Tās skaistās pupiņas! Maira Dzelzkalēja-Burmistre par filmu 'Kādas sēklas stāsts'

Pēc filmas noskatīšanās man visu laiku prātā skaistās, raibās pupiņas... Bērnībā tādas audzējām skolas izmēģinājumu lauciņos. Man tās šķita tik brīnumainas, visdažādāko krāsu un raibumu kombinācija, jo mājās bija tikai melnas ar baltu nabiņu. Kā bērns es ilgi brīnījos – kā tās pupas var izaugt tik dažādas un krāšņas, ja sadīgušas visas vienādas...

Šodienas skrejošā patērētāju sabiedrība lielākoties neaizdomājas, no kurienes uz mūsu galda nokļūst gardā pārtika, vai tā tāda būs arī rīt un vēl pēc 50 gadiem. Vairums pieņem, ka ar produktiem pilnie veikalu plaukti ir kaut kas pašsaprotams. Bet filma izgaismo vairākas aktuālas problēmšķautnes.

Pirmkārt, klimata pārmaiņas, kas šobrīd ir sākušās ne bez cilvēku līdzdalības un kurām pielāgoties būs jāiemācās. Lieli sausuma periodi, briesmīgas lietavas un vētras, ziemas atgriešanās vasaras sākumā... Nelabvēlīgi dabas apstākļi aizvien biežāk plosīs zemi, un tādos apstākļos cilvēkiem būs jāiemācās sevi pabarot. Manuprāt, nenovērtējama loma tajā būs gēnu bankai, kur glabā dažādu senu šķirņu sēklas. Kaut kas sen aizmirsts nākotnē var izrādīties veiksmes atslēga jaunu šķirņu veidošanai. Cilvēki, kas ļāvuši šķirņu un augu daudzveidībai saglabāties līdz mūsdienām, būs nākotnes varoņi. Viņi ir mūsu nākotnes sargeņģeļi, lai gan vairumam sabiedrības viņi šķiet dīvainīši, jo strādā idejai, nevis naudai.

Otra šķautne, kam filma pieskaras – jaunās tehnoloģijas, kuras kādu laiku tika uzskatītas par panaceju visu problēmu atrisināšanai. Tomēr katrai labai lietai ir arī ēnas puse. Filma klišejiski runā tikai par hibridizācijas (selekcijas metode, augus mērķtiecīgi krustojot un atlasot; šķirnes izveide prasa 12-17 gadus) un ĢMO lielo negatīvo ietekmi, aizmirstot parādīt arī pozitīvos aspektus, ko šīs tehnoloģijas dod. Ir taču neloģiski, vai ne, ka ir attīstījies kāds fenomens, kas gadu desmitiem lietots un praktizēts, bet tagad vērtējams tikai negatīvi. Jāpiekrīt, ka ĢMO tehnoloģijas ir ļāvušas palielināt ražas, samazināt augu aizsardzības līdzekļu lietošanu un zināmā mērā ir padarījušas lauksaimnieku dzīvi vienkāršāku. Tomēr cena bijusi gana augsta – zemnieku nonākšana pilnīgā ĢMO sēklu ražotāju varā, nezināmā un līdz galam nepierādāmā ietekme uz savvaļas augiem, rezistences veidošanās augiem un kaitēkļiem.

Trešā filmā apskatītā šķautne – augu aizsardzības līdzekļu lietošana. Mūsdienu augi neapšaubāmi ir kļuvuši vārgāki un neizturīgāki par saviem priekštečiem. Mēs dzīvojam laikā, kad ķīmiju lieto visur: gan sadzīvē un medicīnā, gan lauksaimniecībā un pārtikas pārstrādē. Tomēr ķīmijas uzvaras gājiens kā visu problēmu risinājums savus ziedu laikus ir pārdzīvojis. Salīdzinot ar pagājušā gadsimta 70.-80. gadiem, šobrīd izpratne ir mainījusies un ļoti daudzas vielas jau ir izņemtas no aprites. Cilvēki saprot, ka jādzīvo veselīgāk, jākustas, veselīgi jāēd, lai ķīmiskās zāles būtu jālieto pēc iespējas mazāk.

Tieši tāpat arī lauksaimniecībā – augi ir jāaudzē tiem piemērotā augsnē un apstākļos, tie pareizi jāpabaro, tad tie mazāk slimos un veiksmīgāk cīnīsies ar kaitēkļiem. Strauji attīstās tehnoloģijas, kas ļauj problēmu novērst tieši tad, kad tā rodas, un tur, kur tā ir, – precīzi un efektīvi, ar mazāku augu aizsardzības līdzekļu daudzumu, un par to prieks.

Izturīgu un pielāgoties spējīgu (plastisku) šķirņu selekcijai ir un būs ārkārtīgi liela loma nākotnes pasaules pabarošanā, un maksimāli liela sēklu, tātad gēnu pieejamība ir ļoti svarīga. Tādēļ jebkuras neatkarīgas valsts (nevis iedzīvotāju entuziastu) uzdevums ir saglabāt sēklu bankas un pienācīgi finansēt zinātni un selekcionārus.

Filma mums liek aizdomāties par globālām problēmām Amerikā, Indijā, Meksikā, bet kā ir pie mums, Latvijā, un ko mēs varam darīt, kādu globālu pienesumu dot? Arī mēs strauji ejam šķirņu samazināšanās virzienā, arvien biežāk izvēloties hibrīdus, jo tie dod stabilāku ražu un garšo labāk (piemēram, gurķi nav rūgti). Eiropā un Latvijā nav atļauts audzēt ĢMO, tādēļ laiks diskusijām par to mums nav jātērē. Arī mēs nepietiekamā finansējuma dēļ zaudējam savus selekcionārus un tādējādi – vietējās šķirnes. Taču ir pēdējais brīdis šo lavīnu apstādināt – mums vēl ir daži selekcionāri, mums vēl ir savas brīnišķīgas kartupeļu un miežu šķirnes, savas auzas un kvieši, savs āboliņš un pļavas zālītes. Bet mums vairs nav savu gurķu, dārzeņu un gandrīz nav savu brūno gotiņu.

Tikai pateicoties lauku tantīšu uzticībai savām sēklām, vēl ir atrodami gan vecie ģimenes sīpoli, gan gardi tomāti un vecās puķu šķirnes… Bet cik ilgi vēl? Neveicot labāko un stiprāko augu atlasi un mērķtiecīgu selekciju, šīs vecās šķirnes vienalga izzudīs. Veikalos pieprasot vienveidīgu produkciju (vienāda garuma gurķus un skaistus, apaļus tomātus), daudzveidībai izdzīvot nav iespējas. Daudzveidība prasa vairāk darba, tā dod mazāku ražu, tātad maksā daudz vairāk. Kamēr mēs kā patērētāji nebūsim gatavi par labu pārtiku maksāt labu naudu, tikmēr var gadīties, ka vairs nebūs iespējas pie tās labās pārtikas tikt. Jo labklājības valstīs, uz kurām tā tiecamies, ir beigušies tie laiki, kad laukos dzīvo nabadzīgi ļaudis, kuri apgādā ar pārtiku tos, kas dzīvo pilsētās!

Šodien jebkurš var pārvākties uz pilsētu un atrast darbu, un tie daži procenti iedzīvotāju, kas paliek laukos, grib un drīkst dzīvot normālu dzīvi, saņemt par savu darbu atbilstošu samaksu. Patērētājs, pieprasot daudz un lēti, pats ar savu naudas maku balso par to, lai lauksaimnieks ražotu, izmantojot tādas tehnoloģijas, kas to ļauj sasniegt. Nav jau slikta tā pārtika, kuru izaudzē profesionāls zemnieks. Uzsveru: profesionāls, jo lauksaimniecība ir zināšanu ietilpīga nozare. Tāpēc nevajag vainot lauksaimniekus par to, ka viņi audzē ĢMO vai vienveidīgas šķirnes, ka lieto augu aizsardzības līdzekļus – to nosaka patērētāji ar savu maciņu. Un, pat ja pēkšņi attopamies, ka gribam omi ar govi laukos, un esam gatavi pat par to piemaksāt – ir par vēlu. Laukos lēto roku darba darītāju vairs nav.

Vēl svarīgs faktors ir globalizācija – mēs vairs nezinām, no kurienes pārtika nāk, un skumjākais, ka vairumam ir vienalga. Galvenais – lai lētāk! Tomēr katrs cents, kuru šādi ietaupām, vairo nevis mūsu pašu labklājību, bet, gluži pretēji, mūsu postu, jo to, ko varējām par labu darbu atdot savam zemniekam, atdevām citas valsts tirgotājam, un tas savukārt kaut ko atmeta savam zemniekam. Tāda nu ir tā pasaules aprite. Labklājību var nodrošināt tajās valstīs, kur ciena un atbalsta savus ražotājus, nevis veicina starptautisko uzpircēju un tirdzniecības ķēžu turīgumu.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums šogad notiek no 5. līdz 9. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.