tas izcēlās uz pārējo kategoriju fona, tāpēc nebija "wow" momenta.
Kārlim balvas iegūšana dod lielāku pārliecību par sevi un savu darbu: "No praktiskā viedokļa – katra balva pavirza par kādu konkurentu augstāk. Līdzīgi kā reitings tenisā, kur dabū punktus un esi topā. Ar katru balvu tu nokļūsti arvien tuvāk augšai."
"Es priecājos, ka "Lielais Kristaps" notiek katru gadu, jo tā ir industrijas cilvēku satikšanās vieta. Tā ir kolēģu atzinība, kas ir patīkami," stāsta Liene. Viņa ir piedalījusies dažādos konkursos ārzemēs gan kā dalībniece, gan žūrijas locekle, un viņai balvu princips liekas absurds: "Tevi atlasa cilvēki ar savu subjektīvo viedokli, žūrijai savukārt ir savs subjektīvais viedoklis. Kad esi ieguvis balvu, ir preses relīzes un visi tevi apsveic, lai gan īstenībā tā ir laimes spēle." Viņa gan arī uzsver, ka nacionāla līmeņa kino balva ir nepieciešama, jo tas dod sajūtu, ka kolēģi tavu darbu atzinīgi vērtē.
Tīna saka: "Tas, nenoliedzami, ceļ pašvērtējumu. Taču nejūtu, ka būtu pelnījusi šo nomināciju, jo tehniskā ziņā mana filma nebija labā līmenī."
Kino un skats nākotnē
Marta stāsta, ka grib atgriezties teātrī: "Teātrī ir drošības sajūta. Ir vairāki mēneši, kuros iekapsulējies un taisi izrādi. Filmējot tu mētājies no vienas dienas uz nākamo – tas ir ļoti ātri un intensīvi." Vienlaikus viņa atzīst, ka kino ir lielāka brīvības sajūta – kameras objektīvs dod iespēju izdomāt vienalga ko, brīvāk lēkāt gan laikā, gan telpā, ir mazāk ierobežojumu nekā teātrī, tāpēc Marta kādu laiku gribētu padarboties kino nozarē, vairāk pievēršoties scenāriju rakstīšanai.
Kārlis cer: "Mūsu olimpiskā medaļa ir spēlfilma. Gribu to uztaisīt pietiekami labu, iet uz visu banku – lai tā ir tāda, ka bija vērts to darīt." Viņam režija patīk, piesaista un padodas, un viņš to dara no sirds. Pirms režijas studijām piedzīvoto viņš uztver kā vērtīgu pieredzi, kas ir palīdzējusi veidot filmas. "Es neesmu gatavs atdot visus spēkus un vismaz divus gadus tikai spēlfilmai." Viņš atzīst, ka sākumā ir jādara viss, lai varētu izdzīvot, "pēc tam, kad jau esi atzīts režisors, vari izvēlēties, ko un kā darīt", tāpēc paralēli viņš ir gatavs taisīt reklāmas, mūzikas videoklipus, dokumentālās filmas, īsfilmas utt.
Tīna arī ir apņēmības pilna palikt nozarē: "Šajā periodā mans galvenais mērķis ir veidot labu kino."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!