Ceturtdien, 8. novembrī, ar pirmizrādi Nacionālajā kinofestivālā "Lielais Kristaps" uz ekrāniem visā Latvijā nonāks režisora Ginta Grūbes veidotā dokumentālā filma "Lustrum" - par čekas / VDK atstāto mantojumu. Gaidot filmu, piedāvājam noskatīties filmā neiekļautus video, kuros par VDK metodēm un pieredzi ar to stāsta dzejnieki Māra Zālīte un Jānis Peters, kā arī kādreizējais televīzijas un radio raidījumu vadītājs, Rīgas skaņu ierakstu studijas direktors Aldis Ermanbriks.
Filmā "Lustrum" liecības par Latvijas neseno pagātni un VDK darba metodēm Latvijā un ārpus Latvijas sniedz Vaira Vīķe-Freiberga, Lidija Doroņina-Lasmane, Māra Zālīte, Jānis Peters, Ojārs Rubenis, Jānis Šipkēvics, Ivars Lācis, Georgs Andrejevs, Jānis Rokpelnis, Ivars Seleckis, Aldis Ermanbriks, Dzintra Geka, Ivars Godmanis, Anatolijs Gorbunovs, Linards Muciņš, Jānis Rukšāns, Jānis Pujāts, bijušie VDK virsnieki un darbinieki.
Filmas radošajā komandā strādāja scenārija autors un režisors Gints Grūbe, scenārija līdzautore Sanita Jemberga, producente Elīna Gediņa-Ducena, pētniece Ilze Jaunalksne, operators Andrejs Verhoustinskis, komponists Kārlis Auzāns, montāžas režisors Andis Rudzišs, Roberts Brežģis, skaņu režisors Anrijs Krenbergs. Filma veidota filmu studijā "Mistrus Media".
"Es biju ideoloģiskās frontes darbinieks. Daudzus gadus strādāju Latvijas Radio, arī Televīzijā. Un jau 30 gadu esmu Rīgas skaņu ierakstu studijas direktors. Mēs bijām stigrā uzskaitē. Es esmu rakstījis vienu ziņojumu čekai un kuriozi, ka tas ir par mani pašu," stāsta Aldis Ermanbriks.
Viņš skaidrojis, kā, strādājot televīzijā, dabūjis videoklipu Laionela Ričija dziesmai "Say You Say Me", kura fonā redzams no PSRS aizbēgušais baletdejotājs Mihails Barišņikovs. Gan dziesma, gan pats Barišņikovs un klipā redzamie kadri ir no filmas "Baltās naktis", kas tolaik PSRS bija aizliegta.
"Es biju sagrēkojies pamatīgi. Mani uzaicināja…, es uzrakstīju…, biju mazliet nosvīdis – ko tad man teikt? Es uzrakstīju, ka visus materiālus esmu dabūjis Maskavā. Es biju to zadzis no satelītiem. Tallinā tas notika. Ja es būtu toreiz atzinies, kur es ierakstu dabūju, tad šis ceļš noteikti būtu slēgts," stāsta Ermanbriks.
"Visas radošās savienības bija sadalītas pārraudzības zonās. Visas. Un tie pārraugi bija, sākot no mana vervētāja… Bija tāds Nadziņš. Vēlāk viņa taisīja karjeru un vairs nebija atbildīgs par Rakstnieku savienību. Tad nāca Miļevskis. Sēdēja klāt čekists, šie kuratori. Pie tam mēs taču viņus pazinām vaigā. Var jau būt, ka klāt bija arī kādi, ko mēs nepazinām. Droši vien, ka bija arī no mūsu vidus. Dažus no vecākās paaudzes es pilnīgi noteikti zinu," atklāj Māra Zālīte.
Dzejniece atminas epizodi, kurā pēc Rakstnieku savienības kongresa ievēlēta valde. "Mani pirmo reizi ievēlēja. Tūlīt pēc tam notiek pirmā valdes sēde. Pirms tas viss sākas, Alberts Bels, kurš arī bija ievēlēts, pieceļas un saka: "Piedodiet, pirms sēdes vadītājs mūs neiepazīstinās ar šeit klātesošo nepazīstamo personu, uzskatu, ka valdes sēdē nevar sākties. Viņš katrā ziņā nav valdes loceklis." Sēdes bija slēgtas. Iestājās nāves klusums. Visi lūrēja uz to čekistu. Viņš arī pievēra acis, bet nekustējās ne no vietas."
Par savu pieredzi ar VDK stāsta arī dzejnieks un diplomāts Jānis Peters, kuram piedēvēts gan čekas aģenta, gan Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģenta statuss.
"Mūsu partijas centrālkomiteja, visa padomju nomenklatūra, drošības komiteju ieskaitot, nezināja, kas notiek, nesaprata Gorbačovu – ko viņš grib, kas ir pareizi, kas ir nepareizi. Kā tad tagad jādara? Ģenerālis Zukulis pienāca pie manis un teica: "Peter, Peter, vai jūs nevarētu atnākt uz Valsts drošības komitejas kolēģiju un izstāstīt, kas valstī notiek? Nu, es neaizgāju, bet Jakubāns (Andris) aizgāja. Viņš esot pateicis, ka viss notiek labi un pareizi – kā ģenerālsekretārs un centrālkomiteja vēlas," stāsta dzejnieks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
