Savos darbos Bergmans fokusējās uz divām "lielajām tēmām" – attiecībām starp dzimumiem un attiecībām starp cilvēci un Dievu. Kā viņš 1965. gadā rakstījis esejā, tad kino, viņaprāt, ir "valoda, kas burtiski nāk no dvēseles un iet uz dvēseli, tādējādi gandrīz jutekliski izbēgot no intelekta ierobežojošās kontroles". Mocības un sāpes, iekāre un reliģija, ļaunums un mīlestība – tie bija Bergmana "jājamzirdziņi", ar kuriem viņš iestājās pret cinismu, aukstu aprēķinu, vienaldzību un līdzjūtības trūkumu, izpelnoties gan augstu atzinību, gan absolūtu neizpratni un nopēlumu, kļūstot par vienu no ietekmīgākajiem 20. gadsimta kinorežisoriem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!