Līdz kaulam dziļi radikālajā islāmā. Kinorežisors Kārlis Lesiņš par filmu 'Par tēviem un dēliem'  (21)

Lai cik tas ciniski izklausītos, bet konflikts Sīrijā ir kļuvis par saldo ēdienu daudziem dokumentālo filmu režisoriem un žurnālistiem, kuriem pietiek drosmes riskēt ar savu dzīvību. Milzīgs skaits dažādu grupējumu, kas cīnās par saviem ideāliem un ietekmi un ir gatavi izdomāt visneparastākos veidus, kā izcelties uz pārējo fona. Atcerēsimies kaut vai to, cik radoši zināmākais no grupējumiem "Daesh" slepkavo savus gūstekņus, katru reizi atrodot arvien pārsteidzošākus un šausminošākus paņēmienus.

Sīrijā nav jāmeklē stāsti, tie ir visur, un filmu autoriem nav jāizdomā paņēmieni, kā šos stāstus izstāstīt, jo katrs no tiem ir unikāls un aizraujošs, atliek tikai nospiest pogu "REC" un dokumentēt visu, vēlāk montāžā atlasot vajadzīgo. (Atminos sižetu, kas vilka paralēles ar zero-waste ideoloģiju, jo vietējie sīrieši no sagrautajām mājām uzlasīja plastmasu, kuru kausēja speciālās krāsnīs un ieguva degvielu).

Taču tas nav Talala Derki gadījums. Viņš ir paskatījies uz šo haosu no malas un atradis apbrīnojami cilvēcīgu stāstu, ar kuru var identificēties ikviens jebkurā pasaules nostūrī, pat neskatoties uz reliģiski ideoloģiskajām atšķirībām. Talals, izmantojot viltību, kas gan ir neatņemams dokumentālista ierocis, tiek pie iespējas iekļūt līdz kaulam dziļi vienā no "Al Qaeda" atzara grupējumiem "Al-nusra". Šis ir islāma radikāļu grupējums, bet, atšķirībā no "Daesh », ievēro mērenību un pieticību attiecībā uz publiskajiem nāvessodiem.

Stāsts gan nav par šo grupējumu, bet par vienu no tā locekļiem – tēvu ar astoņiem dēliem. Tēvs ir fanātisks savā reliģiskajā pārliecībā un nelokāms radikālā islāma piekritējs. Viņš cenšas būt līderis, lai gan no malas izskatās, ka vēlme ar dotībām šoreiz neiet roku rokā, un tas vēlāk arī noved pie likumsakarīgas nelaimes. Šis tēvs simbolizē daudzu konfliktu absurdu, kad margināli dīvainīši no „dīvāna ekspertiem" kļūst par reāliem vadoņiem, kuriem citi seko un uzticas. Tiesa gan, uzticība netiek iekarota ar varonību, izcilību vai zināšanām, tā drīzāk rodas aiz pārējo piesardzības un "gļēvās" saprāta balss.

Tēva fanātisms, no vienas puses, ir pievilcīgi biedējošs un neapturams, no otras puses – pretrunīgs un smieklīgs. Tomēr nereti tikai šādā veidā cilvēkiem izdodas sevī atrast spēkus un cerību, lai samierinātos ar nemitīgajiem nāves draudiem, netaisnību, slepkavībām, zaudējumiem, turklāt konfliktos, kuros viņi zināmā mērā ir ierauti pret savu gribu.

Vai mēs drīkstam šim tēvam pārmest? Atceros sarunu ar vienu no latviešu musulmaņiem, kurš ar savu kuplo ģimeni jau vairākus gadus dzīvo Londonā. Es vaicāju, vai viņa bērni patiešām vēlas piekopt tik reliģiski askētisku dzīvesveidu, bet viņš atbildēja, ka bērniem neko neuzspiež, vienkārši viņi šobrīd dzīvo tāpat, kā viņu vecāki. Kad bērni kļūs pilngadīgi un patstāvīgi, tad varēs izvēlēties, vai turpināt piekopt reliģiskās tradīcijas vai no tām atteikties. Un arī šis piemērs nav saistīts ar reliģiju, bet gan ar mūsu atbildību pret bērniem.

Filmā var redzēt, cik ļoti tēvs savus dēlus mīl, viņi ir pabaroti, apģērbti, skoloti un nodrošināti ar siltu pajumti. Viņi tiek sūtīti arī uz militārām nometnēm, un kaut kādā mērā tas pat šķiet pieņemami, jo ir karš, ir draudi, jāprot aizstāvēties. Bet tad šie bērni nokļūst frontē kopā ar pieaugušiem vīriešiem. Un tajā brīdī pazūd jebkāda mana kā skatītāja empātija un iecietība pret šo tēvu. Kā gan šie mazie džihādisti spētu ietekmēt vai mainīt pieaugušo slimīgi kāro cīņu par varu? Ja nu vienīgi kāds no viņiem beidzot būtu gatavs atzīt, ka karā bērniem nav vietas, bet tikmēr šie mazie eņģeļi papildina ar upuriem visnevainīgākās un skumjākās rindas.

Filmā it kā parādās dilemma starp diviem no tēva dēliem – Osamu un Aimanu. Pirmais pats izvēlas iet džihāda ceļu, bet otrs – turpināt mācības. Diemžēl nevar īsti saprast, cik brīvi tēvs ļauj puišiem pašiem izdarīt izvēli un cik lielu lomu Aimana glābšanā spēlē viņa intuīcija un fiziskā nepiemērotība.

Manuprāt, visspēcīgāk šo filmu raksturo kāda epizode, kurā tēvs kārto kastēs ar uzrakstu "WFP" mīnām nepieciešamo ekipējumu, kamēr dēli uzmanīgi visu vēro. Tās ir "Pasaules pārtikas programmas" kastes, kuru mērķis ir nodrošināt ar ēdienu arī tos, kuri paši to nevar sagādāt. Filmas nosaukums "Par tēviem un dēliem" te trāpa visprecīzāk – tēvs, pieaugušo pasaules pārstāvis, rīkojas pilnīgi bērnišķīgi un bezatbildīgi, turpretī viņa dēli, pagaidām vēl bērni, pacietīgi un uzmanīgi visā noskatās kā priekšzīmīgi profesionāļi.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums šogad notiek no 5. līdz 9. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.