Kā ik gadu ap Ziemassvētku laiku, arī šogad Lielbritānijas raidsabiedrība BBC izveidojusi 10 labāko aizvadītā gada filmu sarakstu, ko iesaka noskatīties ikvienam. Šogad starp izraudzītajām filmām ir ne tikai aizkustinošas vēsturiskas drāmas un zīmīgi cilvēkstāsti, kas patur savā varā vēl ilgi pēc noskatīšanās, bet arī postmoderni supervaroņi un divi smeldzīgi vesterni.
'Klusā pasaule'
"Klusā pasaule" (A Quiet Place) ir Džona Krasinski režisēta filma, kurā piedalās arīdzan viņa sieva Emīlija Blanta. Tas ir nervus kutinošs šausmu stāsts par citplanētiešu monstriem, kuri ir iznīcinājuši teju visu cilvēci, taču, tā kā viņi ir neredzīgi, savus upurus medī pēc dzirdes. Filmas galvenajiem varoņiem – pārim un viņu bērnam – nākas sazināties zīmju valodā un pārvietoties basām kājām. Pat zemē nomesta krūzīte vai smiekli var novest pie baisas un teju momentānas nāves. Krasinskis pret mazbudžeta filmu veidošanas paņēmieniem un arī draudiem ģimenes drošībai izturas nopietni, arvien atrodot jaunus veidus, kā mocīt gan savus tēlus, gan skatītājus. Tiesa, viss šķietami organiski ierakstās kopējā konceptā. "Klusā pasaule" lieliski "paņem" ar savu gudrību un nepārtraukto spriedzi.
'Zaglēni'
"Zaglēni" (Shoplifters) ir japāņu kinorežisora Kore-eda Hirokadzu Dikensa garā ieturēta sociopolitiska drāma, kas šī gada Kannu kinofestivālā ieguva Zelta palmas zaru. Filmas varoņus viņš parāda ne tikai kā zaglēnus, bet gan arī kā krāpniekus un bērnu tirgotājus. Hirokadzu iepazīstina skatītājus ar mīlošas ģimenes trim paaudzēm, ko "diriģē" Osama (Lilijs Feranks) un Nobujo (Sakura Ando). Iespiesti maziņā Tokijas bungalo viņi papildina savus niecīgos ienākumus ar sīkām zādzībām un krāpniecībām. Hirokadzu viņu noziegumus nebūt neromantizē, taču viņa daudzslāņainā vēstīšanas maniere demonstrē, cik smalkjūtīgi un ar labiem nodomiem ir šīs ģimenes locekļi. Visbeidzot – viņu rīcības izrādās nepieciešamas, pat varonīgas, tāpēc viņu nebūšanas liks notraukt aizkustinājuma asaru pat viscietsirdīgākajam skatītājam.
'Aukstais karš'
"Aukstais karš" (Cold War) ir stāsts par diviem mīlniekiem, kuri nevar dzīvot ne ar citiem, ne viens ar otru. Viktors (Tomašs Kots) un Zula (Joanna Kuliga) satiekas Polijā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad Viktors meklē dziedātājus un mūziķus valdības sponsorētam tautas mūzikas ansamblim. Viņu kaislīgā dēka mētā viņus turp un šurp abpus Dzelzs priekškaram, un, lai arī viņi lieliski pavada laiku džeza klubos un koncertzālēs, taču līdz galam tā arī nekad negūst apmierinājumu. Pāvels Pavļikovskis pēc "oskarotās" Idas radījis savu vecāku atmiņās balstītu stāstu ("Viņi abi bija spēcīgi, brīnišķīgi cilvēki, taču kā pāris viņi bija nebeidzama katastrofa," viņš sacījis). Taču, skatoties plašāk, "Aukstais karš" ir vērtīgas piezīmes par vēsturisku periodu un komentāri par imigrantu dzīvi. Turklāt neviena cita šī gada filma nevar lepoties ar tik valdzinošu melnbaltu kadru vai trāpīgu dziesmu klāstu.
'Ja Bīlstrīta spētu runāt'
"Ja Bīlstrīta spētu runāt" ("If Beale Street Could Talk") ir stāsts par jaunu pāri, kuru izšķir nabadzība, policijas brutalitāte un institucionalizēts rasisms. Berijs Dženkinss radījis Džeimsa Boldvina tāda paša nosaukuma romāna adaptāciju, kas varēja būt dusmīga polemika, taču patiesībā ir maiga balāde, kas cildina mīlestības dziedinošo spēku, kas nāk no ģimenes locekļiem, romantiskajiem partneriem un draugiem. "Mani "pavelk" cilvēki, kuri mīl cits citu," saka Deiva Franko atveidotais tēls. "Melni, balti, zaļi, violeti, nav svarīgi." Kas ir vēl brīnumaināk – iespaids, ka Dženkinsam nav bijuši iepriekšēji nodomi ne par notikumu hronoloģiju, ne krāsu vai skaņu, tāpēc viņš uz savu galvu sagudrojis, kā salikt kopā mūziku un kustīgās bildes. Viņš radījis sapņainu un spilgtu filmu, kas nelīdzinās nevienai citai.
'Favorīte'
Jorga Lantimosa specialitāte ir mūsdienu sabiedrības deformētu versiju atspoguļošana ("Dogtooth", "The Lobster", "The Killing of a Sacred Deer"), tāpēc bija grūti iedomāties, ko viņš darītu ar vēsturisku drāmu par angļu augstdzimušajiem. "Favorīte" ("The Favourite") ir tikpat īpatnēja kā citas viņa filmas, taču neviena no tām nav bijusi tik smieklīga, grezna vai aizkustinoša. Tās darbība norisinās 1700. gadu sākumā, kad slimīgā karaliene Anna (Olīvija Kolmane) paļaujas uz savu labāko draudzeni Sāru (Reičela Veiza), Marlboro grāfieni, lai tā palīdz risināt pārrunas ar ķildīgajiem valsts aristokrātiem. Taču, kad pilī ierodas Sāras ambiciozā māsīca Abigeila (Emma Stouna), viss pārvēršas par filmas "Viss par Ievu" ("All About Eve") uzņemšanas laukumu, tikai ar vairāk seksu, vemšanu un omāru sacīkstēm. Deboras Deivisas un Tonija Maknamaras scenārijs ir gardu aizvainojumu bankters, un visas trīs tā zvaigznes ir pelnījušas tikt apalvotas.
'Zirnekļcilvēks: Ceļojums Zirnekļpasaulē'
Ir pagājis kāds laiciņš, kopš pēdējā sensacionālā supervaroņu filmu gada, kad klajā nāca "Melnā pantera" ("The Black Panther") ar nebijušu afrikāņu atveidojumu un "Atriebēji. Bezgalīgais karš" ("Spider-Man: Into the Spider-Verse"), vienkopus pulcējot duci galveno supervaroņu tēlu. Taču neviena no šīm filmām nebija tik īpaša kā "Zirnekļcilvēks: Ceļojums Zirnekļpasaulē" – psihedēlisks popārta meistardarbs, kas sevī apvieno digitālo un ar roku zīmētu animāciju. Ar savu dalīto ekrāna kadrējumu, parakstiem un ilustrācijas stilistiku tā vairāk izskatās pēc komiksu grāmatas, ne lielākā vairuma supervaroņu filmu, taču tanī pašā laikā ir žilbinoši kinematogrāfiska. Savkārt ar saviem zirnekļveidīgajiem supervaroņiem, kuri pārstāv dažādas realitātes, tā ir izteikti postmoderna, taču tās centrā arvien ir Bruklinas pusaudža stāsts. Spaidermena radītāji – Stens Lī un Stīvs Ditko – abi devās mūžībā 2018. gadā. "Zirnekļcilvēks: Ceļojums Zirnekļpasaulē" viņiem ir brīnišķīgs piemineklis.
'Jātnieks'
Hlojas Žao (Chloé Zhao) otrā filma kā scenāristei-režisorei ir mūsdienīgs vesterns par jaunu rodeo jātnieku, Breidiju Džandro, kuram zirgs iesper pa galvu. Viņš zina – ja atgriezīsies rodeo, tad riskēs ar savu dzīvību, jo viņa labākā drauga smadzeņu bojājumi ir vēl smagāki, taču viņš nezina, ko vēl lai dara savā dzīvē. Šī cilvēcīgā filma, kas parāda viņa lēno atveseļošanos, stāsta fascinējošas lietas par mačo tipa vīriešiem, plašajiem Mežonīgajiem rietumiem un tur mītošajiem cilvēkiem, kuriem šajā plašumā nav vietas. Taču kas ir īpaši pārsteidzoši – maniere, kādā Žao sadiedz kopā faktus un fikciju. Nepārprotiet – "Jātnieks" ("The Rider") ir labi uzbūvēta drāma, taču tā savu spēku gūst no Džandro personīgās pieredzes, turklāt lielākā daļa cilvēku tajā atveido paši sevi. Reti, ja tas vispār notiek, dokumentāls reālisms un poētisks cildenums ir apvienots tik prasmīgi, radot līdz kaulam aizkustinošu efektu.
'Neatstāj pēdas'
Astoņus gadus pēc "Ziemas pīšļiem" ("Winter's Bone") tās režisore un scenārija līdzautore Debra Granika triumfāli atgriežas ar vēl vienu nobriedušu, bezkompromisu, bet tanī pašā laikā viegli uztveramu drāmu, kas sniedz ieskatu marginalizēto amerikāņu dzīvēs. Bens Fosters līdz kaulam ticami spēlē traumētu kara veterānu, kurš dzīvo dziļi mežā nacionālajā parkā. Tomasina Makkenzija (Thomasin McKenzie) prasmīgi atveido viņa pusaugu meitu Tomu. Viņu sniegums kalpo par atgādinājumu, ka tieši Granika bija tā, kura piešķīra Dženiferai Lorensai vadošo lomu, pēc kuras viņas karjera gāja uz augšu. "Neatstāj pēdas" ("Leave No Trace") ir pamatīga un piesātināta ar notikumiem, taču tā ir arīdzan silta un nepietiekami novērtēta. Saldsērīgs pieaugšanas stāsts par mīlošu meitu, kura apjauš, ka viņas tēva izdzīvošanas līdzekļi nekad nebūs arī viņas. Viņas lielā atvadu runa skan šādi: "Tēt. Es zinu, ka tu paliktu, ja varētu. Tas ir viss, kas sakāms."
'Pirmais cilvēks uz Mēness'
"La La Land" režisors Damjēns Šazels un tās zvaigzne Raiens Goslings atkal apvienojušies, lai radītu ļoti koncentrētu biogrāfisku drāmu par Nīlu Ārmstrongu – pirmo cilvēku uz Mēness. Filma ("First Man") skatītājiem nodod spēcīgu vēstījumu par to, kādu stresu nācās piedzīvot kosmosa pionierim pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kā arī drosmi, kas bija nepieciešama, lai piesprādzētu sevi pie viena no neērtāko un bīstamāko transporta līdzekļu sēdekļiem. Taču Šazels un viņa komanda atsacījušies pārvērst Ārmstrongu entuziastiskā amerikāņu varonī. Dažiem viņa stoicisms šķitīs garlaicīgs, taču citiem Ārmstronga pieticība un savaldība, saskaroties ar personīgo traģēdiju un profesionāliem izaicinājumiem, liks sažņaugties sirdij. Tā ir melanholiska divdomīgas uzvaras atdzīvināšana, kas uzdod jautājumu, vai pirmais cilvēks uz Mēness būtu laimīgs uz Zemes.
'Jaukā zeme'
Varvika Torntona vesterna darbība norisinās pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Austrālijā. "Jaukās zemes" ("Sweet Country") varonis Sems (Hamiltons Moriss) ir aborigēnu fermas strādnieks, kurš pašaizsardzības nolūkos nogalina savas sievas izvarotāju, bet pēc tam dodas bēguļot pa tuksnesi. Pakaļdzīšanās ir mākslinieciski izsmalcināta, ar dezorientējošiem uzplaiksnījumiem no pagātnes un nākotnes, saistītiem kopā ar spraigu darbību. Taču ik kadram un vārdam ir nozīme – sākot no aborigēnu tēliem, kuri nolēmuši klusēt, un beidzot ar "baltajiem zēniem" (tostarp Sema Nīla un Braiena Brauna atveidotajiem), kuri skaļi runā cits caur citu. Ietverot tādas tēmas kā asimilācija, verdzība, reliģija, militārisms un likums, šī ainaviskā sāga par robežu starp taisnīgumu un netaisnīgumu ir viena no labākajām un svarīgākajām filmām, kad jebkad uzņemtas par Austrālijas vēsturi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!