Foto: Kadrs no filmas "Izsalkušo spoku sala"
Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmā atrodama režisores Gabrielas Breidijas filma "Izsalkušo spoku sala" (Island of the Hungry Ghosts) par patvēruma meklētājiem Austrālijai piederošajā Ziemassvētku salā. Par filmu pēc noskatīšanās raksta sociālantropoloģe Ieva Raubiško.

Manuprāt, šī ir skaista filma. Par spīti tam, ka "smaga" un pieprasa no skatītāja pacietību, vērību un iejūtību. Laiks filmā rit lēni, atspoguļojot tajā attēloto cilvēku, dzīvnieku un lietu lēno gaitu vai pat sastingumu. Filma ataino ekosistēmu (kā tagad moderni teikt), kurā savijušās trīs migrācijas līnijas: 1) ķīniešu viesstrādnieku ieceļošana Austrālijai piederošajā Ziemassvētku salā pirms vairāk nekā 100 gadiem, 2) ikgadējā 40 miljonu krabju migrācija no salas džungļiem uz okeāna krastu, 3) patvēruma meklētāju pārvietošana un turēšana uz salas esošajā Patvēruma meklētāju aizturēšanas centrā.

Tikai viena no migrācijas līnijām filmā ir labi izsekojama un rada cerīgu pabeigtības sajūtu. Tā ir miljoniem krabju un mazo krabēnu ceļošana no džungļiem uz krastu. Krabji iet lēni, bet noteikti. Un cilvēki viņiem palīdz, veidojot speciālas takas pār asfaltētajiem automašīnu ceļiem un slēdzot automašīnu satiksmi intensīvos krabju ceļošanas posmos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!