Filmas kā gleznas. Septiņi vizuāli izsmalcināti kinodarbi – bauda acīm  (1)

Filma estetizē austrumu kaujas mākslu un izseko Ipa Mana dzīvesstāstam sākot no 30. gadu sākuma līdz pat meistara dzīves izskaņai 70. gados.

Ar "The Grandmaster" starptautisko pirmizrādi 2013. gadā tika atklāts Berlīnes kinofestivāls un bija Honkongas pieteikums "Oskara" balvai kategorijā "Labākā filma svešvalodā". Tiesa, līdz fināla pieciniekam tā šajā kategorijā netika, bet bija nominēta prestižajai balvai gan par operatora darbu, gan kostīmiem.

Filma "The Assassination of Jesse James by the Coward Robert Ford" (Džesija Džeimsa slepkavība no gļēvuļa Roberta Forda rokas, 2007) piedāvā režisora Endrjū Dominika versiju par Mežonīgo Rietumu leģendu – vilcienu laupītāju un slepkavu Džesiju Džeimsu un viņa apjūsmotāju un slepkavu Robertu Fordu.

Filma ir stāsts par pievilcīgo nelieti Džesiju Džeimsu, kas 19. gadsimta vidū terorizēja Ameriku. Roberts Fords ir kaismīgs viņa pielūdzējs, kurš visiem spēkiem cenšas pievienoties Džeimsa–Jangera bandai. Tomēr tieši Fords ir tas, kurš pacels ieroci pret savu elku, lai iegūtu valdības izsludināto 10 000 dolāru atalgojumu. Galvenajas lomās – Breds Pits un Keisijs Afleks.

Endrjū Dominika veidotais vesterns tiek salīdzināts ar pastaigu galerijā, aplūkojot krāšņus ainavu glezniecības darbus. Tāpat filmas vizuālā valoda tikusi salīdzināta ar vācu romantisma laika mākslinieka Kaspara Dāvida Frīdriha darbiem, neskatoties uz to, ka filmas darbība norisinās mežonīgajos Rietumos, nevis gotiskai pasakai līdzīgā Vācijas mežā.

Filmas pirmizrāde notika 2007. gada 2. septembrī Venēcijas filmu festivālā, bet 2008. gadā tā saņēma divas "Oskara" balvas nominācijas – vienu no tām tieši par operatora darbu.

Alekseja Sokurova filma "Krievu šķirsts" (Russian Ark, 2002) kino vēsture palikusi kā filma, kas uzņemta vienā piegājienā un to veido viens vienīgs kadrs. Filma uzņemta klasiskās mākslas templī Ermitāžā, Sanktpēterburgā.

Filmas galvenais varonis kā gars klejo pa milzīgo Ziemas pili un katrā telpā sastop gan īstus personāžus, kas spēlējuši kādu lomu Ziemeļu metropoles 300 gadu garajā vēsture, gan izdomātus tēlus. Ar viņu kopā ir franču aristokrāts, 19. gadsimta Krievzemes aprakstītājs Marķīzs de Kustīns. Tā abi kopā klīst pa grandiozā arhitektūras pieminekļa telpām, pazūdot laika sajūtai un iejūkot grandiozās balles dalībnieku pūlī.

"Krievu šķirsts" novērtēta ne tikai pat kinovēsturē neparasto piegājienu – uzņemt filmu pusotru stundu garā kadrā, bet arī par glezniecisko izcilās Rastrelli arhitektūras, interjera, kostīmu un atmosferas savienību, turklāt fonā esot īstiem pasaules mākslas šedevriem.

Šajā filmu sarakstā visburtiskāk salīdzinājums ar gleznu attiecas uz filmu "Loving Vincent", kas vēsta par izcilo mākslinieku Vincentu van Gogu un viņa dzīves pēdējām nedēļām, turklāt visa filma ir kā ceļojums gleznotāja radīto šedevru pasaulē.

"Loving Vincent" vispirms uzņemta kā kinolente, izvēloties aktierus, kuru vizuālā līdzība atbilst tēliem Van Goga darbos. Bet pēc tam filmu par gleznu pārveidojuši mākslinieki. Filmu veido 65 000 kadru – ar roku gleznotu eļļas gleznojumu uz audekla, ko radīja 125 gleznotāju komanda. Turklāt filma veidota pēc rūpīgas Van Goga rokraksta, tehnikas un krāsu paletes izpētes.

Viens no vizuāli izsmalcinātākajiem 20. gadsimta kino meistardarbiem, kas ne reizi vien ir nosaukts par gleznu, ir Stenlija Kubrika filma "Berijs Lindons", kas tapusi pēc Viljama Meikpīsa Tekerija darba "The Luck of Barry Lyndon" motīviem. Tā ataino 19. gadsimta Angliju un tās sabiedrību, kad kāds īru avantūrists Berijs Lindons mēģina iedzīvoties britu aristokrātu aprindās.

Kubriks apzināti filmu veidojis kā 18. – 19. gadsimta angļu ainavu, kas iemūžināta gleznu sērijā, turklāt filmas tapšanā nav izmantots mākslīgais apgaismojums, kas tai piešķir glezniecisku dabiskumu .

Pēc filmas iznākšanas 1975. gadā tā tika nominēta "Oskara" balvai septiņās kategorijās, tai skaitā galvenajā – "Labākā filma". Tomēr balvas tā saņēma četrās – pārsvarā par vizuālajām kvalitātēm – operatora darbu, mākslinieka darbu, kostīmiem un skaņu celiņu.

Dižā dāņu provokatora Larsa fon Trīra "Melanholija" patiesi ir viens no gleznieciskākajiem viņa darbiem. Turklāt tajā atrodamas atsauces uz pavisam konkrētiem mākslas darbiem, kā Džona Evereta Milē 1852 . gada gleznu "Ofēlija", kā arī vācu romantisma laika glezniecību, ko filmā paspilgtina Riharda Vāgnera operas "Tristans un Izolde" mūzika.

Filmas notikumi risinās, kad Justīne un Maikls ģimenes un draugu lokā svin kāzas, taču svinību laikā atklājas, ka Zemei tuvojas milzu planēta Melanholija, kas draud to iznīcināt. Filmas stāsts ir paša Fon Trīra versija par savu depresiju, par to, kā šī kaite kļūst tik labi redzama paaugstināta stresa apstākļos, kad depresijas māktais izturas daudz mierīgāk nekā citi cilvēki.

Lielā mērā par filmas gleznieciskajām kvalitātēm atbildīgs tās čīliešu operators Manuels Alberto Klaro, kurš par šo darbu saņēmis Eiropas kinoakadēmijas balvu.

Itāļu režisors Paolo Sorentino ar savu filmu "La Grande Bellezza" skatītājus pārsteidza 2013. gada Kannu kinofestivālā, pēc kura kritiķi neskopojās ar skaļām uzslavām, salīdzinot šo kino darbu ar klasiķa Federiko Fellini "La Dolce Vita" (Saldā dzīve 1960).

Neiedomājami skaista un tikpat bezjēdzīga ballīte mūžīgajā pilsētā Romā, kurā ikkatrs stūris, katra ieliņa vai skats pa logu jau ir atsevišķs mākslas darbs. Ballītes centrā Džeps Gambardella – padzīvojis rakstnieks un žurnālists, kuram reiz izdevies uzrakstīt izcilu un komerciāli veiksmīgu romānu. Jau vairākus gadu desmitus neko jaunu nav izdevies uzrakstīt, bet apkārt virmo nebeidzama bohēma, performances un augstākas sabiedrības uzdzīve.

Filma saņēmusi gan BAFTA, gan "Zelta globusa" balvas, gan "Oskaru" kā 2013. gada labākā filma svešvalodā.