Šogad Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) programmā "Popcorn Venus", kas veltīta retrospektīvai un izpētei, pievēršas sievietēm kino telpā. Programmā iekļauta arī pretrunīgi vērtētā režisores Liliānas Kavāni filma "Nakts portjē" par kādu koncentrācijas nometnē izdzīvojušu sievieti un viņas mīļāko – spīdzinātāju jau pēckara gados. Savu viedokli par filmu pauž Daniela Zacmane.
Ir tādas filmas kino vēsturē, kurām skandalozitāte iet pa priekšu, reizēm atstājot pašu filmu tās radītā ēnā. Lai atceramies no pagājušā gadsimta 70. tādus darbus kā "Pēdējais tango Parīzē" (1972), "Kaligula" (1979), arī "Nakts portjē" (1974). Pēdējās minētās filmas tēls, visticamāk, ir kaut kur redzēts, pat ja filma ne — jauna, trausla sieviete ar pār kailām krūtīm pārlaistiem bikšturiem, melniem gariem holivudiski glamūrīgiem cimdiem rokās un nacistu cepuri galvā. Viņa skatās izaicinoši, noliekot mūs dīvainā situācijā, kad vienlaicīgi ar vēlmi skatīties, ir arī vēlēšanās novērst skatienu.
Novērsties gan ir par vēlu un arī nevajag; filma nu ir kļuvusi par kino klasiku, kas stāv līdzās tādiem citu itāļu režisoru kā Viskonti un Pazolīni darbiem. Liliānas Kavāni filma "Nakts portjē" iekļauta Riga IFF programmā "Popkorna Venēra", iezīmējot blakus citām četrām programmas filmām plašo sižetisko un stilistisko amplitūdu, kurā filmas, sākot no Holivudas zelta klasikas perioda līdz mūsdienu Eiropas kino, veidojušas sievietes režisores.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
