Elle Ziemassvētku salā. Sociālantropoloģe Ieva Raubiško par filmu 'Izsalkušo spoku sala'

Manuprāt, šī ir skaista filma. Par spīti tam, ka "smaga" un pieprasa no skatītāja pacietību, vērību un iejūtību. Laiks filmā rit lēni, atspoguļojot tajā attēloto cilvēku, dzīvnieku un lietu lēno gaitu vai pat sastingumu. Filma ataino ekosistēmu (kā tagad moderni teikt), kurā savijušās trīs migrācijas līnijas: 1) ķīniešu viesstrādnieku ieceļošana Austrālijai piederošajā Ziemassvētku salā pirms vairāk nekā 100 gadiem, 2) ikgadējā 40 miljonu krabju migrācija no salas džungļiem uz okeāna krastu, 3) patvēruma meklētāju pārvietošana un turēšana uz salas esošajā Patvēruma meklētāju aizturēšanas centrā.

Tikai viena no migrācijas līnijām filmā ir labi izsekojama un rada cerīgu pabeigtības sajūtu. Tā ir miljoniem krabju un mazo krabēnu ceļošana no džungļiem uz krastu. Krabji iet lēni, bet noteikti. Un cilvēki viņiem palīdz, veidojot speciālas takas pār asfaltētajiem automašīnu ceļiem un slēdzot automašīnu satiksmi intensīvos krabju ceļošanas posmos.

Tas tā nav ar citiem ekosistēmas dalībniekiem — tie ir iestiguši. Gan ķīniešu emigranti, kas sen ieradušies salā kā raktuvju strādnieki, bez ģimenēm, un pēcāk netika laisti atpakaļ un netika arī pienācīgi apglabāti. Gan arī patvēruma meklētāji jeb nelegāli pa jūru atceļojušas personas (illegal maritime arrivals), kas lielā slepenībā tiek turētas Patvēruma meklētāju aizturēšanas centrā.

Par mirušo strādnieku dvēselēm — "izsalkušajiem spokiem" — tagad aizlūdz salas ķīniešu kopienas locekļi. Saka, izsalkušie spoki ceļojot apkārt kā baltas ēnas. Patvēruma meklētāji ir vēl netveramāki un neredzamāki — tie dzīvo lielā ēku kompleksā aiz augsta žoga ar dzeloņstiepļu vainagu. Skatītājs dažus no aizturētajiem iepazīst filmas galvenās varones, traumu terapeites Po Linas terapijas sesijās. "Es neesmu bijis viens kaut kur ārpusē uz pusdienām vai tamlīdzīgi. Vienmēr šeit kopā ar ģimeni… jau gandrīz četrus gadus. Tas ir mazliet grūti," Po Linai saka kāds jauns vīrietis, valdīdams asaras. Vēl kāds cits jauns vīrietis izplūst asarās, stāstot par savu sasirgušo mammu, no kuras atšķirts, pārvietojot uz citu mītni (atkal jau bez pienācīgas atvadīšanās iespējas), un par kuru nespēj parūpēties: "Tā ir elle. Elle nav tikai ugunsliesmas vai kas tamlīdzīgs. Nē, elle ir, kad redzi ciešanas — savas ģimenes, savu draugu ciešanas, un nespēj neko darīt lietas labā." Citi ir mēģinājuši protestēt, vaicāt, kāpēc tiek turēti centrā, saskārušies ar striktām sankcijām un… aizšuvuši sev mutes. "Es jutos kā tuksnesī, kur neviens mani nedzird," saka viens no protestētājiem, kurš gribēja sev aizšūt arī acis.

Šo elli rada un uztur Austrālijas likumi, kas paredz visu "nelegālo nepilsoņu" obligātu aizturēšanu, līdz tie saņem uzturēšanās vīzu vai atstāj valsti. Turklāt likums nenosaka maksimālo aizturēšanas termiņu — tas nav ne gads, ne pieci, un teorētiski cilvēkus var aizturēt kaut uz visu mūžu. Filmas uzņemšanas laikā tiek pieņemts jauns likums, kas paredz piespriest līdz diviem gadiem cietumsoda patvēruma meklētāju aizturēšanas centru darbiniekiem, ja tie stāstīs par pieredzēto savās darbavietās.

Terapeite Po Lina nespēj izlauzties cauri slepenības mūrim, kas apņem viņas pacientus. Kad viņa interesējas par tiem, kas pēkšņi nav ieradušies uz terapijas sesijām, aizturēšanas centra darbinieki atbild, ka nav pilnvaroti sniegt jel kādu informāciju. Arī Po Lina tiek pakļauta neziņai, vai redzēs savus sarunbiedrus vēl reizi vai piecas, vai pāris gadus. Viņa raud pēc sesijām un nebeidz domāt par saviem pacientiem vēl ilgi pēc darba laika beigām.

Tomēr šis nav humānisma laikmets, pat idejiski ne. ANO Konvencija par bēgļa statusu (kas cita starpā paredz, ka dalībvalstis nesoda bēgļus par viņu nelegālo ierašanos vai atrašanos tajās, ja bēgļu dzīvība vai brīvība bijusi apdraudēta) praksē Austrālijas Ziemassvētku salā netiek īstenota. Po Linas cilvēcība pazūd sistēmiskajā vienaldzībā. Bet viņa nav gatava piedalīties sistēmas uzturēšanā, turpinot mentāli balstīt cilvēkus, kuru prātus un dzīves saārda nepārvarama nenoteiktība.

Rezumējot – krabji un krabēni sasniedz okeānu. Mirušo dvēseles vēl joprojām ir ceļā uz nākamo pasauli. Patvēruma meklētāji pamazām jūk prātā un iet bojā, jo ceļa vietā ir mūžīga nenoteiktība aiz dzeloņstiepļu žoga. Ir viegli neuztraukties par to, ko neesam redzējuši un nezinām. Šī filma liek skatīties un ieraudzīt.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums šogad notiek no 5. līdz 9. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.