10 zīmīgi ekrāna meistardarbi: Ingmaram Bergmanam – 100  (4)

Savos darbos Bergmans fokusējās uz divām "lielajām tēmām" – attiecībām starp dzimumiem un attiecībām starp cilvēci un Dievu. Kā viņš 1965. gadā rakstījis esejā, tad kino, viņaprāt, ir "valoda, kas burtiski nāk no dvēseles un iet uz dvēseli, tādējādi gandrīz jutekliski izbēgot no intelekta ierobežojošās kontroles". Mocības un sāpes, iekāre un reliģija, ļaunums un mīlestība – tie bija Bergmana "jājamzirdziņi", ar kuriem viņš iestājās pret cinismu, aukstu aprēķinu, vienaldzību un līdzjūtības trūkumu, izpelnoties gan augstu atzinību, gan absolūtu neizpratni un nopēlumu, kļūstot par vienu no ietekmīgākajiem 20. gadsimta kinorežisoriem.

Filma "Septītais zīmogs" (The Seventh Seal) uzskatāma par Bergmana ikoniskāko darbu, un tās nosaukums aizlienēts no Atklāsmes grāmatas 8. nodaļas 1. panta – kā alūzija Dieva klusēšanai. Filmas galvenais varonis ir dzīvē dziļi vīlies bruņinieks, kurš atgriežas mājās pēc 10 gadu ilgas atrašanās karagājienā. Filmā atainota viņa šaha spēle ar Nāvi, kas atnākusi viņam pakaļ.

Zīmīgs ir filmas citāts, kas iemieso gan Bergmana filozofiju, gan darba centrālo domu, proti, bruņinieka atzīšanās: "Mana sirds ir tukša. Tukšums ir spogulis, kas pagriezts pret manis paša seju. Mana vienaldzība pret līdzcilvēkiem mani no viņiem izolē." Kad viņš runā par savu "nevēlamo sabiedroto" viņš nebūt ar to nedomā Nāvi, bet gan pats sevi.

Ar "Septīto zīmogu" Bergmans pieteica sevi kā pasaules līmeņa kinorežisoru, 1957. gadā saņemot Kannu festivāla žūrijas īpašo balvu.

Šajā darbā "Zemeņu lauks" (Wild Strawberries) Bergmans pievērsies "aizejošo laiku" pētniecībai. 78 gadus vecais Izaks Borgs, kuru atveido mēmā kino režisors un aktieris Viktors Sjostroms, braucot pa laukiem, piestāj savās bērnības mājās, kur atdzīvojas atmiņas par pirmo mīlestību, kas palīdz apzināties savas emocionālās izolētības cēloņus.

"Es radīju tēlu, kas no ārpuses izskatījās kā mans tēvs, bet tas caurcaurēm biju es pats," medijiem atklāja Bergmans, kurš tolaik bija – kā pats izteicās – "atdalīts no jebkādām cilvēciskām emocijām".

Tirzājot tādas filozofiskas tēmas kā introspekcija un cilvēka eksistences jēga, "Zemeņu lauks" tiek uzskatīts par vienu no Bergmana dižākajiem un arī aizkustinošākajiem darbiem. 8. Berlīnes filmu festivālā tā ieguva "Zelta lāci" kā labākā filma, labākā aktiera un labākās filmas titulu Maras del Plata kinofestivālā, kā arī "Zelta globusu" kā labākā filma 1960. gadā. "Zemeņu lauku" arī nominēja "Oskara balvai" kategorijā "Labākais oriģinālais scenārijs", taču Bergmans no tās atsacījās.

Filmas "Jaunavu avots" (The Virgin Spring) darbība norisinās viduslaiku Zviedrijā, un tās centrālais notikums ir izlutinātas jaunavas un viņas ģimenes uz grūtām kājām esošās greizsirdīgās kalpotājas gājiens uz baznīcu, lai nogādātu sveces. Tiesa, mājās atgriežas tikai viena no viņām. Tas ir stāsts par izvarošanu un atriebību, kas adaptēts no 13. gadsimta zviedru balādes, un uzdod jautājumus par morāli, atriebi un reliģiju.

Filmas pirmizrādes laikā zāli pameta 15 cilvēki, savukārt pēc tās beigām daudzi raudāja. "Jaunavu avotu" pēcāk izrādīja Kannu kinofestivālā, bet pēc Ņujorkas pirmizrādes no tās nācās izņemt pārlieku atklātās izvarošanas ainas. Tas gan neliedza filmai 1961. gadā saņemt "Oskara" balvu kategorijā "Labākā ārzemju filma", kā arī virkni citu apbalvojumu.

Filmā "Caur blāvu stiklu" (Through a Glass Darkly) galvenās varones Karinas pašnāvnieciskais tēvs izsaka atbrīvojošu domu: "Es nezinu, vai mīlestība ir pierādījums Dieva eksistencei, vai arī mīlestība ir Dievs pats... Pēkšņi tukšums pārsvēršas pārpilnībā, bet izmisums – dzīvībā. Tas ir kā nāvessoda atcelšana."

Filmas sižeta centrā ir ar šizofrēniju sirgstošas sievietes stāsts, kura kopā ar savu ģimeni mīt uz nomaļas salas. Sieviete tic, ka viņu apciemojis Dievs, turklāt milzu zirnekļa veidolā. Bergmans filmu strukturējis kā izrādi trīs cēlienos, balstoties savā personīgajā pieredzē un attiecībās.

Pēc iznākšanas uz ekrāniem tā momentā izpelnījās pozitīvas atsaksmes. "Caur blāvu stiklu" saņēma "Oskara" balvu kategorijā "Labākā filma svešvalodā", kas bija otrais Bergmana "Oskars" pēc kārtas – iepriekšējo viņš saņēma par "Jaunavu avotu". Filma arīdzan tika nominēta "Zelta lācim" 12. Starptautiskajā Berlīnes filmu festivālā.

"Ziemas gaisma" (Winter Light) vēsta par nomaļas kopienas mācītāju, kurš sācis apšaubīt savas ticības spēku. Viņam nākas saskarties ar savas draudzes locekles Martas mīlas apliecinājumiem un cita draudzes biedra pašnāvību. Filma ataino mūsdienu cilvēka vientulību un ievainojamību, ja viņš dzīvo bez ticības vai mīlestības. Pats Bergmans šo filmu ierindojis starp saviem mīļākajiem veikumiem.

"Dievs, kāpēc tu mani radīji tik mūžam neapmierinātu? Tik nobijušos, tik rūgtu? Kāpēc nu man ir jāapzinās, cik nožēlojami nelaimīga es esmu? Kāpēc nu man ir tik ellīgi jācieš par savu nenozīmīgumu? Ja manām ciešanām ir mērķis, tad saki man to, lai es varu izturēt savas sāpes bez žēlošanās. Es esmu spēcīga. Tu mani esi radījis tik stipru gan ķermenī, gan garā, taču nekad neesi devis mana spēka cienīgu uzdevumu. Dod man dzīves jēgu, un es būšu tavs paklausīgais kalps."

2007. gadā prominentais amerikāņu kino kritiķis, vēsturnieks, žurnālists un rakstnieks Rodžers Eberts, kurš bija arīdzan pirmais kino kritiķis – Pulicera balvas ieguvējs, "Ziemas gaismu" ierindoja savā "Dižāko filmu" sarakstā, uzsakot tās "drūmo, drosmīgo spēku", kā arī slavējot tās vizuālo stilistiku par "nelokāmu vienkāršību".

Filma vēsta par jaunu medmāsu Almu un viņas runas spējas zaudējušo pacienti – slavenu aktrisi Elizabeti Vogleri, kuru atveido Bergmana mūza Līva Ulmane. Abas sievietes ievācas kotedžā, kur Alma diendienā rūpējas par Elizabeti, drīz vien nonākot situācijā, kad tik ļoti identificējas ar savu pacienti, ka vairs nesaprot – kas ir viņa, un kas ir Elizabete. ""Persona", kas ir divu sieviešu neirotiskās intimitātes pētījums, piedzima, kad es kādudien ieraudzīju divas sievietes sēžam un salīdzinām savas rokas. Man likās, ka viena no viņām ir mēma," savulaik medijiem atklāja Bergmans.

Pēc pirmās izrādīšanas filmu nācās rediģēt tās pārlieku kontroversiālā satura dēļ, taču, neskatoties uz to, tā izpelnījās pozitīvas atsauksmes. Zviedrija "Personu" izvirzīja "Oskara" balvai kategorijā "Labākā ārvalstu filma", kā arī pēcāk tā kalpoja par iedvesmu daudziem citiem režisoriem, tostarp Robertam Altmanam un Deividam Linčam. Cenzētais materiāls tika iekļauts atpakaļ filmas angļu valodas versijā 2001. gadā.

Filmas "Čuksi un kliedzieni" (Cries and Whispers) darbība norisinās 20. gadsimta sākuma Zviedrijā, un tās centrā ir sieviete, kura mirst no vēža. Pie viņas ierodas māsas, starp kurām uzvirmo ilgstoši apslāpētas emocijas. Sieviešu savstarpējo attiecību izzināšana atklāj tādas tēmas kā ticība, sievietes psihe un ciešanu jēga. Atšķirībā no iepriekšējiem darbiem, šajā filmā Bergmans izmanto piesātinātas krāsas, pārsvarā – tumši sarkano. Savukārt scenārija iedvesmas avots ir Bergmana māte Karina.

Iesākumā filmu izrādīja ASV un tikai pēc tam to ieraudzīja Zviedrijas skatītāji. 1973. gadā to izrādīja arīdzan Kannu filmu festivālā. Pēc iepriekšējo divu filmu finansiāli ne pārāk spožajiem panākumiem "Čuksti un kliedzieni" guva ne tikai kritikas atzinību, bet arī komerciālus panākumus. Filma tika nominēta piecām "Oskara" balvām, tostarp arī kategorijā "Labākā filma", kas ārzemju filmai ir retums.

Bergmana attiecības ar laulībām bija ne tās labākās – pats viņš bija šķīries četras reizes. Savos teātra iestudējumos Bergmans bieži vien mēdza režisēt dramaturga Augusta Strindberga darbus, piekrītot viņa paustajai domai, ka neba nu velti zviedru valodā vārds "laulības" nozīmē gan "dāvana", gan "inde". "Laulības dzīves ainās", kas ir sešas televīzijas filmas, Bergmans par laulību runā kā par institūciju, kas mīlestību "žņaudz un smacē". Sižeta pamatā ir arīdzan viņa paša pieredze attiecībās ar Līvu Ulmani.

"Laulības dzīves ainas" (Scenes from a Marriage) saņēma gan vietēju, gan starptautiksu atzinību. Tas kalpoja arīdzan par iemeslu diskusijai par pieaugošo Eiropas laulību šķiršanas statistiku. "Laulības dzīves ainu" formāts nebija piemērots "Oskara" balvai, taču ieguva "Zelta globusu" kategorijā "Labākā ārvalstu filma", kā arī virkni citu apbalvojumu.

"Laulības dzīves ainas" iestudētas arī Latvijā – 2016. gadā darbu ar lieliem panākumiem uz Dailes teātra skatuves uzveda Regnārs Vaivars.

"Rudens sonāte" (Autumn Sonata) vēsta par mātes – slavenas pianistes – sarežģītajām attiecībām ar divām meitām, no kurām viena mirst no neārstējamas slimības, bet ar otru nav komunicēts septiņus gadus. Tiesa, pie atsvešināšanās šoreiz ir "vainojama" pati meita, kura nekad nav jutusi, ka mātei būtu vajadzīga. Nu pie viņas un paralizētās māsas ierodas māte, lai pirms māsas nāves nokārtotu savas attiecības.

Šajā filmā arīdzan izpaužas Bergmana "apsēstība" ar spoguļiem, koncentrējoties tieši uz sievietes seju. Viņš pētīja to, kā mūsu paštēls tiek lauzts caur to, kā mūs uztver citi, tādējādi iznīcinot daļu no mūsu būtības. "Ja kāds mīl mani tādu, kāda es esmu, man vismaz jābūt spējīgai pašai sevi uzlūkot," saka Līvas Ulmanes atveidotā Eva.

1979. gadā "Rudens sonāte" ieguva "Zelta globusu" kategorijā "Labākā filma svešvalodā", kā arīdzan tika nominēta "Oskaram" kategorijās "Labākā aktrise" (Ingrīda Bergmane) un "Labākais oriģinālscenārijs".

"Faniju un Aleksandru" (Fanny and Alexander) uzskata par Bergmana personiskāko filmu, un tajā caur divu zviedru bērnu piedzīvotajām ģimenes komēdijām un traģēdijām viņš jau atkal spēlējas ar robežu starp iztēli un realitāti. Filmas darbība notiek Upsalā 20. gadsimta pašā sākumā. Pēc tēva nāves māte apprec prominentu bīskapu, kurš pret Aleksandru kļūst vardarbīgs viņa dzīvās iztēles dēļ.

Šo filmu Bergmans bija iecerējis kā pēdējo savā kinorežisora karjerā, un tās scenārijs ir daļēji autobiogrāfisks. Aleksandra, Fanijas un patēva Edvarda tēli ir balstīti viņā pašā, māsā Margaretā un tēvā Ērikā Bergmanā. Paralēli tika filmēta arī dokumentālā filma "Fanijas un Aleksandra radīšana" ("The Making of Fanny and Alexander"), iemūžinot tās tapšanas gaitas aizkulises. Filma ieguva četras "Oskara" balvas, tostarp kā labākā filma svešvalodā, kā arī piedzīvoja vairākas adaptācijas skatuvei.