Skatīties vai novērsties? Pārdomas par filmu 'Nakts portjē'  (1)

Ir tādas filmas kino vēsturē, kurām skandalozitāte iet pa priekšu, reizēm atstājot pašu filmu tās radītā ēnā. Lai atceramies no pagājušā gadsimta 70. tādus darbus kā "Pēdējais tango Parīzē" (1972), "Kaligula" (1979), arī "Nakts portjē" (1974). Pēdējās minētās filmas tēls, visticamāk, ir kaut kur redzēts, pat ja filma ne — jauna, trausla sieviete ar pār kailām krūtīm pārlaistiem bikšturiem, melniem gariem holivudiski glamūrīgiem cimdiem rokās un nacistu cepuri galvā. Viņa skatās izaicinoši, noliekot mūs dīvainā situācijā, kad vienlaicīgi ar vēlmi skatīties, ir arī vēlēšanās novērst skatienu.

Novērsties gan ir par vēlu un arī nevajag; filma nu ir kļuvusi par kino klasiku, kas stāv līdzās tādiem citu itāļu režisoru kā Viskonti un Pazolīni darbiem. Liliānas Kavāni filma "Nakts portjē" iekļauta Riga IFF programmā "Popkorna Venēra", iezīmējot blakus citām četrām programmas filmām plašo sižetisko un stilistisko amplitūdu, kurā filmas, sākot no Holivudas zelta klasikas perioda līdz mūsdienu Eiropas kino, veidojušas sievietes režisores.

Sadomazohisms un holokausts katra par sevi ir tēmas ar lielu skandalozitātes potenciālu, taču "Nakts portjē" tās pastāv cieši līdzās kā divi melnie bālās varones Lusijas cimdi ainā dūmakainajā kabarē, kurā viņa dzied nometnes uzraugiem. Pēckara Eiropā apzinātais nacisma kā ļaunuma simbols, mainoties paaudzēm, ieguva jaunas formas un, kā liecina filma, estētika varēja nobīdīt ideoloģiju otrajā plānā. Kaut varbūt tieši caur kiča stilistisko neprātu režisore visprecīzāk uzšķērž to, ko cilvēkiem nodara un kādas sekas atstāj nonākšana necilvēcīgos apstākļos.

Filmas sižets balstīts divos posmos — nacistu režīma un pēckara Vīnes laikā. Esesieša Maksa un ieslodzītās Lusijas satikšanās ieslodzīto nometnē būs neizdziestošs zīmogs gan viņu psihei, gan miesai; lai kad un kādos apstākļos viņi pēc tam satiktos, un viņi nejauši sastapsies greznā viesnīcā Vīnē, abi varoņi vienmēr kaut kādā mērā būs tie paši, kas toreiz un tur. Pieredze var kļūt par katra cietumu, taču divu cilvēku kopīgs pagātnes pārdzīvojums var turbo paātrinājumā abiem likt nonākt galēja izmisuma un pilnīgas laimes trauslajā teritorijā, kurā vairs nav nozīmes, kurš ir pāridarītājs un kurš upuris.

Esesieša Maksa lomā filmā ir aktieris Dērks Bogarts. Viņš tik skaisti kino vēsturē nomira iepriekš Viskonti filmā "Nāve Venēcijā" (1971), ka, atkal parādoties uz ekrāna, katru reizi mazliet pārsteidz. Izbrīna arī viņa spēja savā samocītībā ietvert gan maigumu, gan nežēlību, un tas ir tieši tas, kas šajā lomā vajadzīgs. "Nakts portjē" nedz ļaunums, nedz arī labais un skaistais nav absolūts — tas viss var transformēties un kļūt par pretējo ikvienā brīdī, kļūstot par sadomazohistiskas spēles elementiem. Lusijas lomai savukārt Kavāni izvēlējusies trauslo un šarmanto Šarloti Remplingu, lai atraisītu lomā viņas mežonīgumu (to, režisoresprāt, nebija izdarījis Viskonti, kas pamatā filmējis aktrisi ļoti statiski).

Filmas krāsu palete ir īsts pelēko un brūno toņu plašās gammas estētisks slavinājums. Ārskatu filmā ir maz, darbība pārsvarā notiek telpās un, kā jau nakts šveicara darbam piederas, dienas tumšākajās stundās. Kādā no epizodēm, kurā Makss drēgnā miglas pielietā rītā tiekas ar bijušajiem nozieguma biedriem, viņš atzīstas, ka gaismā "man uzmācas kauna sajūta".

Lai arī "Nakts portjē" tēmas ir nopietnas, ja salīdzina, piemēram, ar nesen uzņemto "Saula dēlu" (2015), filma drīzāk pieprasa iesaistītu skatienu un tās vizuālā skaistuma vērtējumu, nevis subjektīvu pārdzīvojumu.

Visas filmas, kāds reiz sacīja, ir par divām tēmām — par mazo cilvēku un nāvi. Un par mīlestību, gribētos piebilst. Arī "Nakts portjē". Jo kā gan citādi nosaukt to, kas ir lielāks par vēsturisko notikumu neprātu un ļauj diviem cilvēkiem gandrīz pārvarēt pagātnes centrtieces spēku.

Attiecību skeptiķi savukārt "Nakts portjē" var skatīties citas — kino vēstures mīlestības dēļ.