Daļā sabiedrības vārds "Kolima" tūlītēji līdzi nes vēstījumu par netaisnību – par padomju represīvo režīmu, ieslodzījuma nometnēm, cilvēka cīņu par savu dzīvību, eksistenci pāri fizisko spēku robežām un morālo pazemojumu. Krievijas galējo ziemeļaustrumu reģions Kolima pasaulē ir labi zināms, pateicoties Aleksandra Solžeņicina "Gulaga arhipelāgam" un Varlama Šalamova "Kolimas stāstiem". Šie darbi, kā arī bijušo politieslodzīto un karagūstekņu atmiņstāsti vārdam "Kolima" ir piešķīruši staļinisma GULAG[1] nometņu simbola nozīmi.
Režisora Staņislava Muhas dokumentālā filma "Kolima. Pa kaulu ceļu" turpat pusotru stundu ļauj pabūt mūsdienu Kolimā, satikt tās cilvēkus, ielūkoties viņu mājokļos un attiecībās ar pasauli. Filmā virknējas sarunas ar dažnedažādiem cilvēkiem, tā ir dabas un ikdienas skatu kolāža, kuras saistviela – pa auto logu redzamais Kolimas ceļš un vietējo skolēnu patriotiskie priekšnesumi. Kolimas ceļa vizuālais veidols ir varenuma un noslēpuma uzlādēts, bet skati ar skolēnu izpildītajām klaji patriotiskajām dziesmām vienkāršā robotiskā manierē, dejām un lozungu skandējumiem, neapšaubāmi, ir komiski un vienlaikus biedējoši. Tie ne vien atgādina par staļinismu, bet arī rada jausmu par nākamajiem varai uzticamajiem cietumsargiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
