Gints Grūbe: Latvijas inteliģences pārstāvji bija bandinieki čekas spēlē  (86)

Filma, kas kopumā tapusi četrus gadus, gluži kā naglai uz galvas trāpījusi brīdī, kad Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludinājis likumu par čekas maisu publiskošanu, ar jaunu sparu uzjundījot diskusiju, kas daļā iedveš bailes, bet citos modina teju kaujiniecisku garu.

"Lustrum" kadros iemūžināti cilvēki, kuriem bijusi nozīmīga loma Latvijas nesenajā vēsturē un kuri arvien vēl veido abstrakto vienumu "nācijas sirdsapziņa", – Vaira Vīķe-Freiberga, Lidija Doroņina-Lasmane, Māra Zālīte, Jānis Peters, Ojārs Rubenis, Jānis Šipkēvics, Jānis Rokpelnis, Ivars Seleckis, kardināls Jānis Pujats un citi inteliģences pārstāvji –, kā arī bijušie VDK virsnieki un darbinieki, kuri atklāj, kā totalitārās varas mehānisms manipulēja ar sabiedrību.

Par filmas veidošanu, mūsu sabiedrības garīgās veselības stāvokli un vēstures notikumu (un arīdzan cilvēku dabas) pretrunīgumu sarunājos ar tās režisoru un scenārija autoru Gintu Grūbi.

Kur šai filmai aug kājas? Vai tas ir ar Stūra mājas atklāšanu saistīts "blakusprodukts", vai arī attīstījies neatkarīgi no izstādes?

Laikā, kad atklāja Stūra māju, kas bija iecerēta kā laikmetīgs muzejs sociālās atmiņas konstruēšanai, un es strādāju kā kurators pie "Rīga 2014" programmas tematiskās līnijas "Brīvības iela", Saeima pieņēma likumu, ka ir jāatver VDK arhīvi. Tas bija arī gads, kad notika Krimas okupācija, kas vēsturisko kontekstu un fonu padarīja daudz aktuālāku un spilgtāku. Rezultātā sabiedrības interese par Stūra mājas ekspozīciju bija ļoti liela, kas man bija pārsteigums. Es tiešām negaidīju, ka tas kļūs par vienu no galvenajiem 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas punktiem, pierādot, ka sabiedrībai šī tēma ir nozīmīga.

Filmai ir arīdzan ļoti konkrēta saistība ar manu pagātni žurnālistikā, proti, es sāku strādāt 1991. gada augustā puča laikā. Tāpēc arī tā sākas ar attiecīgajiem notikumiem, kad, manuprāt, drosmīgi politiķi un cilvēki ielauzās Stūra mājā un ieguva šo kartotēku. Tas ir izejas punkts. Tālāk savukārt jau ir stāsts par valsti, kas ir turpinājums tai, kas izveidojās 1918. gadā. Jautājums par to, kā mums izdevās to atjaunot, man kā jaunam cilvēkam, kurš tikko bija sācis strādāt žurnālistikā, kas tobrīd arī bija jauna, bija interesants un svarīgs. Un vēl aizvien ir, jo es nevaru skaidri uz to atbildēt. Filma ir mēģinājums tikt galā ar to, kas ar mums notika šajā starpposmā.

Tas būtu bijis arī mans nākamais jautājums, proti, vai filma ir apzināts mēģinājums aizpildīt kādu vēsturisku tukšumu mūsu valsts vēsturē?

Jā. Mani neinteresē, kuri cilvēki ir čekas maisos, mani neinteresē uzvārdi. Tam nav tik lielas nozīmes. Svarīgi ir lielāki procesi. Savas izglītības dēļ vienmēr esmu bijis nosacīts germanofils, proti, esmu sekojis līdzi tam, kas notiek Vācijā. Ir ļoti interesanti vērot, kā vairāku paaudžu garumā tika apstrādāts nacisms, proti, kā sagremoja pagātnes traumu līdz pat 1968. gada paaudzei – gan politiskā, gan sociālā līmenī. Otrs vilnis bija deviņdesmito gadu sākumā, kad tika atvērti Valsts Drošības ministrijas jeb Stasi arhīvi. Vāciešiem tā bija viņu valsts, tie bija viņu pašu 100 tūkstoši neoficiālo līdzstrādnieku. Latvija savukārt bija okupēta valsts, kur maksimāli mēģināja izmantot zināmu cilvēku loku un radīt sistēmu, kuras uzdevums bija visus turēt īsā saitītē.

Kas par šo īso saitīti ir jāzina cilvēkiem, kuri iet skatīties jūsu filmu?

Pirmkārt, ir jāzina, ka Latvija bija okupēta un Valsts drošības komiteja bija okupētās varas drošības dienests, kura mērķis bija nodrošināt, lai nenotiek nekāda veida diversijas akti attiecībā uz šo okupēto teritoriju. Filma ir stāsts par vispārējo noskaņojumu, kuru vairāk vai mazāk nodrošināja radošā inteliģence, kas palīdzēja saglabāt Latvijas kodu un 1991. gadā atjaunot valsti. Šis kods bija nonācis līdz zemtekstiem dzejā, literatūrā un teātrī, līdz poētiskajam kino latviešu kinematogrāfā. Tas bija apslēpts un darbojās tālāk arī uz nākamajām paaudzēm. Savukārt īsās saitītes mērķis bija panākt, lai šie cilvēki būtu kontrolēti un neizpaustos. Taču, manuprāt, VDK tomēr līdz galam nespēja ar viņiem tikt galā. Vienu daļu, protams, salauza, bet, skatoties no šodienas skatpunkta uz kopainu, viņi tomēr nepadevās.

Īsās saitītes turēšana izpaudās arī tādā veidā, ka gan radošajās savienībās, gan citās nozīmīgās institūcijās – televīzijā, kinostudijā, augstākās izglītības iestādēs – VDK pārstāvji bija oficiāli štata darbinieki, kuri šo sistēmu pārraudzīja.

Tas ir jāzina, kad mēs runājam par totalitāru sabiedrību, kurā valda bailes. Ļoti maz no šiem cilvēkiem, ar kuriem mēs runājām, ir piekrituši sadarbībai brīvprātīgi. Ļoti bieži ir šantāžas gadījumi.

Atsevišķs stāsts ir Kultūras sakaru komiteja (KSK), ko VDK izveidoja septiņdesmito gadu vidū, lai veidotu sakarus ar ārvalstīm. Šiem kultūras sakariem it kā bija ļoti nevainīgs fons, bet tur tika iesaistīti ļoti daudzi inteliģences pārstāvji. Viņi tikās ar trimdas latviešu literātiem, māksliniekiem un mūziķiem, kuri brauca uz Latviju, savukārt latvieši brauca ar izrādēm, dzejas lasījumiem un filmām uz Ameriku, Angliju, Vāciju, Zviedriju. Veidojot filmu un runājot ar Vairu Vīķi-Freibergu, atklājās, ka šiem kultūras sakariem izdevās sašķelt trimdu, kas pirms tam bija vienots jēdziens, proti, viņu vērtības bija vienādas – visas trimdas latviešu darbības, neskatoties uz katra individuālo politisko nostāju, bija vērstas uz valstiskās neatkarības atjaunošanu kaut kad nākotnē. Un tajā brīdī, kad sākās šie čekas organizētie kultūras sakari, trimda sašķēlās un tos, kuri sadarbojās, sāka uzskatīt par kolaborantiem.

Vai tobrīd KSK cilvēki apzinājās, ka darbojas VDK labā?

Es esmu runājis ar cilvēkiem, kuri brauca uz ārzemēm, un viņi tādā veidā to neuztver. Esmu runājis arī ar KSK darbiniekiem, kuri apgalvoja, ka, atrodoties ēkā, kur šobrīd ir Kultūras ministrija, nebija tiešā veidā saistīti ar VDK, varbūt tikai atsevišķi personāži. Vai tas tā bija vai nē – par to man grūti spriest. Bet to arī Johansons (pēdējais Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons – aut.) filmā apgalvo, ka VDK šo institūciju izmantoja savā labā, un to arī Lešinskis (KSK vadītājs, padomju un ASV specdienestu dubultaģents – aut.) plaši apraksta savā grāmatā. Te gan, manuprāt, jautājums ir nevis par to, cik daudz šie cilvēki tika izmantoti kā aģenti, bet gan drīzāk par to, kāds bija padomju izlūkdienestu darbības process kopumā.

Kā notika "Lustrum" varoņu atlase? Vai visi uzreiz bija ar mieru runāt?

Bija daudz cilvēku, kuri atteicās, bet tie, kuri piekrita, atklāj sistēmas kontekstu, proti, parāda, kādā veidā sistēma viņus izmantoja, kā viņi kļuva par sistēmas upuriem vai arī bija daļa no šīs sistēmas. Tas, manuprāt, ir vērtīgākais, turklāt tie ir jautājumi, par kuriem viņi visi kā viens iepriekš bija domājuši. Mēs nevienu nepārsteidzām. Interesantākais, manuprāt, bija veids, kā katrs no viņiem bija izdomājis par to runāt.

Bija skaidrs, ka filmā jābūt radošajai inteliģencei, kas totalitārās valstīs ļoti bieži tiek izmantots kā mērķa grupa no drošības komiteju puses. To darīja arī Stasi Vācijā. Radošā inteliģence ir publiska morālā koda nesēja. Tas ir arī iemesls, kāpēc padomju laikā dzeja iznāca tūkstošu tirāžās, bet mūsdienās var izspiest knapi 500 eksemplāru. Vienkārši tie bija citi laiki, cits konteksts, nevis tāpēc, ka Kārlis Vērdiņš būtu sliktāks dzejnieks. Dzejai tolaik bija terapeitisks uzdevums, un tāds savā ziņā ir arī filmai. Kā teica Lidija Doroņina-Lasmane – nav būtiski šobrīd norādīt ar pirkstu, kurš ir vai nav čekists.

Jebkādas traumas dziedēšanas pirmais nosacījums ir tās atzīšana un apzināšanās. Jautājums – vai mūsu sabiedrība kam tādam ir gatava? Proti, vai tā ir gana vieda un aizaudzējusi savas jēlās brūces, lai nebūtu sāpīgi pa tām tagad ar pirkstiem bakstīt?

Man liekas, ka īsti gatava vēl nav. Man, piemēram, bija pārsteigums par literātu šūmēšanos ap Rokpelni. Tās reakcijas, kas pēc tam bija sociālajos medijos, norādīja, ka tēma ir būtiska. Literātiem gan ir vissmagāk, jo viņi patiešām bija kā tāds placdarms šajos procesos, tostarp Atmodas aizsākumam.

Bet kas notiks ar latvisko kodu, kad atklātībā nāks to vārdi, kuri ir piedalījušies, piemēram, valsts neatkarības atjaunošanā? Mūsu varoņi pēkšņi vairs nebūs tie varoņi, par kuriem viņus līdz šim uzskatījām.

Bet tas jau nemaina faktu, ka viņi atjaunoja valsti. Runājot par mūsu filmas varoņiem, kuri piedalījās valsts atjaunošanā, – ja kādu no viņiem savervēja vai piespieda sadarboties okupācijas vardarbīgās struktūras, ir jautājums, vai viņi gāja pret savu sirdsapziņu. Jo, kā filmā saka Lidija Doroņina-Lasmane, – arī padomju laikā bija iespējams būt godīgam. Vai godīgs varēja būt arī VDK aģents? Es domāju, ka jā. Kāpēc ne? Daļu no viņiem patiešām šantažēja, bet vai viņi nodeva Latvijas valsts ideālus? Es esmu pārliecināts, ka nē, jo viņu loma, atjaunojot Latvijas valsti, bija tik redzama, ka apstrīdēt viņu godaprātu, ja viņu vārds uzpeldētu VDK kartotēkā, šobrīd būtu negodīgi.

Bet ir svarīgi, ka šie cilvēki runā par kontekstu, kāpēc viņu vārds tur parādās, jo tas, manuprāt, var tikai nostiprināt uzticamību tam darbam, ko viņi veica Atmodas procesā vai nācijas sirdsapziņas veidošanā.

Filmā viņi atklāj metodoloģiju, kādā veidā viņus mēģināja piespiest vai piespieda sadarboties. Un šī metodoloģija ir vienāda – ievākt ziņas par taviem vecākiem un vecvecākiem, vai tavi radi bijuši leģionā, vai tev ir radi ārzemēs, vai tu esi melojis par šiem faktiem, stājoties universitātē vai piesakoties darbā. Grūtākais visā būs izskaidrošanas darbs paaudzei, kurai zināšanas par šo padomju periodu līdz 1991. gadam ir teorētiskas. Saprast to baiļu atmosfēru, manuprāt, ir ļoti grūti, ja nav nepastarpinātas pieredzes, kā arī nav bijis vēstures pārstrādāšanas procesa ne izglītības, ne kultūras faktu līmenī.

Bet šo traumu jau neizārstēs vienkārša paaudžu nomaiņa. Tā velkas nopakaļus un traucē, liekot neapzināti uzvesties konkrētā manierē un pieņemt reizēm varbūt ne pārāk saprātīgus lēmumus.

Jā, bet, ja mēs paanalizējam, kas ir tā saucamā 1968. gada paaudze, proti, kas ir, piemēram, vācu "zaļie" un savā ziņā arī sociāldemokrāti, – viņi reaģē uz to, ko darīja viņu vecāki nacisma laikā. Bija nepieciešams pieaugt vienai paaudzei. Mēs no politiskās kultūras viedokļa šobrīd tikai esam tās nākamās paaudzes līmenī. Kopš Latvijā aktīvi beidza darboties VDK, ir pagājusi tikai viena paaudze. Tas nozīmē, ka nākamā paaudze var par to tikai tagad sākt runāt un mēģināt saprast, kā arī uzsākt dialogu ar iepriekšējo paaudzi.

Mēs ļoti ātri izveidojām vesternizētu modeli, bet, izrādās, neizrunājot pagātnes lietas, šo jauno modeli nemaz nevaram tā īsti iedzīvināt. Neizrunātās lietas nekur nepazūd, tās gruzd un izpaužas dažādos citos veidos. Piemēram, pēkšņi mēs nesaprotam, kāpēc mūsu sabiedrībai sāk masveidā patikt populistiskas vērtības. Iemesls tam, manuprāt, ir jāmeklē padomju periodā.

Bet kāpēc tas arvien vēl netiek darīts? Bailes? Neapzināšanās?

Es domāju, ka viss kopā. Gan transformējušās bailes, gan grūtības formulēt attieksmi pret sevi pašu, proti, kas tu esi bijis tai sistēmā. Jo kaut kādā līmenī visi cilvēki, kuri dzīvoja tajā laikā, bija kolaboranti. Nebija jau obligāti jābūt VDK aģentiem vai komunistiem. Tas bija izdzīvošanas jautājums, lai tu nenonāktu pa taisno cietumā. Tas nav tik vienkārši, tu nevari vienkārši publicēt cilvēku sarakstu. Katram ir absolūti individuāls gadījums, iemesls un veids, kādā viņš nonācis šajā kartotēkā.

Vai nav vienkāršāk to visu sadedzināt?

Jā, tas arī ir loģisks scenārijs, jo šie maisi ir nepilnīgi un rediģēti, bet, manuprāt, cilvēki, kurus tas skars, ir pietiekami inteliģenti, lai varētu par to runāt publiski un skaidrot. Es domāju, ka latviešu nācija nav tik stulba, lai to nesaprastu.

Man gan nav īstas pārliecības, ka cilvēki tiešām gribēs saprast, ka aiz katra vārda ir n-tie iemesli un apstākļi, kāpēc viņi tur atrodas.

Šī gada sākumā Latvijas Zinātņu akadēmijas ekspertu konsīlijā, kas diskutēja par VDK maisu atvēršanu, mediju eksperts Mārtiņš Kaprāns, atsaucoties uz 2017. gada februārī veiktu sociālās atmiņas monitoringa pētījumu, atklāja, ka lielu daļu sabiedrības čekas maisu atvēršana nemaz neinteresē, savukārt režisors Jānis Streičs izteicās, ka, "tiekoties ar tautu, neviens nekad par čekas maisiem prasījis nav" un uzskats, ka sabiedrība šī jautājuma apspriešanas procesā tiek šķelta, esot pārlieku pārspīlēts un sabiedrība "ir veselāka, nekā mums šķiet".

Ja reiz sabiedrību tas neinteresē, tad kāpēc tā metas apmeklēt Stūra māju? Tā gan ir tēma, kuru ir ļoti viegli pakļaut sensācijai, virsrakstu līmenī paziņojot, ka viens vai otrs cilvēks ir bijis čekas aģents. Svarīgākais ir atrodams tālāk ziņas tekstā, kur cilvēks izvērstākā veidā skaidro. Tā daļa sabiedrības, kura lasa tālāk un dziļāk par virsrakstiem, ir gana vesela, lai šo informāciju sagremotu. Savukārt tā sabiedrības daļa, kura paliks virsrakstu līmenī...

Jebkurā gadījumā lustrācija ir ilgtermiņa process. Tas nav viena gada jautājums, nevienā valstī nav bijis. Es ceru, ka mūsu literāti uz šīs bāzes spēs radīt romānus par šo tēmu. Tendence jau ir – "Mēs. Latvija, XX gadsimts" šo potenciālu iezīmē, un to vajadzētu turpināt.