Trešdien, 5. septembrī, ar filmas "Laika tilti" pirmizrādi tiks atklāts Starptautiskais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Filmā, ko veidojuši režisori Kristīne Briede un Audrjus Stonis, tiek pētīts Baltijas poētiskā dokumentālā kino fenomens, kas šajā reģionā uzplauka 60. gados. Padomju gados tam bija īpaši liela nozīme.Galvenais uzsvars tika likts uz vizualitāti, metaforu pielietojumu. "Laika tilti" ir viens no darbiem programmā "Latvijas filmas Lat vijas simtgadei". Par filmu pēc noskatīšanās raksta fotogrāfs Andrejs Grants.
Tā kā es filmā apskatītajā laikā ar vienu kāju esmu bijis un šo to atceros no agrīnajos pusaudža gados pa acu galam redzētā, filma man pašam arī lika domāt par laiku – par laiku vispār un par tieši to laiku. Man šķiet, mēs visi gribot negribot esam ieslodzītie savā laikā un no tā atkarīgi. Un katrā laikā pastāv savi kodi, kas tiek lietoti, lai uzrunātu tos, kurus mēs gribam uzrunāt.
Reizē mēs, protams, esam ieslodzīti arī savā vietā, un baltiešiem, kam bijusi mazliet cita vēsture nekā lielajai Padomijai, šis ieslodzījuma vietas režīms tika uztverts īpašāk, tāpēc tas palīdzēja radīt arī īpašāku valodu. Laiks, kad es aktīvāk par to piedomāju, risinājās vēlāk nekā 60. gadu beigas un 70. gadu sākums, kad radās tā saucamais Baltijas poētiskais dokumentālais kino, bet man gribas domāt par cilvēkiem, kas tajā laikā dzīvoja, kas šo valodu radīja un kas to lietoja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
