Meistara radošais CV: 10 spožākās Miloša Formana filmas  (6)

Formana darbiem raksturīgi gan rūpīgi veidoti daudzslāņaini tēli, gan spēcīgs un dziļš dramatiskums, gan arī asprātīgas melno komēdiju elementi. Pieminot aizgājušo kino meistaru, piedāvājam iepazīties ar 10 zīmīgām kino portāla "Taste of Cinema" apkopotām Formana filmām no dažādiem daiļrades periodiem.

"Goijas rēgi" ("Goya's Ghosts") ir Formana mēģinājums apvienot realitāti un fikciju, atainojot gan Spānijas inkvizīcijas, gan Franču revolūcijas notikumus. Liela gan apjoma, gan ambīciju ziņā, "Goijas rēgi" ir interesanta, taču nepilnīga filma, kurā redzams, kā Formans izmēģina ko jaunu, tai pat laikā turoties pie "vecajiem ieradumiem".

Brīdī, kad Spāņu inkvizīcija plosās Eiropā, slavenais mākslinieks Fransisko Goija nokļūst ietekmīgā kompānijā, kas ir atbildīga par vairākām inkvizīcijas šausminošajām praksēm. Galvenais no šiem cilvēkiem ir Lorenco, kurš aizstāv Goiju no viņa noliedzējiem, taču arī viņam ir savi netikumi. Tikmēr noziegumus pret kristietību tiek apsūdzēta un arestēta Goijas modele Inese. Goija ar Lorenco palīdzību cenšas viņu atbrīvot, taču Lorenco savtīgums un vājais raksturs noved viņu pie rīcības, kas neatgriezeniski ietekmē visu dzīves.

Fransisko Goiju šajā filmā atveido zviedru aktieris Stellans Skašgords, Inesi – Natālija Portmane, bet Lorenco – Havjers Bardema.

"Valmons" ("Valmont") ir 1782. gada franču romāna "Bīstamie sakari" ("Les Liaisons dangereuses") adaptācija, no kuras Formans radījis intriģējošu drāmu. Galvenais varonis Valmons ar savu mīļāko iesaistās derībās, kurās viņam jāpavedina nesen precēta godājama sieviete. Ja viņš uzvarēs, viņa mīļākā izpildīs viņa vēlmes, taču derību procesā viņš iemīlas.

Filma "Valmons" ir gana savdabīga lappuse Formana filmogrāfijā. Vairāku tēlu stāsti, kuri savā starpā pārklājas, atklāj rūpīgi izstrādātu shēmu, kurā viena puse mīlestību cenšas iegūt, bet otra – iznīcināt. Lai arī filma īsti "neierakstās" kopējā Formana kino rokrakstā, viņš pamanījies pierādīt, ka spēj tikt galā ar jebkāda veida materiālu, kas nonāk viņa rokās.

Līdzās jau ierastām režisora filmās redzētām sejām, galvenajās lomās tajā piedalās arī "jaunpienācēji" Kolins Fērts, Anete Beninga un Mega Tillija.

Formana "Mati" ("Hair") ir rokmūzikls, kas balstīts 1968. gada Brodvejas mūziklā ar tādu pašu nosaukumu. Filmas galvenais varonis Klods ir lauku zēns, kurš ierodas Ņujorkā neilgi pirms viņa iesaukšanas armijā, lai pievienotos brīvas mīlestības un narkotiku eksperimentiem "nodarbinātam" hipiju grupējumam. Viņš iedraudzējas ar grupējuma līdzeri Džordžu, un kopā viņi nododas dažādiem bohēmiskiem piedzīvojumiem, kas izgaismo valstī pastāvošās sociālās un politiskās problēmas. Tiesa, Kloda jauno draugu mēģinājums atvieglot puiša dzīvi noved pie traģiskām sekām.

Lai arī filmas iznākšanas brīdī Vjetnamas karš bija beidzies, Formans attiecīgos notikumus un tēlus pamanījies "pārnest" uz septiņdesmito gadu beigām, tādējādi atainojot mainīgos sabiedrības sociālpolitiskos uzskatus. Hipiji lieliski atbilst tā laika pieaugošajai kontrkultūrai un viņu vēlmei pēc miera un mīlestības, kas ir kā spļāviens kara neglītajā sejā arī mūsdienās. Tiesa, vairākas būtiskas izmaiņas scenārijā Formana veikumu krietni vien atšķir no oriģinālā darba, taču tieši šīs veiktās izmaiņas ļāvušas viņam radīt ko atmiņā patiesi paliekošu.

"Nācija pret Leriju Flintu" ("The People Vs. Larry Flynt") ļāva Formanam izpausties komēdijas jomā veidā, kādā viņš to nebija darījis gadiem. Tas ir stāsts par bēdīgi slaveno žurnāla "Hustler" izdevēju Leriju Flintu, kuru lieliski atveido Vudijs Harelsons. Atklājot Flinta kāpšanu pa karjeras kāpnēm, Formans ar Harelsonu parāda arīdzan viņa cilvēciskos netikumus – cīņu ar atkarībām, ticību un "sliktu gaumi".

Flinta personība un vēlme dzīvot ar vērienu visos iespējamajos veidos dabiski saskanēja ar Formana jau iemīto taciņu, atainojot idealizētus indivīdus, kuri cīnās ar sistēmu, kas viņus nesaprot. Flints saskaras ar veselu lērumu šķēršļu, lai iegūtu tik ļoti alkto brīvību, un, prasmīgi balansējot drāmu ar komēdiju, gan Formans, gan Harelsons katrs atsevišķi demonstrē vienus no saviem aizraujošākajiem karjeras sniegumiem.

"Melnais Pēteris" ("Black Peter") ir Formana debijas spēlfilma, kuras uzmanības centrā ir čehu jaunatne. Filma uzņemta teju vai dokumentārā stilā, demonstrējot ierastas pusaudžu problēmas no neierasta skatupunkta, tai pat laikā, ļaujot viegli identificēties. Šeit "talkā nākuši" Formana dokumentālajā kino aizvadītie gadi, kā arī veiksmīgā pāreja uz spēlfilmām, kas kārtējo reizi apliecina viņa prasmi "ielēkt" jebkurā žanrā. Filma ir gan komiska, gan traģiska, un atklāj Formana prasmi izcelt indivīda unikalitāti, tai pat laikā saglabājot stāsta uiversālumu.

Pīters ir ne pārāk veiksmīgs jauns vīrietis, kurš iestrēdzis starp garlaicīgu darbu lielveikalā un sapņiem par izlaušanos brīvībā un nodošanos vasaras baudīšānai. Dažu dienu laikā Pītera pieredze, darbā, mīlas dzīvē un mājās pārklājas cita ar citu, jo viņš sastop virkni kolorītu tēlu.

Leģendārā komiķa Endija Kaufmana īso un kontroversiālo dzīvesstāstu Formans izstāstīja savā 1999. gada darbā "Cilvēks uz Mēness" ("Man On The Moon"), kurā galveno lomu atveido neviens cits kā Džims Kerijs. Gana trāpīgajā biogrāfiskajā filmā Formans demonstrē Kaufmana nekonvencionālo personību gan uz ekrāna, gan dzīvē, atainojot viņu kā dīvaini, kuru nesaprata ne viņa paaudze, ne pat tuvie cilvēki.

Formans Kaufmana atveidošanā ieņēmis gana pozitīvu nostāju, parādot viņu kā noslēpumainu personību, kuru vieni uzskatīja par bravūrīgu mutes bajāru, bet citi – par vizionāru. Stāsta dinamiskumam režisors rūpīgi atlasījis un savirknējis dažādas Kaufmana dzīvesstāsta ainas, tai pat laikā radot vieglumu, kādu atstāj sajūta, ka skaties filmu par parastu puisi, kam patika jokot.

Formana satīra par mazas pilsētiņas politiskajām peripetijām ir apburoši smieklīga filma, kurā režisors kārtējo reizi izmantojis ne-aktieru komandu. Kad vietējais brīvprātīgo ugunsdzēsēju departaments nolemj uzrīkot balli, lai godinātu savu pensijā aizgājušo priekšnieku, viņi domā, ka visi mazpilsētas iedzīvotāji šajos notikumos mīļuprāt piedalīsies, tostarp arī skaistumkonkursā, loterijā un dzerstiņā. Kolīdz svinības uzņem apgriezienus, tās pamazām sāk soļot elles virzienā.

Formana asais humors un meistarīgā komēdiju veidošanas maniere "Ugunsdzēsēju ballē" ("The Fireman's Ball") izpaužas pēc pilnas programmas. Daudzi šo veikumu uzskata par nosodījumu tam, ko komunisms nodarījis Austrumeiropas mazpilsētās. Lai arī pats režisors vairākkārt intervijās to ir noliedzis, nav grūti iedomāties, ka ar šo dziļo veikumu viņš mēģinājis pateikt ko vairāk.

Nodēvēta par vienu no lieliskākajiem jebkad radītajiem ārzemju kino piemēriem, "Kādas blondīnes mīlestības" ("Loves Of a Blonde") parāda mazas pilsētas sapņotājus un to, kā viņu idealizētos uzskatus par reālo pasauli vienā acumirklī var sašķaidīt drumslās. Caur galveno varoni Andulu Formans atklāj cerības un sapņus, kādi piemita jauniešiem viņa dzimtajā Čehoslovākijā, un drūmo realitāti, ar kādu nākas saskarties, kad neizdodas iecerētais.

Andula ir jauna sieviete, kas mīt izmirstošā industriālā pilsētiņā. Viņas sirdslieta ir ģitārspēle, un viņa alkst pēc "lielākas" dzīves. Pēc intīmas nakts ar Mildu, ceļojošu mūziķi no Prāgas, Andula nolemj ņemt grožus savās rokās un doties uz lielpilsētu, cerot sastapt Mildu un sākt jaunu dzīvi. Tomēr viņas pieredze jaunajā pasaulē nesaskan ar cerēto.

"Kādas blondīnes mīlestībās" lieliski novērojama Formana eksperimentēšana ar improvizētu aktierspēli apvienojumā ar profesionāļu darbu. Ķīmija, kādu veido šīs abas pasaules, rada ļoti dabiskus un cilvēciskus brīžus, kas neizgaist vēl ilgi pēc filmas beigām. Šī filma ir un paliek viens no veiksmīgākajiem Formana darbiem.

Formans savu otro "Oskaru" saņēma par Pītera Šafera lugas "Amadejs" ("Amadeus") adaptāciju. Filma vēsta par attiecībām starp leģendāro komponistu Volfgangu Amadeju Mocartu un viņa laikabiedru un sāncensi Antonio Saljēri. Formans uzgleznojis spocīgu divu mākslinieku portretu, atklājot mirstības un radošo cīniņu neizbēgamību.

Sadalot stāstu starp diviem tēliem, Formans demonstrē kraso kontrastu starp to, kā Saljēri un Mocarts katrs savā veidā cenšas ieiet vēsturē. Mocarta iekšējo ģēniju posta viņa augstprātība, alkoholisms un fakts, ka viņa mūzika soļo pa priekšu viņa laikam. Savukārt Saljēri atainots kā pieticīgs mākslinieks, kuru publika mīl, taču viņš ir greizsirdīgs un nespēj atzīt panākumus, jo uzskata, ka salīdzīnājumā ar Mocartu, tie visi nobāl.

Taču sāncensība nebūt nav iemesls, kas šo filmu padara neatkārtojamu. Formana iespaidīgais veids, kādā viņš atklāj, kā tas ir – vienlaikus būt gan radītājam, gan iznīcinātājam –, neļauj atraut no ekrāna acis.

Par leģendāro filmu "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" ("One Flew Over The Cuckoo's Nest") Formans tika pie sava pirmā "Oskara". Meistarīgi apvienojot melno komēdiju ar eksistenciālu drāmu, viņš radījis spēcīgu stāstu, kas vienlaikus ir arīdzan viens no Džeka Nikolsona ikoniskākajiem aktierspēles piemēriem.

"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" savā ziņā bija priekšā savam laikam, galvenokārt tā iemesla dēļ, kādā filma attiecas pret garīgi slimu cilvēku ārstēšanu. Makmērfijs un viņa biedri atrodas stingrā māsas Rečidas uzraudzībā, taču tā vietā, lai padarītu viņus piemērotākus sabiedrībai, viņa cenšas viņus maksimāli ierobežot un pakļaut. Uz dažiem no pacientiem šīm metodēm ir graujošs efekts, un lai arī Makmērfijs neatlaidīgi cenšas uzturēt dumpiniecisku garu, daudzi no viņiem tomēr padodas Rečidai. Tikai brīdī, kad Makmērfijs saņem pēdējo sodu, viņa biedri beidzot saskata savu potenciālu un cerību.

Neapšaubāmi šī filma ir un arīdzan vienmēr paliks Formana spožākais veikums. Tā ir liecība viņa radošajai "apsēstībai" ar cilvēka garu un to, kā tas nemirst pat visspiedīgākajos apstākļos.