Sevis pārvarēšanas skola. Horeogrāfe Kristīne Brīniņa par filmu 'Par katru cenu'  (2)

Skatītāja komentārs (autora pseidonīms – Touch of Evil, IMDb): "(...) Filma manī radīja vēlmi satvert visus atbildīgos, ieslēgt tos un aizmest atslēgu projām. Un man nerūp, cik daudz čempionu viņi ir radījuši."

Mans pārdomu raksts varētu būt gluži kā atbilde komentētājam un, iespējams, daudziem skatītājiem, kas varētu domāt līdzīgi. Jau iepriekš atvainojos, ka šajā rakstā tik daudz uzmanības veltu savas bērnības biogrāfijai, bet apsolu, ka mans personiskais stāsts ir ciešā sasaistē ar filmas radītajiem iespaidiem.

Noskatoties Martas Prusas filmu "Par katru cenu", es ilgi domāju par asociācijām ar laiku, kad mācījos baletskolā pie "krievu skolas"* pasniedzējām. Baletskolā brīnumainā kārtā iestājos bez iepriekšējas sagatavotības. Toreiz tas bija mans un manas mammas sapnis, bet ne es, ne mani vecāki nezināja, kāds darba ieguldījums būs nepieciešams, lai sasniegtu mērķi. Atceros, ka man bija jāietur diēta un mamma to nespēja pieņemt, jo man bija tikai 10 gadu. Redzot, ka treniņos ir liela slodze un augstas prasības, vecāki mani žēloja. Bieži pirka kārumus, lai būtu vismaz kāds prieciņš, brīvlaikā ļāva atpūsties. Jāpiebilst, ka es baleta klasē prasmju ziņā netuvojos pat vidējam līmenim. Pasniedzēji skaidri norādīja, ka brīvajā laikā mani jāved uz privātām nodarbībām un man ļoti rūpīgi jāuzrauga svars. Norādījumus mēs neņēmām vērā, rezultātā mācības nācās pamest.

Toreiz domāju, ka es neesmu piemērota dejai. Tikai vēlāk, kļūstot vecāka, sapratu, cik ļoti es būtu vēlējusies, lai vecākiem pietiktu pacietības un rakstura audzināt manī cīņas garu un mērķtiecību sapņu sasniegšanā. Gribētos teikt – vecāki, nežēlojiet savus bērnus! Palīdziet jau agrā vecumā viņiem kļūt stipriem un spējīgiem cīnīties par savām vērtībām. Sports un citas sarežģītās prakses ļoti norūda! Šī pašdisciplīna paliek uz visu mūžu.

Filma "Par katru cenu" ļoti labi atspoguļo krievu skolas pedagoģiskās metodes – stingra treniņu disciplīna, kas ir ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski smags pārbaudījums, kurā nepārtraukti tiek izaicināta jaunu meiteņu un bērnu pašapziņa, ticība tam, ko vēlies darīt; tiek trenēts un pārbaudīts cīņas gars. Treneriem jābūt modriem un jāizvērtē, kāda taktika būtu vislabākā konkrētam sportistam – vai tagad ir īstais brīdis uzslavai un apskāvienam, kas var pārlieku atslābināt, vai tomēr, lai palīdzētu savākties un izkļūt no pašpietiekamības sajūtas, ir jāpasaka skarbs vārds. Gluži kā dzenbudisma stāstos, kad skolotājs iesit spēcīgu pliķi māceklim, kurš kļuvis neuzmanīgs un vieglprātīgs.

Man šķiet, esot šaipus ekrāna, mākslas vingrošanas pasaule varētu likties ļoti nežēlīga un nehumāna. Bet, domājot par sportistu pašaizliedzīgo darbu, emociju un adrenalīna devu, ko viņi un treneri gūst brīdī, kad ir gūtas mazās un lielās uzvaras, es spēju iztēloties, ka tas viss rada ļoti lielu, es atļaušos teikt, kaifa sajūtu, kas stiprina mīlestību pret izvēlēto grūto ceļu.

Skatoties filmu, radās gan daudzi citi jautājumi saistībā ar politisko kontekstu, par pasaules čempionātu un olimpisko spēļu nozīmi, kas liek veidot sportistu armiju, kam patriotiski jānes valsts vārds. Tomēr šajā rakstā tādiem jautājumiem nevēlos piešķirt nozīmi. Man šķiet, šīm jaunajām mākslas vingrotājām savas valsts pārstāvēšana pamatā nozīmē personisko sapņu piepildījumu kļūt par izcilu sportisti.

Ikvienam iesaku noskatīties filmu "Par katru cenu", kas iepazīstina ar spēcīgu un smagā ceļā izkoptu cīņas garu.

* Par "krievu skolu" dēvē stingrās pedagoģiskās metodes, kas īpaši bija populāras padomju laikā.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums šogad notiek no 5. līdz 9. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.