"Skaidrs, ka vecāki ne vienmēr spēj kontrolēt, ko skatās viņu bērni. Piemēram, televīzijā viens raidījums veļas pēc otra, un bērns zināmā vecumā lielām acīm kāri tver visu, kas skan, kustas un ir krāsains. Tāpat arī uz filmu plakātiem netiek norādīts, vai šī filma sniegs kādu devumu bērna izglītībā un attīstībā. Tāpēc svarīgi, lai vecāki piedalītos bērna personīgā repertuāra veidošanā, liekot saprast, ka ir arī kas vairāk par komerckino programmu. Filmas kalpo kā orientieri kultūrtelpā: jo daudzveidīgākas filmas bērns ir redzējis, jo ātrāk attīstīsies viņa individuālā gaume un personība," pārliecību pauž Edmunds Jansons.
Bez patīkami kopā pavadīta laika, jaunām sarunu tēmām un pat "iekšējiem jokiem", bērnu filmas, īpaši Eiropas bērnu kino, nereti vēstī par tādiem ētikas jautājumiem kā uzticība, draudzība, atšķirīgā pieņemšana, kā arī rāda, kā tikt galā ar dažāda veida pārdzīvojumiem. Tāpat filmas var dot stimulu sarunai par kādu nopietnāku tēmu, piemēram, ka zagt nav labi. "Tā vietā, lai kratītu ar pirkstu un vienkārši, bez skaidrojuma, teiktu, ka tā darīt ir slikti, bērns caur filmas stāstu un līdzi jušanu izprot noteikto morāles pamatprincipu," skaidro režisors.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!