Daļā sabiedrības vārds "Kolima" tūlītēji līdzi nes vēstījumu par netaisnību – par padomju represīvo režīmu, ieslodzījuma nometnēm, cilvēka cīņu par savu dzīvību, eksistenci pāri fizisko spēku robežām un morālo pazemojumu. Krievijas galējo ziemeļaustrumu reģions Kolima pasaulē ir labi zināms, pateicoties Aleksandra Solžeņicina "Gulaga arhipelāgam" un Varlama Šalamova "Kolimas stāstiem". Šie darbi, kā arī bijušo politieslodzīto un karagūstekņu atmiņstāsti vārdam "Kolima" ir piešķīruši staļinisma GULAG[1] nometņu simbola nozīmi.
Režisora Staņislava Muhas dokumentālā filma "Kolima. Pa kaulu ceļu" turpat pusotru stundu ļauj pabūt mūsdienu Kolimā, satikt tās cilvēkus, ielūkoties viņu mājokļos un attiecībās ar pasauli. Filmā virknējas sarunas ar dažnedažādiem cilvēkiem, tā ir dabas un ikdienas skatu kolāža, kuras saistviela – pa auto logu redzamais Kolimas ceļš un vietējo skolēnu patriotiskie priekšnesumi. Kolimas ceļa vizuālais veidols ir varenuma un noslēpuma uzlādēts, bet skati ar skolēnu izpildītajām klaji patriotiskajām dziesmām vienkāršā robotiskā manierē, dejām un lozungu skandējumiem, neapšaubāmi, ir komiski un vienlaikus biedējoši. Tie ne vien atgādina par staļinismu, bet arī rada jausmu par nākamajiem varai uzticamajiem cietumsargiem.
Staņislava Muhas filma gan kavējas staļiniskajā pagātnē, gan arī stāsta par tās aizmiršanu. Intervēto cilvēku vidū ir pāris vēstures entuziasti, kuri glabā zināšanas par to laiku un bojāgājušo atdusas vietām. Tomēr daļai filmas varoņu 20. gadsimta 30.–50. gadi – represiju laiks – vairs nav svarīgs, tas daļēji vai pat pilnībā ir pagaisis no atmiņas.
Daudz zināmāki ir stāsti par kriminālnoziedzniekiem, kuri nesenā laikā veidoja ieslodzīto pamatkontingentu un, tāpat kā savulaik "politiskie" un karagūstekņi, strādāja zelta un citu dārgmetālu atradnēs.
Filmas vēstījums met līkločus pa vēstures aizmiršanas un atcerēšanās laukiem. Viena no epizodēm, kur komisms sasniedz kulmināciju, ir saruna ar kāda "HotDog" kioska pārdevēju, kurai ir skaņi smiekli un jēdziens "GULAG" liekas esam tas pats, kas "gulašs". Tomēr turpat ir bijušo nometņu un to sargu māju drupas, zālē un krūmos daļēji ieauguši ieslodzīto masu kapi, arī ieslodzījuma vietas administrācijas un uzraugu kapsēta. Vairāki intervētie atceras par ikdienas gaitās nejauši atrastajiem mirušo kauliem un ir pārliecināti, ka gandrīz jebkurā vietā, norokot zemi vien 15 centimetru dziļumā, būs redzamas kādas mirstīgo atliekas. Neraugoties uz šiem stāstiem, šķiet, ka pakāpeniski staļinisma zīmes izzudīs no Kolimas ainavas, laika zobs un dabas spēks tās pilnībā aizslaucīs un izdeldēs.
Filmas varoņi gribot vai negribot ir Kolimas pagātnes gūstekņi. Vismaz pagaidām un, protams, ne jau visi vienādā mērā. Kolimiešu dzīvēs ir arī ikdienas darbs un vaļasprieki, piemēram, zemledus makšķerēšana, bet apkārtnes ledāji sekmējuši ledus skulptūru mākslas uzplaukumu. Filmas varoņi ir ļoti dažādi. Viņu vidū ir gan vietējo tautu iedzīvotāji, gan dažādu iemeslu dēļ Kolimā nonākušie krievi, gan arī nesen no Donbasa kara zonas pārvietotās personas, gan kāds poļu izcelsmes vīrs ar dramatisku notikumu cauraustu dzīvesstāstu. Vairākums no varoņiem ir jau mūža otrajā pusē, viņi ir arī šīs staļinisma pagātnes atmiņas nesēji. Skatoties filmu, šķiet – pieaugot tiem Kolimas bērniem, kuri šobrīd skandē propagandas sludinātos lozungus par Krieviju kā uzvarētāju, aizmiršana gūs virsroku. "Mēs visu aizmirstam. Mēs atceramies nevis to, kas bija, nevis vēsturi, bet tikai to šablonisko punktēto līniju, ko gribējuši mūsu atmiņā ierievot ar nemitīgo kalšanu," raksta Aleksandrs Solžeņicins "Gulaga arhipelāgā".[2]
Kolimai ir nozīme arī Latvijas atmiņā. Ieslodzīto darba nometņu iedibinātājs šajā Krievijas novadā bija Eduards Bērziņš (1894–1938), bijušais latviešu strēlnieks, kurš kļuva par aktīvu lielinieku varas atbalstītāju un veidoja izcilu karjeru padomju drošības dienestos un Padomju Savienības industrializācijā; viņa komandā darbojās arī citi Padomju Savienībā dzīvojošie latvieši. 20. gadsimta 30. gados Bērziņš Kolimā izveidoja milzu zelta ieguves uzņēmumu, kuru būvēja ieslodzītie, desmitiem tūkstoši notiesāto bija šī uzņēmuma darbaspēks. Savukārt 40. gados Kolimas novadā nonāca izsūtītie latvieši, ieslodzījuma nometnēs – arī padomju gūstā nonākušie latviešu leģionāri un apcietinātie nacionālie partizāni.
Baltijas jūras dokumentālo filmu forums šogad notiek no 5. līdz 9. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.
[1] GULAG – Glavnoe upravlenie ispravitel'no-trudovyh lagerei i kolonii (latviešu val. – Darba labošanas nometņu un koloniju galvenā pārvalde).
[2] Solžeņicins, A. Gulaga archipelags. 1918–1956. Literārs izpētes mēģinājums. Ņujorka: Grāmatu Draugs, 1974. 1.–2. sēj. 263. lpp
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
