Pirmie iespaidi pēc pirmizrādes. Dāvja Sīmaņa filma 'Mūris'  (34)

Filma ir stāsts par Ansi Ataolu Bērziņu un Benesu Aijo – diviem cīnītājiem par savu taisnību. Katrs no viņiem ir ar saviem uzskatiem un pasaules redzējumu, katrs no viņiem ir savā ierakumu pusē, katrs citā valstī un cīnās par atšķirīgām vērtībām un idejām. Tā ir arī stāsts par dažādām robežām: fiziskām, valsts noteiktām un prāta radītām, kas fiksētas, filmas autoriem apceļojot Latvijas, Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas robežreģionus.

Kāpēc filma ir vērtīga? Tā dod iespēju paskatīties uz notikumiem, kurus mēs visi esam piedzīvojuši (un joprojām piedzīvojam) un kuriem esam aktīvi sekojuši līdzi plašākā kontekstā. Un pie reizes pajautāt sev – nu tad kā ir? Mēs visi piedzīvojām 2009. gada janvāra Vecrīgas protestus, tiem sekojošo valdības maiņu, Saeimas atlaišanu un Anša Ataola Bērziņa došanos ārpus Latvijas robežām tiesas procesa dēļ. Mēs bijām liecinieki Anša nespējai pašam neradīt sev liekus sarežģījumus, kas vēlāk noveda pie viņa izsludināšanas starptautiskā meklēšanā, bijām liecinieki arī Latvijas valsts kā sistēmas nespējai nodrošināt visas šīs epopejas cilvēcīgu iznākumu – Latvijas valdības politiķi nedarīja neko, lai Ansim Bērziņam kā cilvēkam un pilsonim palīdzētu, un prezidents Raimonds Vējonis atteicās viņu apžēlot. Un šeit tā robeža, par ko stāsta filma, ir mūsu vidū: starp cilvēkiem, kuri redz Ansi kā cilvēku, kuru vajag sodīt, un tiem, kuri tā nedomā.

Filmas "Mūris" režisors Dāvis Sīmanis Ansi redz kā "cilvēku, kurš sevī apliecināja šo 2009. gada protestu prasības, un tas, ka tie vēlāk rezultējās ar Saeimas atlaišanu, padara tās leģitīmas". Tas, ka Anša raksturs un spītība lika viņam neapmeklēt probācijas dienestu, saka Sīmanis, izveidoja absurdu situāciju, kur ar vienkāršu piekāpšanos Ansis piedzīvotu daudz labāku rezultātu, bet tieši uzstāšana uz savas taisnības pieprasīšanu un principiāla nepiekāpšanās varas institūciju priekšā noveda pie Anša nonākšanas cietumā Čehijā ar visām no tā izrietošajām sekām.

Mēs visi labu laiku dzīvojām vienā valstī arī ar otru filmas varoni, Benesu Aijo. Viņš piedzima Rēzeknē, uzauga mūsu valstī un tepat arī studēja bioloģiju Latvijas Universitātē. Mūsu valstī Beness Aijo kļuva par radikāli un 20 gadu vecumā iestājās Latvijas Nacionālboļševiku partijā. Filma stāsta par laiku, kad Aijo ieradās pašpasludinātajā Luhanskas tautas republikā, lai cīnītos krievu separātistu pusē. Šobrīd Beness joprojām ir Doņeckā, nesen saņēmis apbalvojumu kā goda internacionālists. Tomēr filma nerada iespaidu, ka Aijo būtu tur atradis kādu laimes zemi, un no filmas ir noprotams, ka militāristi Benesu neuzskata par līdzvērtīgu cīnītāju. Rodas iespaids, ka pati sabiedrība Doņeckā ir rasistiski noskaņota, kas ir tiešā pretrunā ar Benesa Aijo vēlmi pēc visas pasaules tautu un rasu draudzības.

Benesā un Ansī var saskatīt līdzības – abiem ir spēcīga pārliecība par citu, labāku lietu kārtību Latvijā. Vienam tā ir – izmainīt nākotni, otram – atjaunot pagātni. Pretēji sabiedrībā valdošajam priekšstatam, Beness Aijo filmā parādās kā konstruktīvs cilvēks, kurš spēj labi artikulēt savas idejas, vienlaikus kā cilvēks, kurš īsti neiederas Doņeckas tautas republikas karotāju vidū. Tāpat kā Anša, arī Benesa gadījumā ir skaidri nojaušama ironija – daudzi viņu izaudzinājušie nacionālboļševiki joprojām dzīvo normālu dzīvi Latvijā, baudot modernas eiropeiskas valsts sniegtās iespējas, labumus un mieru, savukārt Beness Aijo karo Ukrainā, joprojām ir pakļauts savam ideoloģiskajam mērķim par sociālistisko republiku atjaunošanu un tā arī nespēj iekļauties normālas sabiedrības dzīvē bez šī mērķa sasniegšanas.

Filmā ir ainas ar cilvēkiem Daugavpilī, kas acīmredzami simpatizē Krievijai un Putina režīmam tur. Tas rada depresīvu noskaņojumu, tomēr var arī jautāt, vai cilvēkiem, kas dzīvo Krievijas pierobežas pilsētās un ciemos – citā mediju vidē bez īstas politiskas integrācijas Latvijas sabiedrībā –, vispār ir dota alternatīva? Latvijas varas institūcijas labprāt demonstrē savu spēku un rīcībspēju pret Ansi Ataolu Bērziņu, bet filma liek aizdomāties: varbūt būtu labāk, ja Latvijas valsts būtu krietni aktīvāka pierobežā, kur tās klātesamība varbūt vairāk nepieciešama.

Filmas būtiskākā labā iezīme ir tā, ka tā iedod filozofisko kontekstu caur režisora pārdomām par mūsu laiku un robežām, mūriem, kas padara šos specifiskos notikumus daudz saprotamākus. Vienlaikus tieši pats filozofiskais konteksts ir tas, kas filmu padara arīdzan mazliet skumju, jo ļauj daudz labāk apzināties realitāti. Režisoram Dāvim Sīmanim pašam viszīmīgākā vieta filmā šķiet "Adwards" reklāmas apbalvošanas ceremonijas epizode, kurā parādās, ka sabiedrība ir nespējīga uztvert un līdzpārdzīvot Anša Ataola Bērziņa stāstu un likteni. "Jauno profesionāļu sabiedrība", kurai jāveido šī valsts, savas apātijas un neieinteresētības politiskajos procesos dēļ mazliet biedē Dāvi Sīmani, un varbūt tāpēc vēl jau vairāk šāda filma bija vajadzīga mums visiem.

Nobeigumā jāsaka, ka kino ar politisku piesitienu ir iedalāms divās kategorijās: filmas, kas ir par vēsturi vai kādām nākotnes utopiskām sabiedrībām, un tās, kas ir par notiekošo šeit un tagad. Lai gan vairākas no simtgades programmas ietvaros tapušajām filmām ietver vēsturiski politisku dimensiju un kontekstu, kino par mūsdienu aktuālajiem politiskajiem notikumiem Latvijā ir reta parādība, un kā tieši tāda labu laiku pietrūka starp šīm jaunajām Latvijas filmām (jānorāda, ka burtiski tikko iznāca vēl cita politiska filma: Kārļa Lesiņa "Zem apgāztā mēness"). Prieks, ka Dāvis Sīmanis un filmu studija "Ego Media" ar savu jaunāko filmu "Mūris" šo šķietamo robežu ir lauzuši un kas tāds kā kino par to, kas notiek šeit un tagad, mums Latvijā atkal ir.