Sava vēsture ir jāzina. Jēkabs Reinis par seriālu 'Sarkanais mežs'  (1)

Vitolda Reķa prototips ir Vitolds Berķis. Dzimis Rīgā 1918. gadā, dienējis Latvijas armijas aviācijas pulkā, bet nacistu okupācijas laikā – aviācijas leģionā "Latvija". Beidzoties karam, padevās Rietumu sabiedrotajiem. Pēc atbrīvošanas 1947. gadā devās uz Lielbritāniju. Rūdolfs Silarājs – bijušais Berķa dienesta biedrs, kurš strādāja britu izlūkdienesta labā – savervēja Vitoldu operācijai, kuras ietvaros viņam kopā ar citu savervētu latvieti – Andreju Galdiņu – bija jādodas uz Kurzemi.

"Vitolds ir ļoti introverts, ar pienākuma apziņu ļoti izteiktu, ļoti atbildīgs, drosmīgs, un izgājis cauri kara šausmām, kara mašinērijai lielajai," sava varoņa iekšējo pasauli skaidro Jēkabs. Sarunā ar dokumentālās filmas "Sarkanais mežs. Aizkadri" veidotājiem viņš atklāj, ka veidot Vitolda tēlu viņam nemaz nav bijis tik viegli. Režisors Armands Zvirbulis iepriekš izteicies, ka Jēkaba izcilo saderību ar Vitolda lomu, ieraudzījis, tiklīdz viņš ienācis kastinga telpā. "Vitolds ir tāds introverts, un es vairāk esmu tendēts uz tādu ekspresivitāti ļoti aktīvu rīcību. Bet te atkal bija interesanti tie lomas meklējuma ceļi – būt tādam savaldīgam, mierīgam... Es neteiktu, ka bija baigi viegli," teic Jēkabs.
Grūts, ja ne vēl grūtāks par pašiem lomas meklējumiem, bija filmēšanas process – aktieriem nācās gan kārtīgi izsvīst, gan izsalt līdz kaulam. "Visgrūtākais laikam bija vasaras filmēšanas, kad ārā bija karsts," atzīst Jēkabs. Kostīmu departaments Evijas Džonsones vadībā Vitolda varoni bija saģērbis ne pa jokam – žakete, vilnas džemperis, zem džempera krekls. Turklāt laika apstākļi dažās meža ainu filmēšanas dienās nebija šādām drēbju kārtām piemēroti – 30 grādi, un apkārt vēl dunduri un odi.

Jēkabs gan gatavojoties lomai, gan filmēšanas laikā ieguvis ļoti daudz – apguvis lomai nepieciešamos cīņas mākslas paņēmienus, kopā ar Jāni Vimbu mācījušies par ieročiem un arī praktiski mācījušies šautuvē. Ņemot vērā to, ka Jēkabs agrāk studējis Policijas akadēmijā, šaušana viņam nav bijusi pavisam sveša, tomēr apmācības filmas vajadzībām iepazīstināja ar automātiskajiem ieročiem. Tāpat Jēkabs ļoti daudz uzzinājis par filmā aptverto periodu Latvijas vēsturē.

"Ieguvums ir arī ne tikai aktieriskajā ziņā, bet arī tādā iespaidu ziņā," atzīst aktieris. "Mums jau bija ne tikai mežs, mums bija dažādas lokācijas gan jūrā, gan pie jūras – Pāvilosta, Liepāja, Jelgava, Jelgavas rajons, Dobele, Rīga, Ogre. Vasarā varbūt nesanāca tādā klasiskā nozīmē atpūsties atvaļinājuma laikā, bet tika ļoti daudz kur būts un visādi iespaidi gūti. Upīša muzejs, Ulmaņa rezidence Dauderos, kas ir Sarkandaugavā, dažādos citos muzejos, vecas dzirnavas pie Ogres. Tagad neatceros konkrēto vietu, bet arī ļoti skaistas, kādreiz, pat pirms desmit gadiem, man liekas, viņas vēl ir strādājušas – no cara laika. Fantastiskas vietas tās ir," par Latvijas apceļošanu filmēšanas gaitā stāsta Jēkabs.

Gatavojoties lomai, Jēkabs iepazinies arī ar sava varoņa prototipa dzīvi – lasījis CIP izrakstus, lasījis visu pieejamo informāciju latviešu valodā. Jēkabs norāda, ka daudziem noteikti ir priekšstats par to, ko nozīmē partizāns un mežabrālis, tomēr, iegūstot ne vien papildu informāciju faktos, bet arī emocijās, vēsturiskie notikumi kļūst saprotamāki un varoņa iekšējā pasaule – saprotamāka.

Gatavojoties lomai, arī Jēkabs kopā ar uzņemšanas komandas kodolu devās pie vēl dzīvajiem Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. "Tā bija neatsverama pieredze. Un tas bija kaut kas tik fantastisks, ko es esmu spējis šīs filmas ietvaros gūt, ko es tagad stāstīšu saviem bērniem un mazbērniem," Jēkabs atzīst. Par spīti tam, ka daudzi joprojām nekritiski tic padomju propagandas radītajai leģendai par mežabrāļiem kā aukstasinīgiem bandītiem, Jēkabs uzskata, ka "viņi darīja pareizi un es tikai atbalstu to, ko viņi darīja".

Bauskā dzīvo Ernests Rudzroga, kurš piespēlējis uzņemšanas komandai kolorītu epizodi, kas redzama 6. sērijas beigās. Rudzroga kopā ar citiem partizāniem reiz sastapušies ar čekistiem miliča mājā. "To neviens scenārists nebūtu izdomājis! Bet nu – reāls fakts, kad viņi [partizāni] saslēdz rokudzelžos tos čekistus, ielika skapī, apgāza skapi uz mutes, [partizāni] paņēma ieročus, laikam, droši vien ēdienu, kas viņiem bija, un patronas."

Tāpat Jēkabs saticis Mikelīnu Supi – leģendārā partizāna Pētera Supes māsu. Mikelīna pabijusi arī Stompaku purva partizānu nometnē, ko organizēja viņas brālis. Tā bija lielākā partizānu nometne Baltijā, un kādā brīdī tur vienkopus apmetušies pat 300 cilvēki. Abu partizānu stāstītais Jēkabam palīdzējis emocionāli izprast drausmīgo situāciju, kurā mežabrāļi un mežamāsas atradās. "Tu nedrīksti uzticēties nekam. Uzticēties nedrīkst nevienam. Tu varēji gadu kopā dzīvot, divus, un tu tā arī nekad neuzzināji, kāds ir īstais vārds. Katram bija iesaukas, jo tu nezināji, kas tev otrs. Lai kāda uzticamība rastos, tomēr katram tā sava āda bija dārgāka," secina aktieris.

"Katram ir sava realitāte. Viens redz to tā, cits redz savādāk, tāpēc es domāju, ka arī mākslas filmu var pieņemt, ka tā var būt, ka tā bija. Jo kā bija īstenībā, es domāju, to neviens nezina. [..] Mums ir ļoti interesanta vēsture un – kāpēc par to nerunāt?" retoriski vaicā aktieris. Arī viņa ģimenē ir Latvijas vēstures griežu upuri – Jēkaba vectēvs no mammas puses bijis Latvijas armijas virsnieks, kurš 9 gadus pavadīja izsūtījumā Sibīrijā. Vectēva divi onkuļi bija Latvijas armijas pulkveži – abus padomju okupācijas vara nošāva 1940. gadā, turklāt viens no viņiem bija čekā spīdzināts.

Jēkabs ir ļoti patriotisks un domā, ka, ja viņš nokļūtu līdzīgā situācijā tajā laikā, visticamāk, censtos atrast veidu, kā atgriezties Latvijā. "Es esmu bijis prom no Latvijas, es esmu kādu laiku dzīvojis ārzemēs, un man personīgi ir ļoti liela vilkme atpakaļ uz dzimteni," viņš atzīst. Jēkabs arī uzsver, ka sava vēsture jāzina, lai "novērtētu to, ko mēs tagad bieži vien palaižam kaut kā gar ausi, uztveram kā pilnīgi pašsaprotamu". Daudzsēriju filmā nav balstīta tikai arhīvu materiālos – vairāku varoņu līnijas ir izdomātas, arī notikumu norise ir mākslinieciska interpretācija. Tomēr tas nemazina vēsturisko notikumu nozīmi. Jēkabs uzsver – mākslas filmās notikumu gaita vai kādas varoņu iezīmes vienmēr tiek pielāgotas pašas filmas stāstam, gan liekot uzsvarus, gan kaut ko papildinot vai pat ignorējot. "Man liekas, ļoti būtiski ir tas, ka arī tā informācija, ko mēs, piemēram, grāmatās izlasām, arī bieži ir kāda cilvēka atstāsts. Tas ir viņa redzējums, kā viņš to redz. Kāda ir tā objektīvā realitāte? Kas ir īstenība? Nu, tur var aizfilosofēties... Bet es domāju, ka tādām filmām noteikti ir jābūt," uzskata aktieris.

Jau ziņots, ka seriāla "Sarkanais mežs" notikumi risinās 1949. gadā, kad angļu izlūkdienests MI6 cenšas iegūt informāciju par situāciju Padomju Savienības okupētajā Baltijā. Vitolds kopā ar citiem latviešiem ikdienā strādā smagu darbu karjeros, bet Velta ir medmāsa hospitālī. Viņi sapņo doties uz ASV, krāj naudu, plāno kāzas un kārto nepieciešamos dokumentus, jo ASV rūpīgi atlasa emigrantus. Taču Vitolds izlemj piedalīties misijā dzimtenē, un cerība mainīt vēsturi, maina viņa dzīvi.

Seriāla režisors idejas autors – Normunds Pucis, scenārija autori – Ivo Briedis, Matīss Gricmanis, Armands Zvirbulis, režisors inscenētājs – Armands Zvirbulis. Galvenajā – bijušā leģionāra Vitolda Reķa – lomā iejuties jaunais aktieris Jēkabs Reinis, viņa līgavu Veltu atveido Agnese Cīrule.