No 'Zaķīšu pirtiņas' līdz 'Kabatai'. 10 nozīmīgas latviešu animācijas klasiķes Rozes Stiebras filmiņas

Tā bija mana ceturtā filma, nozīmīga visādos aspektos. Es pirmo reizi pati veidoju scenāriju, lai gan tas bija ļoti tuvs Alberta Kronenberga pasakai. Visiem pieciem kaķiem atradu prototipus – savus kolēģus, bet nevienam neatklāju, kurš ir kurš. Vēl joprojām to zinu tikai es.

Un arī savu tā brīža sajūtu varēju izstāstīt: tajā laikā visi čīkstēja, ka nekā nav, tāpat kā šodien lielākā daļa cilvēku čīkst. Nolēmu, ka man tie kaķi arī čīkstēs – auksti, nav malkas... Bet, kad viņi beidzot dabū peli, kas viņiem to malku sagādā, viņi vienalga to peli apēd. Animācijas tēli ir simboliski, tāpēc ilglaicīgāki, un animācijā ir vieglāk pateikt daudz ko tādu, ko atklāti runāt toreiz nedrīkstēja.

Tajā laikā man pašai kaķu mājās nebija, tagad ir Mocarts, ļoti graciozs un ļoti muzikāli ņaud, ķepiņas tādas, it kā būtu pianists. Man ļoti patīk kaķi, viņi ir interesanti dzīvnieki: gudri, neatkarīgi, ja pieķeras cilvēkam – tad ārkārtīgi sirsnīgi, un katram kaķītim ir savas īpašības.

Šajā filmā man pēc ilgiem meklējumiem izdevās atrast formu, kā animācijā parādīt dzeju. Man vienmēr ir paticis Rainis. Kad radās iespēja uzņemt Raini filmiņā, atlasīju dzejolīšus ("Zelta sietiņš", "Mākonītis un mākonīte", "Saule un mēness" – red.) un sāku domāt – bet kā lai to vispār parāda? Dzejolīši ir īsiņi, kā lai pastiepj garākus? Tādu dzejolīti nolasīt – minūte, un viss. Ja ļoti lēni lasa, pazūd ritms. Ja taisa pauzes – ko tajās pauzēs darīt? Iepriekš "Dillī Dallī piedzīvojumiem" man mūziku bija rakstījis Imants Kalniņš. Un man pēkšņi ienāca prātā, ka viņš varētu dziesmiņas uzrakstīt.

Tad vēl iedomājos, ka katru filmiņu varētu uzzīmēt cits mākslinieks. Mēs toreiz strādājām ar Dzintru Aulmani un Maiju Brenci, viņas man bija animatores, jau beigušas Mākslas akadēmiju, un es nodomāju, ka viņām taču arī gribētos būt pašām māksliniecēm. Bet vēl trešo vajadzēja. Pirms kāda laika bija noticis konkurss māksliniekiem uz filmu "Kā vilks sivēntiņu neapēda", un tur piedalījās Miervaldis Polis, tolaik vēl jauns un nepavisam ne slavens. Man viņš bija palicis spilgtā atmiņā – tāds ārkārtīgi atvērts, viņš atnesa zīmējumus, un viņam rokas un laikam arī drēbes bija ar krāsu, izskatījās kā tikko no darbnīcas iznācis, tāds starojošs. Domāju, jāpainteresējas, ko viņš dara, un viņš labprāt atsaucās. Kādus matus viņš saulītei uzzīmēja! Tā skice, pirms krāsotāji un animatori sāka strādāt – tas bija tik ārkārtīgi skaisti!

Šī filma tapa, pateicoties nejaušībai. Tajā laikā Vilis Plūdons nebija pats iecienītākais dzejnieks; viņš nebija arī gluži aizliegts, bet Televīzija (Latvijas Televīzija, kuras paspārnē tolaik strādāja animācijas grupa – red.) kā jau ideoloģiska iestāde centās sekot līdzi, lai mums tie darbi būtu atbilstoši laika garam.

Mūsu redaktoram bija licies, ka iepriekšējā filma ir pārāk sarežģīta, un viņš saka – nu kāpēc jūs nevarat "Zaķīšu pirtiņu" uzņemt, kaut ko tādu vienkāršu? Jāklausa taču redaktora vēlmēm, ko viņš tā nejauši izteicis! Bet ar vienu dzejolīti tā kā par maz. Un es skatos, grāmatā nākamajā lappusē ir "Lauku māmiņas aiju dziesmiņa" – ārkārtīgi skaista šūpuļdziesmiņa. Nodomāju – tās taču abas kā radītas kopā, te viņi mazgājas, dauzās, skrien, pazaudējas, un te māmiņa dzied šūpuļdziesmiņu! Iznāca vesela filma.

Māksliniece bija Dzintra Aulmane, viņa ir tāda filozofiski noskaņota un reizē ļoti naiva, bet tas bija tik piemēroti, lai rastos tīri, dzidri tēli. Ar mīļumu vien nepietiek, lai tēli būtu ilglaicīgi, ir jābūt ļoti lielai skaidrībai, dziļumam. Parasti kopā nolemjam, par ko filmu taisīsim. Es saku – ziniet, nebūs te nekāda dziļā doma, tai filmai jābūt tādai, lai bērniņam noskatoties liktos, ka māmiņa galviņu ir noglaudījusi. Mēs pieglaužamies, un mūs noglauda, un tad mēs jūtam mīlestības neizskaidrojamo, dziļāko dabu. Bet laikmets bija tāds, ka filmiņai piešķīra zemāku kategoriju, jo neesot sabiedriski nozīmīga tēma. Taču tieši tā emocionālā dziļuma mums pietrūkst.

Zīmētajā animācijā pēc mākslinieka skicēm zīmē animatori, tāpēc filmā iekļūst tikai mākslinieka ideja. Jo rūpīgāk mākslinieks uzzīmēs skici, jo labāki būs animatoru zīmējumi, bet paša mākslinieka zīmējuma filmā nebūs. Savukārt aplikācijas tehnikā reizēm filmā varēja iekļūt tieši tas, ko mākslinieks ar savu roku uzzīmējis. Viens tāds oriģinālzīmējums ir "Ziemeļmeitā". Filmas māksliniece Anita Kreituse, studijā ar kādu sarunājoties, uz vienas celuloīda maliņas bija uzzīmējusi Vabulītes portretiņu. Tas bija tik skaists, tik labi izveidots, ka mēs nospriedām – to taču var filmēt tieši tā, kā tur uz tās maliņas uzzīmēts! Oriģinālais protretiņš ir filmā, kur Vabulīte saka: "Paradīze!..."

"Ziemeļmeita" man bija svarīga ar joprojām aktuālo ideju – tās zemās debesis, kas mūs mierina un satrauc. No vienas puses, mēs visi alkstam laimes. Bet, kad vēlēšanās piepildās, cilvēks ir sarūgtināts, jo ir domājis kaut ko vairāk un izrādās, ka iegūtais nav tas, tas nekad nav tas. Tam arī nekad nevarētu būt piepildījums, jo piepildījums ir tiekšanās un ceļš, kuram pēc būtības gala nav, tikai pieturas punkti – apsēsties, apēst maizīti, kas līdzi paņemta, un iet tālāk. Skalbe ir skaisti aprakstījis zemās debesis. Pastiep roku, karote ir, bļoda tev ir, ēdiens ir, ko tu vēl gribi? Tā filma skāra lietas, kuras padomju laikā nemaz tik viegli nevarēja risināt, taču animācijā bija vieglāk, jo valoda ir tik simboliska, ka daudzi to vienkārši nesaprata.

Šī ir pirmā zīmētā latviešu animācijas filma, visas iepriekšējās veidotas aplikācijas tehnikā. Pāriešana uz zīmēto animāciju nebija viegls lēmums – tā bija cita tehnoloģija, citāda darba organizācija, vajadzēja vairāk animatoru, kuru mums tobrīd trūka. "Kabata" ir tapusi pēc Ojāra Vācieša dzejoļiem. Filmas māksliniece ir Laima Eglīte, izcila un smalka gleznotāja, bet viņai gribējās kaut ko ne tik demokrātisku zīmēt. Es saku, tā būs pirmā zīmētā filma, tev vajadzēs tomēr taisīt demokrātisku mākslu, jo vajag, lai visiem patīk. Bet kā lai uztaisa, lai visiem patīk un pašam arī patīk, lai sev nemelotu? Viņa to ļoti veiksmīgi atrisināja ar krāsu – izvēlējās galvenajai varonei cūciņai sarkanu kleitiņu, un viss pārējais bija pakārtots šim akcentam. Ļoti asprātīgs un gudrs risinājums.

Filmas nobeigumam man padomā bija vairāki dzejoļi, bet te pēkšņi zvana Anita Kreituse – viņa strādāja žurnālā "Zīlīte" par mākslinieci – un saka, zini, Ojārs Vācietis atnesa nupat jaunu dzejolīti, vai tev nenoderēs? Un viņa nolasa šito dzejolīti, kā vilciņš taisās uz randiņu ar aitiņām – tieši! Tieši manai filmai nobeigums.

Šajā filmā nebija nekā kardināli jauna, taču tajā aizsākās ļoti nozīmīga sadarbība ar komponistu Zigmaru Liepiņu, kas pēc tam turpinājās līdz pat manai iepriekšējai filmai "Kā Brālītis Trusītis uzvarēja Lauvu" 2010. gadā. "Pasaciņas" mūzika ir ļoti skaista, tā iedvesmoja un trāpīgi attēloja Aspazijas garu. Dziesmiņas veido dramaturģiju – ir pasaciņa, tad seko haoss un atkal atgriežas harmonija. Tāpat dzīvē mēs pārvaram dažādus šķēršļus un nonākam pie harmonijas, bet arī tur neaizkavējamies ilgi, arī tur esam tikai uz brīdi līdz nākamajiem šķēršļiem. Tā pamazām mēs tomēr savu apziņas līmeni paaugstinām.

Šī ir pirmā latviešu pilnmetrāžas animācijas filma. Aplikācijā to nevarēja uztaisīt, un arī Televīzijā to nevarēja uztaisīt. Animācija nav īsti piemērota televīzijas formātam, zīmēšanas process ir ilgs, tas maksā dārgi – 10 minūtes gara filmiņa izmaksāja vairāk nekā stundu gara dokumentālā filma. 1987. gadā Televīzija, kas vienmēr uz animācijas grupu bija skatījusies nedaudz šķībi, mūs pārcēla uz Rīgas Kinostudiju. Tad beidzot parādījās iespēja uzņemt arī pilnmetrāžas filmu.

Tiem notikumiem, kurus kādā jomā saucam par pirmajiem, piemīt liela svaiguma enerģija. Šajā filmā gribēja piedalīties visi. To pilnībā taisījām kā kopdarbu ar Ansi (režisors un scenārists Ansis Bērziņš – red.): gan pie scenārija kopā strādājām, gan kā režisori sadalījām darbu pa epizodēm. Zigmars Liepiņš rakstīja mūziku, sižetam bijām izvēlējušies Vika (dzejnieks Viktors Kalniņš – red.) pasaku "Zemūdens bara lielā diena". Scenāriju gan viņš atteicās rakstīt, jo esot jau atradis vislabāko formu, kā šo stāstu pastāstīt.

Filmas varoņi lielākoties visi peld. Animatoriem grūtākais uzdevums ir noturēt tēlu uz vietas, lai tas neraustās, bet te mierīgi varēja ļaut viņiem peldēt, nebija jāmocās. Aizvedām "Nesu un Nesiju" uz Ziemeļvalstu animācijas filmu festivālu. Kā zviedri mūs slavēja – jums ir tik laba kustība! Tas tāpēc, ka mūsu animatori nemācījās pēc grāmatām, bet par paraugu ņēma teātri, aktierspēli. Viņi paši mēģināja attēlot visus notikumus, izspēlēja un tad pārnesa uz zīmējumu. Pasaulē animācija ir ļoti standartizēta un sistematizēta. Skrējieni, lēcieni, kritieni – viss ir atrisināts, cik ilgā laikā, cik fāzēs tas notiek. Mums nebija ne tādu filmu, ne iespēju no tām kaut ko aizgūt, tāpēc piegājām daudz radošāk. Komerckino to, protams, nevar atļauties.

Uz "Kaķīša dzirnavām" ir interesanti paskatīties šodienas acīm. Pasaka ir uzrakstīta 1913. gadā, kad Kārlis Skalbe, par 1905. gada grēkiem cietumā sēdēdams, sacerēja savai meitiņai pasakas. Šodien tas ir interesanti aizdevumu un aizņēmumu kontekstā. Filmu veidojot, likās – tā ir sena vēsture, ka kaķītis parakstījis līgumu, lai varētu labāk izprecināt savas meitas. Kaķītis grib, lai sanāktu lielākas ballītes, lai vairāk varētu sadalīt meitām, tāpēc aizņemas naudu no melnā runča, un kas notiek? Viņš pazaudē dzirnavas un piedzīvo daudz bēdu, jo nevar parādu atdot.

Ne velti tautas gudrība saka – parāds nav brālis. Aizņemties, dzīvot uz priekšu, iztērēt to, kas būs jānopelna pēc tam, ir drausmīgi. Cilvēkam vajag visu uzreiz un tūlīt, jādzīvo tūlīt, bērni jādzemdē tūlīt, katram vajag dzīvokli, skolu, un tā mēs dzīvojam uz priekšu, bez seguma. Tas maksā dārgi un maksās arvien dārgāk, jo cilvēki tērē to, kas viņiem nepieder. Skalbe par to rakstīja 1913. gadā, bet šī problēma ir mūžīga – cik ilgi būs cilvēks, tik ilgi tā pastāvēs.

Šī filma man bija nozīmīga tāpēc, ka es iemācījos pret daudz ko brīvāk attiekties. Man ļoti palīdzēja mākslinieks Juris Petraškevičs. Viņš jau vispār ir tāds ārkārtīgi radošs cilvēks, ļoti neparasts, ļoti apdāvināts, krāsu virtuozs. Tāds īsti brīvs mākslinieks. Biju jau agrāk ar viņu kopā veidojusi filmiņas, bet tieši šoreiz viņš kaut kā vienreiz zīmē to gailīti tādu, otrreiz savādāku... Es saku – bet, Juri, viņš taču iepriekš izskatījās citādi, viņam bija tievākas rokas, tagad ir resnākas! Un viņš man – nu paklausies, nebūsim sīkumaini! Tas bija tik skaisti un arī ārkārtīgi neprofesionāli, jo tā nevar teikt animācijas mākslinieks. Bet šis teikums man kļuva par programmu tālākajai dzīvei, iemācīja uz daudzām lietām paskatīties citādi, daudz brīvāk. Mans redzējums kļuva ietilpīgāks, es iemācījos novērtēt citu mākslinieku pienesumu filmai. Protams, tas nemainījās vienā dienā, bet šīs filmas tapšanas laiks bija pavērsiens.

Tās ir 26 filmiņas, katra divas minūtes gara. Gribēju 100 tādas uzņemt. Tagad kaut kas līdzīgs ir izdevniecības "Liels un mazs" Bikibuka grāmatu sērija. "Pasaciņas" filmiņām pamatā ir katrai savs dzejolītis vai tautasdziesma, katrai ir savs mākslinieks. Pirmajām astoņām tekstu brīnišķīgi ierunāja Vera Singajevska, nākamās bija muzikālas. Tā vispār bija iespēja satikt daudz dažādu lielisku mākslinieku. Šīs filmiņas ir ļoti interesantas arī kā forma, un arī skatīties ir interesanti. Tikai nevar skatīties pa vienai, jo tās divas minūtītes cilvēku satrauc un paslīd garām, jārāda pa trijām kopā jebkādā kombinācijā, jo tad tās nepazūd. Varbūt kādreiz šis cikls var turpināties.