"Projekts "Vecmāmiņas"" par dialogu starp divām paaudzēm. Lai gan ideja ir ļoti jauka, šajā filmā nav daudz tādu ainu, kuras liks sariesties asarām acīs un piezvanīt saviem tuvākajiem, lai pateiktu, ka viņus mīli. Starp šīm divām cilvēku grupām tomēr ir neredzama aiza, kuru nevar pārkāpt ar vecmammu aizvešanu randiņā vai dokumentālās filmas veidošanu.
Iespējams, ka tas arī ir bijis viens no filmas mērķiem – parādīt kontrastu starp šīm divām paaudzēm. Nelielais ieskats puišu dzīvē liek noprast, ka viņi ir brīvdomātāji, atvērti dažādām trakām idejām, gatavi izspēlēt asprātīgus jokus, kā arī vairāk vai mazāk atklāti runāt par to, kā viņi jūtas. 21. gadsimta vīrieši no trim dažādām valstīm; viņi savā starpā brīvi runā angliski un, ļoti iespējams, vēl nav atraduši savu vietu sabiedrībā. Mazdēlu vēlme iedziļināties savu vecvecāku dzīvē mijas ar vieglu cinismu pret pagātni un dziestošu dumpinieciskumu, kas vēl saglabājies no tīņu gadiem. Viņu dzīves apstākļi ir krietni labāki par tiem, kuros uzauga vecvecāki, un puiši var tikai filozofēt par to, kā ir nogalināt un vai var pierast pie tā, ka katru dienu redzi cilvēku līķus. Viņi ir tālu no notikumiem, kuri veidoja vecmammu dzīvi, taču tie atbalsojas puišu ikdienā kā pārmantota vainas apziņa par nacistiskās Vācijas noziegumiem vai kā saiknes un zināšanu trūkums par savu ģimeni, jo ir tēmas, par kurām nekad nav runāts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
