Suģestija, varas attiecības un erotika. 10 Bernardo Bertoluči meistardarbi

Laika gaitā Bertoluči izstrādāja sev vien raksturīgu kino rokrakstu, ko veido eksperimenti ar franču jaunā viļņa kino, itāļu kino klasikas elementi un Holivudas vēriens. To visu Bertoluči papildina ar sarežģītām eksistenciālas dabas emocijām, kuras skatītājam nodod dzejiskās kino ainas un ne mazāk sarežģītie galvenie varoņi.

"Kad es taisu filmu, tā vienmēr ir emocionāla pieredze. Un tieši tāpēc es to daru tik reti," viņš izsacījies ārvalstu medijiem. "Kad es taisu filmu, savā ziņā atrodos transā. Es iemīlos savos aktieros, vienmēr. Tas visu padara intensīvāku."

Pieminot izcilo kinorežisoru un scenāristu, piedāvājam iepazīties ar ārvalstu medijos apkopotām 10 filmām, kas katra savu iemeslu dēļ zīmīgi ierakstās viņa kinematogrāfijas daiļradē, kurai raksturīga dzejiska emocionalitāte apvienojumā ar skrupulozu analīzi.

"Drūmais pļāvējs" ("La Commare Secca") ir Bertoluči debijas darbs režijā, kas pie skatītājiem nonāca 1962. gadā, kad pats autors bija vien 21 gadu vecs. Filmas pamatā ir skandalozā itāļu rakstnieka, kinorežisora, aktiera un žurnālista Pjēra Paolo Pazolīni stāsts. Viņš slavens ar atklāti skarbu stilistiku un dažādu seksuālu tabu skaršanu.

"Drūmais pļāvējs"uzņemta Romā un vēsta par prostitūtas slepkavības izmeklēšanu. Bertoluči "nopratina" vairākus aizdomās turamos, kuri slepkavības brīdī atradušies parkā – jaunu vīrieti, kurš tur ticies ar garīdzniekiem, lai saņemtu darba rekomendāciju, lai arī patiesais iemesls ir mīlnieku aplaupīšana, žigolo, kurš nelāgi izturas pret abām savām draudzenēm, karavīrs, kurš neveiksmīgi mēģina iepazīties ar vairākām sievietēm un rezultātā aizmieg uz soliņa, un divi pusaudži, kuri izklaidējas ar divām meitenēm, bet beigās apzog homoseksuālu vīrieti.

Filmu ar pozitīvām atsauksmēm uzņēma starptautiski kritiķi, atzīstot, ka ir dzimis jauns talants, taču kases ieņēmumu ziņā tā bija pilnīga izgāšanās. Savukārt vairāki itāļu kritiķi uzskatīja, ka tas lielā mērā ir Pazolīni darbs, lai gan Bertoluči apzināti centās radīt izteikti atšķirīgu stilistiku. "Drūmo pļāvēju" izrādīja Venēcijas filmu festivālā.

"Pirms revolūcijas" ("Before the Revolution") ir Bertoluči otrā filma, kas klajā nāca 1964. gadā un tika izrādīta Kannu kinofestivālā. Romantiskā drāma atklāj Parmas jauniešu "politisko un romantisko nenoteiktību". Filmā spēcīgi jaušama franču jaunā viļņa ietekme, taču tajā skarta izteikti itāliska tematika, proti, aristokrātijas attieksme pret katolicismu un marksismu.

Galvenais varonis Fabricio ir pārticis jauns vīrietis, kuru nomoka komunisma ētiskās prasības un kurš dusmojas uz savu inerto ģimeni, kura tām pakļaujas. Viņš uzsāk slepenu dēku ar savu eleganto un dzīvelīgo tanti Džīnu, kas tikai pastiprina viņa neapmierinātību ar sevi, pasauli un sevi tajā. Turklāt filmas dramatiskumu pastiprina arī lieliskā kino mūzikas komponista Enio Morikones skaņu celiņš.

Lai arī iesākumā filmu "Pirms revolūcijas" uzņēma diezgan remdeni, līdz mūsdienām tā izpelnījusies kritiķu respektu. Tā tiek cildināta par tehnisko izpildījumu un mūziku, kā arī iekļauta grāmatā "1001 filma, kas tev jāredz pirms nāves" ("1001 Movies You Must See Before You Die"), kurā tā raksturota kā "perfekts sešdesmito gadu beigu dumpīgās paaudzes portretējums".

"Konformists" ("The Conformist") ir 1970. gada politiskā drāma, kuras scenārija autors arīdzan ir pats Bertoluči. Stāsta pamatā ir itāļu rakstnieka Alberto Morāvija 1951. gada romāns ar tādu pašu nosaukumu, kas vēsta par Itālijas fašisma periodu. Filmas galvenais varonis ir intelektuālis, kuru savervē Musolīni slepenpolicija, lai viņš dotos uz Parīzi nogalināt antifašistisku profesoru, pie kura reiz izglītojies.

Filma uzskatāma par vizuālu meistardarbu, un tajā izmantotas bagātīgas krāsas, autentiska trīsdesmito gadu garderobe, kā arī dažādi neparasti kameras leņķi un kustības. Bertoluči šajā darbā apvienojis ekspresionisma un fašisma propagandas kino estētiku, un filmas varenums salīdzināts ar Lenijas Rīfenštālas "Gribas triumfu" un Frica Langa "Metropoli".

"Konformists" tika nominēta "Oskaram", "Zelta globusam" un "Zelta lācim".

"Zirnekļa stratēģija" ("The Spider's Stratagem") ir 1970. gada mistērijdrāma ar politisku ievirzi, kuras sižeta pamatā ir Argentīnas maģiskā reālisma rakstnieka Horhes Luisa Borhesa īsais stāsts "Nodevēja un varoņa tēma". Filma stāsta par vīrieti, kurš pēc 30 gadiem atgriežas vietā, kur fašisti nogalināja viņa tēvu, un kurš cenšas rast notikušajā skaidrību. Taču tā vietā viņš nokļūst līdzīgās problēmās kā viņa tēvs pirms nāves. Šī filma savā ziņā ir "Pēdējā tango Parīzē" priekšvēstnesis, iezīmējot smalko robežu un korelāciju starp seksu un politisku ideoloģiju.

"Zirnekļa stratēģija", kas iesākumā bija paredzēta televīzijai, pielika punktu Bertoluči kinematogrāfiskajiem meklējumiem, kas īpaši raksturīgi viņa agrīnajiem darbiem (""Drūmais pļāvējs", "Pirms revolūcijas"), un iezvanīja viņa karjeras radošāko posmu, tāpēc līdztekus "Konformistam", "Pēdējam tango Parīzē" un "1900" par vienu no filmām, kas raksturo Bertoluči nobriedušo stilu.

"Pēdējais tango Parīzē" ("Last Tango in Paris") ir 1972. gada erotiskā drāma, kuras centrā ir tikko par atraitni kļuvušais amerikānis Pols (Marlons Brando), kurš uzsāk seksuālas attiecības ar jaunu parīzieti (Marija Šnaidere). Filma, kas ir Bertoluči slavenākais veikums, ir atklāts seksuālās vardarbības un emocionālās nelīdzsvarotības atainojums, kas izraisīja starptautisku šūmēšanos un saskarās ar cenzūru. Pirms filmas izrādīšanas ASV no tās tika izgrieztas atklātākās ainas.

Skandalozākā no filmas epizodēm ir anālās izvarošanas aina ar sviestu, kas nemaz nebija iekļauta scenārijā, tāpēc Šnaiderei par to filmēšanās brīdī nebija ne jausmas. "Es raudāju īstas asaras," viņa pēcāk izsacījās medijiem. Viņa arīdzan atklāja, ka Bertoluči uzstājība par šīs ainas filmēšanu viņu traumējusi. Pēc viņas nāves 2011. gadā Bertoluči paziņoja, ka nožēlo, ka nav paspējis aktrisei atvainoties.

Brando par lomu šajā filmā saņēma "Oskaru" kā labākais aktieris, bet Bertoluči tika nominēts kā labākais režisors.

"1900" ir vēsturiska drāma, kas uz ekrāniem iznāca 1976. gadā, apvienojot veselu starptautiski atzītu aktieru plejādi – Robertu de Niro, Žerāru Depardjē, Dominiku Sandu, Frančesku Bertini, Donaldu Saterlendu, Bērtu Lankasteru u.c.

Filmas darbība norisinās Bertoluči senču reģionā Emīlijā un tā vēsta par divu bērnības draugu – zemes īpašnieka Alfredo un zemnieka Olmo – draudzību. Viņi savām acīm piedzīvo konfliktu starp fašismu un komunismu, kas Itālijā norisinājās 20. gadsimta pirmajā pusē, turklāt katram atrodoties pretējās nometnes pusēs.

Oriģinālajā versijā filma ir 317 minūtes gara, tādējādi tā ir viena no garākajām jebkad komerciāli izlaistajām filmām. Sava garuma dēļ filmu daudzviet demonstrēja divās daļās, tostarp arī Itālijā, Austrumu un Rietumvācijā, Dānijā, Beļģijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Kolumbijā un Honkongā. Savukārt citviet to saīsināja, piemēram, ASV. Filmas pirmizrāde notika Kannu kinofestivālā.

"Pēdējais imperators" ("The Last Emperor") ir 1987. gada biogrāfiskā drāma, kas stāsta par pēdējo Ķīnas imperatoru Puji. Scenāriju šai filmai sarakstīja pats Bertoluči kopā Marku Peploe. Puji dzīve filmā atainota sākot no viņa nonākšanas tronī bērnībā līdz viņa ieslodzījumam un politiskajai reabilitācijai no Ķīnas Komunistu partijas puses. "Pēdējais imperators" bija pirmā spēlfilma, ko Ķīnas Tautas republika atļāva uzņemt Aizliegtajā pilsētā.

"Pēdējais imperators" uzņemts reibinošā un dzīvīgā stilistikā, apvienojot grandiozas ainas ar intīmiem brīžiem, kas ir viens no Bertoluči daiļradi raksturojošajiem elementiem. Bertoluči episkais veikums kopumā ieguva deviņas "Oskara" statuetes – visās kategorijās, kurām filma tika nominēta, tostarp apbalvojumu saņēma arī pats Bertoluči kā labākais režisors, tādējādi kļūstot par pirmo un vienīgo itāli, kurš saņēmis labākā režisora godu. "Pēdējais imperators" ierindojama arīdzan starp filmām, kas saņēmušas visvairāk "Oskara" balvas.

"Skaistuma nolaupīšana" ("Stealing Beauty") ir 1996. gada dāma, kurā galveno lomu atveido jauniņā Līva Tailere, kurai šī bija pirmā lielā loma. Savukārt pārējās lomās redzami Džozefs Fainss, Reičela Veisa un Džeremijs Aironss. Filma stāsta par 19 gadus vecu amerikāņu sievieti, kura ierodas Toskānas villā pie viņas nesen pašnāvību izdarījušās mātes-dzejnieces ģimenes draugiem. Jaunā sieviete Itālijā cer atrast mīlestību, patiesību par savu tēvu un dziļāku saikni pašai ar sevi, kā arī zaudēt nevainību.

Viena no slavenākajām Bjorkas dziesmām "Bachelorette" iesākumā tika rakstīta īpaši šai filmai un tās sākotnējais nosaukums bija "Bertolucci", bet Bjorka pēcāk paziņoja, ka izmantos to tomēr savā jaunajā albumā. Taču filmas skaņu celiņā dzirdami daudzu citu lielisku mūziķu darbi, tostarp, "Cocteau Twins", "Portishead", "Hooverphonic" u.c. "Skaistuma nolaupīšanas" veidošanā sadarbojās Francija, Itālija, Apvienotā Karaliste un ASV, un to izrādīja Kannu kinofestivālā 1996. gadā.

"Aplenktie" ("Besieged") ir 1998. gada romantiskā drāma, kuras sižeta pamatā ir Džeimsa Lasduna (James Lasdun) īsais stāsts "Aplenkums" ("The Siege"). Iesākumā darbs bija paredzēts kā stundu gara televīzijas luga, taču Bertoluči nolēma to izvērst plašāk. Filmas centrā ir jauna afrikāņu izcelsmes sieviete Šanduraja, kura cenšas no trimdas Itālijā nokļūt atpakaļ mājās un atbrīvot savu ieslodzīto vīru. Tiesa, viņai to var palīdzēt izdarīt vienīgi vīrietis, kurš ir viņā iemīlējies.

Filma, kas ir intīms un psiholoģisks pētījums ar minimāliem dialogiem, tika uzņemta 28 dienās un tās budžets bija mazāks par 3 miljoniem ASV dolāru. "Es vēlējos atgriezties pie tā, ko es darīju pirms 30 gadiem," pēc filmas iznākšanas medijiem izsacījās Bertoluči. "Ļoti mazs budžets, ļoti ātra filmēšana. Tas ir ļoti līdzīgi tam, ko es darīju ar "Zirnekļa stratēģiju" (1970) vai "Konformistu" (1971)." "Aplenktie" tika nominēti virknei starptautisku kino balvu.

"Sapņotāji" ("The Dreamers") ir 2003. gada romantiskā drāma, kuras sižeta pamatā ir Gilberta Adēra romāns "Svētie nevainīgie" ("The Holy Innocents"). Filma stāsta par amerikāņu studentu Parīzē 1968. gada maija studentu nemieru laikā. Viņš ir sastapis savdabīgu brāli un māsu, kino entuziastus, ar kuriem ielaižas erotiska rakstura attiecību trijstūrī. Jaunie cilvēki ļaujas baudpilnām izpriecām, kamēr pasaule ap viņiem šķietami jūk prātā.

Bertoluči filmā iekļāvis atsauces uz vairākām franču jaunā viļņa klasikas filmām, piemēram, konkrētas ainas, kuras "Sapņotāju" aktieri – Maikls Pits, Eva Grīna un Luī Garels – imitē. Režisors atvirzījies no scenārija oriģināla, ne tikai pievienojot tam savu mīļāko filmu ainas, bet arī izņemot no tā homoseksuālu saturu, kurā Metjū (Maikls Pits) un Teo (Luī Garels) nodarbojas ar seksu. Pēc filmas iznākšanas viņš sacījis, ka bijis "uzticīgs grāmatas garam, bet ne burtam". Filma tika nominēta vairākām starptautiskām kino balvām, un ir viens no Berrtoluči raksturīgākajiem un slavenākajiem darbiem.