Ir, no kā pasmelt. Pārdomas par animācijas filmu 'Saule brauca debesīs'  (23)

Izcilās animācijas režisores Rozes Stiebras jaunākā pilnmetrāžas filma "Saule brauca debesīs" ir viena no divām animācijas filmām, kuras iekļautas programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei". Tā ir pasaka par Saules un Mēness meitu, kuru ar saviem pakalpiņiem nolaupa ļaunā burve Selēna, noslēpjot to dziļi kalnos. Noskumušie vecāki lūdz palīdzību vienkāršam zellim Nabašniekam (kurš runā Kaspara Znotiņa balsī), par iemeslu minot to, ka šie meklējumi var sekmēties tikai cilvēkam, jo tad, ja Saules meita neatgriezīsies pie vecākiem, tā pārvērtīsies tieši par cilvēku: "Būs kā pavisam parasts bērns – bez spēka un bez spīduma..."

Nabašniekam pievienojas viņa māsa un mazais brālītis, un tā nu trijotne dodas piedzīvojumiem piepildītā ceļā, lai bērnu atrastu un nogādātu drošībā.

Filma iesākas ar ainu, kurā redzama ķekatnieku dejošana un savstarpēja mēļošana, vārdu sakot – viss iet ņigu ņegu. Redzam zirgu, dzērvi, lāci, Garo sievu, Nāvi un citus tēlus, piederīgus ķekatu tradīcijai. Bet kā lai šādu ainu jau pašā filmas sākumā vērtē bērns, kuram nav zināšanu par šo folkloras tēlu komplektu? Un ja tādu nav arī viņa vecākiem? Tādā gadījumā atliek šo raibo kopu uztvert kā pašpietiekamu savādnieku ansambli. Zināmas grūtības varētu rasties, ja ir pierasts pie animācijas filmām, kurās ir teju uzreiz atslēdzami tēlu raksturi, skaidri rīcības motīvi un attaisnota iekļaušanās kopējā tēlu sistēmā.

Līdzīgi ir ar filmas fabulu kopumā: to nevar uztvert par latviešu tautas pasakas ekranizāciju, kaut gan tajā ir atpazīstami folkloras elementi. Saule un Mēness ir universālas figūras un spēj pildīt sev piešķirtās lomas ļoti dažādu kultūru ietvaros. Tāpat arī galvenais varonis Nabašnieks savā ziņā ir pietiekami universāls: viņam piešķir zobenu, apmetni, un viņam ir arī īpatnēja svīta – vienaudze māsa un mazais brālītis. Ļaunā burve Selēna (lomu ierunājusi Guna Zariņa) ir kaut kas pa vidu starp ļauno pamāti un kādu no Disneja studijas filmu elegantajām ļaundarēm. Viņas pakalpiņi Vilks un Kaza jau ir daudz mazāk universāli, tātad vairāk pietuvināmi Ziemeļvalstu un Austrumeiropas folkloras kanonam. Kaut kas šajā laipošanā tomēr mani nepārliecināja. Gribējās striktu nostāšanos vai nu vienā, vai otrā pusē. Vai nu pilnīgi eiropeisku, daudzām kultūrām nolasāmu stāstu, vai arī pilnīgi autentisku – balstītu mūsu senvēsturē, par kuru varam uzzināt no arheoloģiskajiem atradumiem un folkloras pētnieku savāktās informācijas apkopojumiem. Šādai iecirtībai pamatā, visdrīzāk, ir Rozes Stiebras līdzšinējo darbu atstātais iespaids, jo fundamentālu daļu no procesa, kas strukturēja un attīstīja manas sajūtas un emocijas, piepildīja tieši viņas veidotās filmas. Varbūt tāpēc nāca attapšanās nostalģijas pildītā situācijā, kuras centrā mitinās spēcīga vēlme, lai "viss būtu atkal kā toreiz". Citiem vārdiem, lai Roze Stiebra radītu jaunu darbu, kurš tomēr būtu un paliktu tas iepriekš pieminētais pirmatnējo jūtu strukturētājs.

Taču arī šajā filmā redzam Rozes Stiebras dramaturģijas akcentus (viņa ir arī filmas scenārija autore). Piemēram, negaisa ainas, pasakainu ziedu plaukšana, brīnumskaisti putni, kuri lido pret zvaigžņotām, tumšām debesīm, kameras virzīšanās caur krāsu un plakņu vijumiem, plaša, panorāmiska un tēlaina vide, kura ir konkrētās epizodes varoņa sajūtu summētāja. Te saredzu dziļas līdzības ar režisores animācijas īsfilmu "Sēd uz sliekšņa pasaciņa" (1987). Jā, šie ir vizuāli, nevis literāti dramaturģiski paņēmieni, taču Stiebras vīzija – gan senākos darbos, gan arī šajā – ir vizualitāte pirms sižeta secīgas, loģiskas atveides. Tādējādi skatītājs nonāk realitātē, kuras darbība ir asociatīva, nevis pakārtota sadzīviskajam. Un šajā brīdī laikam jau vairs nav svarīgi, vai piedāvātais stāsts ir ieturēts noteiktā saturiskā un stilistiskā virzienā, vai arī, gluži pretēji, tas plūdeni dreifē no lokāli zināma līdz plaši atpazīstamam vēstījumam.

Interesanti, kā šo nosacītību uztvers tie bērni – un jebkurš skatītājs –, kuru pieredzi galvenokārt veido multipleksu kinoteātru repertuāros pieejamo animācijas filmu piedāvājums. Ir vairāki labi piemēri tam, ka lielas studijas atļaujas arī "lielas domas", proti, iziet ārpus kases ieņēmumu aprēķiniem un riskē ar jēgpilniem stāstiem, ne tikai ātri paķer uz galvenokārt fizioloģisku neveiklību un histērisku emociju izpausmju gardā āķa. Varbūt tieši šis būs īstenais simtgades filmu programmas vērtības mērogotājs: vai vēl spējam ne tikai lasīt starp rindām, bet, paturpinot analoģiju, skatīties starp kadriem?

Nav jau tā, ka visa filma sastāvētu no vienām vienīgām asociācijām. Ir gana daudz dzīvinošu un asprātīgu epizožu, piemēram, divu Nāvju dialogs ķekatnieku ļembasta vidū, tāpat arī Zanes un Viļa Daudziņu ierunātie sazvērnieki Vilks un Kaza ar savu ecēšanos – un arī maigošanos – ved skatītāju tai šīs poēmas sadaļā, kuras notikumi ir daudz vairāk saistāmi ar zemes dzīvi, nekā uzlūkojami kā kosmogoniskas alegorijas. Manuprāt, balanss ir noturēts prasmīgi, ļaujot te pasmaidīt (vai pat iesmieties) par kādu sadzīvisku epizodi, te ieslīgt meditatīvā plūsmā, kad tiek demonstrētas vispārinātas, konceptuālas ainas vai to sakārtojumi.

Mākslinieces Ilzes Vītoliņas darbs ir novērtējams ar visaugstāko atzīmi, pat ja kādam no tēliem vizuālais atveidojums iznācis nedaudz kokains vai pabāls (to visvairāk varētu attiecināt uz Vilka un Kazas varoņiem). Fona risinājumi, kombinējot dažādas faktūras un zīmējuma tehnikas, par niansēto krāsu paleti nemaz nerunājot, ir silti un iedvesmojoši, arī tad, ja tā ir nakts vai tiek atainoti kādi dramatiskāki notikumi, kuros iesaistīta uguns, pūķi vai kas tamlīdzīgs. Tāpat par izcilu darbu jāuzteic Juris Kaukulis un jaunfolka grupa "Jauno Jāņu orķestris", kuru veidotais skaņu celiņš, vēlos paredzēt, ir ļoti nopietns pretendents uz nākamā gada "Lielā Kristapa" statueti. Nupat klajā laists arī albums, kurā klausāmi filmā dzirdamie skaņdarbi, un, kas interesanti, šī ir pirmā latviešu pilnmetrāžas animācijas filma, kuras skaņu celiņš ir izdots atsevišķā albumā.

Filmas aprakstā, kas lasāms Nacionālā kino centra pārraudzītajā vietnē www.filmas.lv, minēts, ka tā ir "vizuāla poēma par Latviju kā Saules meitu, kura piedzimst tumsā, tiek nozagta, bet vēlāk atbrīvota, lai uzplauktu kā skaists zieds mūžībā". Varbūt šo līdzību saskatīs vēl kāds, katrā ziņā es Saules meitā redzēju kaut ko pavisam citu. Es šajā tēlā gan saredzēju, gan sadzirdēju brīvību. Brīvību, kas ir bērnības aizgādne un pavadone. Kaut gan Latvijai taču arī ir brīvība, ja šo sakarību virkni risina tālāk. Bet bērnība gan vairs ne. Iespējams, Rozes Stiebras un viņas kolēģu vairāk nekā trīs gadu ilgajā kopdarbā "Saule brauca debesīs" jūs ieraudzīsiet arī kādu sev būtisku sakarību un patiesību. Ir, no kurienes pasmelt. Tikai kausiņu vajag!