Anjēze Varda. Pretoties, izdzīvot un aiziet, esot pie pilna prāta  (7)

Varda kinoindustrijā bija leģendāra persona, pazīstama arī kā fotogrāfe, scenāriste, aktrise un vizuālā māksliniece, nelokāma sava ceļa gājēja, apbrīnojami radoša un ražīga visa mūža garumā – viņas pēdējā autobiogrāfiskā dokumentālā filma "Varda par Agnès" vēl šī gada februārī piedzīvoja pirmizrādi Berlīnes kinofestivālā, kur viņa saņēma arī "Berlinale Camera" goda balvu.

Kopumā savas karjeras laikā Varda saņēmusi vairāk nekā 50 kino apbalvojumu – gan kā spēlfilmu, gan dokumentālo filmu režisore, bet kā scenāriste – vairāk nekā 40. Pie Vardas viņas karjeras pirmsākumos filmējušies tādi ekrāna spīdekļi kā Katrīna Denēva, Žerārs Depardjē, Filips Nuarē un arī Harisons Fords.

2014. gada decembrī Varda viesojās Rīgā – Eiropas Kultūras galvaspilsētas projekta ietvaros. Viņai svinīgā ceremonijā Latvijas Nacionālajā operā tika pasniegta Eiropas Kinoakadēmijas balva par mūža ieguldījumu. "Es vienmēr esmu pateicīga, kad man kaut ko pasniedz. Tas nozīmē, ka mani pazīst un atzīst. Man labāk patīk, ka man pasniedz balvu par filmu, bet nu es kļūstu veca un man vairs nav jaunu filmu, tāpēc man pasniedz balvas par mūža ieguldījumu, par to, ka es pretojos un esmu izdzīvojusi," režisore toreiz atklāja Latvijas Televīzijai.

Jau pēc pusgada Kannu kinofestivālā viņai tika piešķirta goda balva "Zelta palmas zars", savukārt 2017. gadā Varda no aktrises, režisores un cilvēktiesību aktīvistes Andželīnas Džolijas Losandželosā saņēma ASV Kinoakadēmijas goda "Oskaru" (pēc tam abas dāmas uz skatuves nedaudz arī uzdejoja) par nopelniem kinomākslā, tādējādi kļūstot par pirmo sievieti, kas saņēmusi šo prestižo apbalvojumu.

Vardai veltīto galā pasākumu Rīgā vadīja kinorežisors Aiks Karapetjans, kurš atzīst, ka kino vēsturē tik zināmu un ietekmīgu sieviešu nav daudz. Kā nozīmīgus Vardas daiļrades aspektus viņš izceļ eksperimentēšanu apvienojumā ar augsta līmeņa profesionalitāti, kas ne vienmēr iet roku rokā, kā arī viņas spēju aptvert dažādus laika posmus un darboties vairākos žanros, tāpēc runāt par viņu tikai kā par dokumentālā kino vai tikai spēlfilmu autori būtu nepareizi.

"Atceros, man piezvanīja viņas pārstāve un teica, ka pirms pasākuma ir jāatbrauc pie viņas uz viesnīcu. Es visai satraucos un nodomāju, ka viņa gribēs nomainīt moderatoru vai ko tādu. Es aizbraucu, un viņa vienkārši man sāka uzdot jautājumus par to, kas es esmu, ar ko nodarbojos, izteica vēlmi redzēt manas filmas. Es biju ļoti pārsteigts, ka viņai ir tik skaidrs un ass prāts, neskatoties uz vecumu. Tā ir īpašība, kas nepiemīt režisoriem. Parasti režisori vecumdienās zaudē realitātes sajūtu, bet viņa ļoti asi un jūtīgi visu uztvēra. Tas arī atspoguļojas viņas filmās," atminas Karapetjans.

Vaicāts par darbiem, kuri būtu jānoskatās, Karapetjans min "Cleo de 5 a 7" (1962), kas ir pirmā nozīmīgā Vardas filma, "Le Bonheur" (1965), kas atklāj viņas eksperimentēšanas mākslu, kā arī "Vagabond" (1985), kas ir salīdzinoši klasiskāks darbs, bet profesionālā ziņā ļoti spēcīgs, kā arī noteikti jāredz pēdējo gadu dokumentālās filmas – "Varda par Agnès", "Visages Villages" un "Les plages d'Agnès".

Anjēze Varda piedzima 1928. gada 30. maijā Beļģijā, gadu pirms tika pasniegta pirmā "Oskara" balva. Viņas māte bija francūziete, bet tēvs – grieķis. 18 gadu vecumā savu vārdu no Arletes viņa nomainīja uz Anjēzi un sāka radošo darbību kā fotogrāfe. Savukārt savu pirmo filmu – "La Pointe Courte" – viņa radīja 27 gadu vecumā. Tiesa, filmu gan toreiz izrādīja vien dažos seansos, taču tā jau skaidri iezīmēja viņas kinematogrāfisko rokrakstu un pēcāk atnesa viņai apzīmējumu "jaunā viļņa vecmāmiņa", kas bija diezgan paradoksāli, jo Varda bija vien dažus gadus vecāka par šīs kustības pionieriem, starp kuriem bija viņas vīrs, režisors un aktieris Žaks Demī, un draugs, režisors un scenārists Žans Liks Godārs.

1959. gadā Varda satika Demī un iemīlējās. Viņiem saskanēja it visā, bet galvenais abus vienojošais elements bija dzinulis radīt jaunu kino valodu. Kā pati Varda izsacījusies ārvalstu medijiem, pārkāpt kino veidošanas noteikumus viņai šķitis viegli, jo neko daudz par tiem nemaz nav zinājusi. Kad sākusi nodarboties ar kino, viņa bija redzējusi vien kādas 10 filmas.

Plašākai publikai Vardas vārds kļuva zināms pēc pirmās spēlfilmas "Cleo de 5 a 7" 1962. gadā, kas vēsta par hipohondrisku dziedātāju, kura, gaidot analīžu rezultātus, ir apsēsta ar domu, ka viņai ir vēzis. Pēc tam režisore saņēma piedāvājumus veidot filmas par līdzīgu tematiku, taču tā vietā viņa izvēlējās pārtraukumu no spēlfilmām, lai radītu nelielu dokumentālo filmu "Salut les Cubains" (1963) par ikdienas dzīvi Kubas revolūcijas laikā. Vardas politiskā nostāja bija arī pamats viņas dalībai prokomunistiskā pretkara filmā "Far From Vietnam" (1967) kopā ar Žanu Liku Godāru, Alēnu Renē, Klodu Lelušu un citiem godājamiem režisoriem. Savukārt 1969. gadā Varda debitēja amerikāņu kino ar filmu "Lions Love", kurā spēlēja popārta mākslinieka Endija Vorhola sērijas "Warhol superstars" varone dziedātāja Viva un rokmūzikla "Hair" autori.

Pati savu darba manieri Varda nodēvējusi par "cinewriting" jeb "kinematogrāfisko rakstniecību", jo viņas filmas ir kā asociatīvas esejas vai dzejoļi. Kā īpašu kinokritiķi izceļ viņas prasmi klusā, neuzbāzīgā un nedidaktiskā manierē akcentēt sievieti – taksisti filmā "Cleo" vai aborta tiesību jautājumu lentē "L'une chante, l'autre pas", vai arī sevi pašu autobiogrāfiskajā ekrāna esejā "The Beaches of Agnès".

Varda "jaunā viļņa" kino bija viena no nedaudzajām sievietēm. Vaicāta, vai jelkad izjutusi citādu attieksme pret sevi, jo ir sieviete, viņa atbildējusi noliedzoši: "Nē, es nedomāju. Es neuzskatīju sevi par sievieti, kas taisa filmas, bet gan par radikālu režisori, kas bija sieviete."

Vardas interese par feminisma kustību pastiprinājās septiņdesmitajos gados, kad viņa radīja īsu dokumentālo filmu "Réponse de Femmes", kā arī vairākas feministiska rakstura spēlfilmas. Kā feminisma kinorežisore viņa izpelnījās atzinību par 1985. gada drāmu "Vagabond", kas ir stāsts par klaidoni, kuras sasalušais ķermenis tiek atrasts grāvī. Par šo daļēji dokumentālo darbu viņa saņēma "Zelta lauvu" Venēcijas filmu festivālā.

Izteikti produktīvs posms Vardai bija pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi – dekāde, kas noslēdzās ar viņas vīra Demī nāvi no AIDS izraisītām komplikācijām 1990. gadā. Pēc tam viņa radīja dažas vairāk dokumentālas filmas, tostarp "Jacquot de Nantes", kas bija veltījums vīram. Filmu viņa sāka uzņemt vēl tad, kad Demī dzīvība dzisa, taču pabeidza vien pēc viņa nāves, jo cīnījās ar iedvesmas trūkumu.

Tiesa, astoņdesmitajos gados Varda un Demī, kurš bija biseksuāls, pašķīrās. "Mums bija problēmas, taču tās aizvien bija spēcīgas attiecības. Pat tad mēs dzīvojām viens otram pretī – pāri ielai. Pēc tam mēs atkal sagājām kopā un bijām priecīgi atklāt viens otru no jauna pēc šī īsā pārtraukuma," 2018. gada nogalē viņa atklāja Lielbritānijas medija "The Guardian" žurnālistam Saimonam Hatenstounam. No laulības ar Demī Vardai ir divi bērni – meita Rozālija (dzimusi Vardas iepriekšējās attiecībās, taču Demī adoptēta) un dēls Matjē.

Vai pēc Demī viņa jebkad vēl atrada mīlestību? "Nē. Ne ar vīrieti, ne ar sievieti, ne ar ko. Es nekad vairs nepieskāros neviena ādai. Es nezinu, vai tas bija apzināts lēmums. Tas vienkārši tā notika. Es mēdzu sacīt, ka mana spēja mīlēt cilvēku bija nomirusi."

2018. gadā sarunā ar "Kultūras Dienas" žurnālistu Jegoru Jerohomoviču Varda atklāja, ka trīs galvenie viņas nodarbošanās atslēgvārdi ir "iedvesma", "radīšana" un "dalīšanās, dāsnums". Viņa nekad nav nodarbojusies ar plānošanu, bet gan ļāvusies idejas plūdumam, cenšoties maksimāli to pietuvināt laikam, kurā dzīvo: "Es gribu strādāt ātri, kamēr jūtu degsmi, kamēr ideja mani iedvesmo uzņemt filmu tieši šobrīd."

Vardas degsmi apliecina viņas bagātīgais radošais mantojums – 24 spēlfilmas, 22 īsfilmas un četri seriāli. Tāpat viņa regulāri visa mūža garumā rīkoja savu fotogrāfiju izstādes, piedaloties arī tādos prestižos mākslas pasaules notikumos kā 50. Venēcijas biennāle, izstādīja savus darbus Pompidū centrā Parīzē, savukārt viņas pēdējā fotoizstāde martā vēl bija apskatāma Honkongas mākslas gadatirgū.

"Anjēzes Vardas pienesums kino ir unikāls un neatsverams, un viņas filmas ar to milzīgo personīgā šarma lādiņu, kas tajās paslēpts, turpina uzrunāt. Lielā mērā tas ir viņas neizsīkstošās pašironijas dēļ (šķiet, ka Varda sevi pārāk nopietni neuztvēra – vispozitīvākajā iespējamā nozīmē), kā arī viņas nepārejošās zinātkāres dēļ: nevienā brīdī nerodas šaubas, ka Vardu patiešām interesē apkārtējā pasaule un cilvēki tajā. Viņa pavērš kameru caur sevi uz pasauli, lai atrastu kopsaucējus, nevis lai ironiski distancētos, un tas viņas filmas padara īpaši siltas un cilvēcīgas. Jo viņai rūpēja un no sirds interesēja," uzsver Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzeja kuratore Agnese Logina.

Uz Jegora Jerohomoviča jautājumu, par ko viņa sapņo, Varda 2018. gadā atbildēja: "Par nāvi mierā. Gribētos aiziet, esot pie pilna prāta. Manā vecumā tas ir skaists sapnis. Negribētos nomirt kādā negadījumā vai no slimības. Es turpinu strādāt, esmu vēl ļoti dzīva. Man sagādā prieku pieci mazbērni, mani iepriecina vēl daudz kas cits, taču tagad es diezgan ātri nogurstu. Mana dzīve ir intensīva, un es bieži jūtu nogurumu. Apzinos, ka tā ir šīs spēles sastāvdaļa."