Paaudzes un kārtas. Fotogrāfs Andrejs Grants par filmu 'Laika tilti'  (1)

Tā kā es filmā apskatītajā laikā ar vienu kāju esmu bijis un šo to atceros no agrīnajos pusaudža gados pa acu galam redzētā, filma man pašam arī lika domāt par laiku – par laiku vispār un par tieši to laiku. Man šķiet, mēs visi gribot negribot esam ieslodzītie savā laikā un no tā atkarīgi. Un katrā laikā pastāv savi kodi, kas tiek lietoti, lai uzrunātu tos, kurus mēs gribam uzrunāt.

Reizē mēs, protams, esam ieslodzīti arī savā vietā, un baltiešiem, kam bijusi mazliet cita vēsture nekā lielajai Padomijai, šis ieslodzījuma vietas režīms tika uztverts īpašāk, tāpēc tas palīdzēja radīt arī īpašāku valodu. Laiks, kad es aktīvāk par to piedomāju, risinājās vēlāk nekā 60. gadu beigas un 70. gadu sākums, kad radās tā saucamais Baltijas poētiskais dokumentālais kino, bet man gribas domāt par cilvēkiem, kas tajā laikā dzīvoja, kas šo valodu radīja un kas to lietoja.

Pirmais, kas nāk prātā, domājot par poētisko stilistiku, – tā bija sava veida bēgšana no realitātes, pārgudri runājot, eskeipisms, jo rādīt dzīvi, kāda tā bija, nebija iespējams. Mēs zinām, ka gan iekšpolitikai, gan ārpolitikai domātajai kultūrai bija fasādes dzīve, un bija īstā, no kuras dokumentālais kino bija patālu. Lai gan tas vienmēr ir jautājums, cik dokumentālais kino ir tuvu dzīvei. Man pat liekas, ka itāļu neoreālisms dzīvei ir daudz tuvāk nekā baltiešu poētiskais dokumentālisms, lai gan viens ir spēles kino un otrs skaitās dokumentālais.

Par šo stilistiku man pat gribas domāt kā par savdabīgu Stokholmas sindroma izpausmi. Cilvēki šajā ieslodzījuma vietā, ja tā var teikt, dzīvoja salīdzinoši nebrīvā pasaulē, līdz ar to viņi nebija noteicēji par savu likteni tādā mērā, kā gribētos, un sāka pieņemt sava likteņa noteicēja dzīves pozīciju un instinktīvi solidarizēties ar to, pat estetizēt un mēģināt saprast savu apspiedēju – šo režīmu. Es domāju, ka šī poētika lielā mērā bija arī šāda spiediena rezultāts.

Bet tāpat, no otras puses, šī kinovaloda bija arī pretošanās valoda. Baltijas republiku vēstures dēļ mums daudz vairāk atmiņā bija citas dzīves un elpas iespējamība, citas vērtības. Šīs universālās humānistiskās vērtības, varbūt varētu pat teikt – filozofiski reliģiskās vērtības – bija mūsu stiprā puse, un tās varēja izmantot, lai izteiktu savu domu. Līdz ar to varēja runāt ar auditoriju tai nolasāmās pārnestajās nozīmēs, kas padomju laikā bija ļoti svarīgi. Tas arī veicināja šīs poētiskās kino valodas savdabības veidošanos, un liekas, ka tieši režīms faktiski tādējādi veicināja šo estētiku, kalpoja tās radīšanai.

Jautājums ir, vai tā laika stilistika uzrunā mūsdienās. Man liekas, ka filmā šī stilistika ir pārāk konsekventi uzturēta, un es neesmu pārliecināts, ka akcenti, kuri tiek likti, izmantojot tā laika tēlus, tieši tā uzrunā arī šobrīd. Šobrīd diemžēl cilvēki vairs kaut kā neprot tik precīzi nolasīt pārnestās nozīmes, kā tolaik. Nav jau arī tādas vajadzības, mēs varam runāt daudz tiešāk. Lietuviešu fotogrāfam Antanam Sutkum bija tāds portrets – puisis ar degošām acīm skatās kaut kur tālumā, ar pioniera kaklautiņu un tā tālāk, bet, dziļāk ieskatoties, kļūst redzams, ka pionieris ir akls. Un mēs visi to sapratām.

Protams, šī filma ir piemineklis cilvēkiem un cilvēku likteņiem, kuri ir darījuši, ko varējuši, lai runātu un nestu mums savu vēstījumu, kuri ir radījuši šo fenomenu – Baltijas poētisko dokumentālo kino kā vērtību kino valodā. Ir traģiski, ka filmas veidošanas laikā trīs no astoņiem režisoriem jau aizgājuši viņsaulē. Būtībā ir bijis pēdējais brīdis uzcelt pieminekli šiem cilvēkiem, un ar filmu tas lielā mērā ir noticis. Es domāju, ka tas arī bija režisoru uzdevums, iekšējā sajūta, kāpēc ir jāuzņem šī filma. Nenoliedzami, šis virsuzdevums – tilts un piemineklis ir būtisks, un tas šo funkciju pilda un pildīs. Tas ir ļoti svarīgi!

Domājot par tiltu, man radās kāda asociācija. Reiz gadījās piedalīties lietuviešu izstādē kopā ar dalībniekiem divarpus paaudzēs; izstāde tā arī saucās – "Paaudzes", un lietuviski paaudzes daudzskaitlī ir "kartos". Latvietim lasot, faktiski - kārtas. Tas ir līdzīgi, kā veidojas zeme, kultūraugsne, kad iepriekšējā gada lapas nobirst, kļūst par melnzemi, tā birst un birst, un veidojas kārtas. Šajā vārdā ietilpst liela tēlainība, un gribam vai ne, mēs visi esam šajā kultūraugsnes veidošanas procesā. Ja paskatās uz latviešu vārdu "paaudze", tas arī ar to sasaucas. Un arī "Laika tilti" nes šo ideju.

Pierakstījusi Ieva Lange.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums šogad notiek no 5. līdz 9. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.