'Viņš jūtas svešs'. Aktieris Jurijs Djakonovs par savu 'Sarkanā meža' varoni'  (1)

"Es nāku no ģimenes, kur mans tēvs pusi no sava mūža ir nodzīvojis kā komunists un Padomju Savienības patriots," atklāj Jurijs. Viņš ar smaidu norāda, ka diskusijas par vēstures notikumu interpretācijām ir bijušas gan ar ģimeni, gan kolēģiem: "Kas ir ļoti interesanti – tad, kad es runājos ar tēvu, es aizstāvu vienu pozīciju, tad, kad es runāju ar kolēģiem, es konstatēju – ok, labi, tagad es mainos, es pielāgojos situācijai." Jurijs uzskata, ka šobrīd svarīgākais ir tas, ka šīs diskusijas vispār ir iespējamas, un tās ir interesantas tieši tādēļ, ka ļauj no malas paskatīties ne vien uz to, kādas ir iespējamās interpretācijas, bet arī saprast, ko mums vēsture nozīmē šobrīd. "Vēsture vienmēr ir pagātne, bet tas, kā mēs to redzam, tas ir kaut kas ļoti īpašs," filozofiski secina aktieris. Jurijs uzsver, ka vēsture ir neizbēgami subjektīva – cilvēku atmiņas un skatu punkti ir tik atšķirīgi, ka vienīgais, ko var darīt aktieri un radošā komanda, ir piedāvāt "kaut kādu savu cilvēciskumu un arī savu sajūtu par to, kā kā to [situāciju] uztver mūsdienās", jo "kā bija pa īstam, nezinās neviens". Jurijaprāt, viena no būtiskākajām lietām, atminoties vēsturiskus notikumus, ir izpratne par to, ka grūti ir bijis vienmēr, un laika distance ne vienmēr ir labākais palīgs, lai izprastu grūtības. "Protams, katra cilvēka liktenis bija ļoti individuāls, [bet], ja kāds kādreiz saka – o, toreiz bija tie labākie laiki un bija fantastiski, un tā tālāk – visticamāk, ka tas ir saistīts ar to, ka toreiz jūs bijāt jauni, un tad viss ir daudz labāks," spriež aktieris.

Aktieris nevairās no dziļi filozofiskiem jautājumiem, kas arī izriet no "Sarkanā meža" sižeta. Jurijs uzskata, ka brīvības jēdziens ir kas tāds, kas katram pašam sev jāmēģina definēt indivīda līmenī. "Vai es gribu būt brīvs, vai es tiešām varu atļauties būt brīvs?" viņš retoriski vaicā. Aktieris uzskata, ka "ļoti bieži mēs sevi mierinām ar domu – mēs tagad esam brīvi". "Ir tik daudz lietu, kas kontrolē mūsu dzīvi… Un, pirmkārt, mēs paši neļaujam sev būt brīviem! Ir jāatceras, ka, pirmkārt, [brīvība] ir kaut kāds iekšējs jēdziens, un tikai pēc tam tu tikai mēģini pakārtot sev apkārt realitāti tā, lai tas atbilst tai iekšējai sajūtai," aktieris norāda.

Pievēršoties vieglākām tēmām un pašam filmas tapšanas procesam, Jurijs bēdājas, ka viņa varonis nevarēja pilnasinīgi piedalīties kaujas ainās. "Es nevarēju pieņemt to, ka man neiedeva pašaut riktīgi," smejas aktieris un norāda, ka šeit runā viņa puiciskā fantāzija. Arī Jurijs atzīst, ka fiziski grūtākais filmēšanās laikā bija karstums un aukstums. 28 grādu karstumā džemperos, jakās, garajās biksēs un zābakos tērptajiem aktieriem grimētājas mēģinājušas pūst aktieriem virsū līdzekļus, kas novērstu svīšanu, kamēr paši aktieri karstuma dēļ knapi turējušies kājās, savukārt ainā ar izcelšanos Latvijas krastā aktieriem vajadzēja līst 5-6 grādus aukstajā ūdenī vairāk nekā 10 reizes. Neskatoties uz hidrām, šis process nav bijis patīkams.

Ar nožēlu Jurijs atzīst, ka scenārija rāmis viņam nav ļāvis improvizēt un pašam radoši izpausties tādā apmērā, kā viņš gribētu. "Visgrūtākais, bija tas, ka es nevarēju izdarīt pilnīgi visu, ko es esmu izdomājis tam personāžam," norāda aktieris. Tomēr viņš augstu vērtē visas pārējās iespējas, kas radušās saistībā ar "Sarkano mežu", piemēram – iespēja apgūt ko jaunu. "Diez vai tu pamodīsies no rīta un izdomāsi – nu, šodien iešu šaut! Vajag saprast, kā tas strādā, kā tas notiek," ar smaidu norāda aktieris. Aģents Rubenis ir radists, tādēļ Jurijs apguva ātro Morzes koda kursu. "Sajūta par to, kas tas ir, un kāda ir iekšējā sajūta, dod arī lomai ļoti daudz," uzskata aktieris. "Tās vienkāršās darbības, visi tie verķi, ko vajag spiest un aparāta smagums, kas tev ir jānes, un tu iztēlojies, ka viņam vajadzēja iet ar visu to aparatūru 20-30 kilometrus pa mežu, pa purvu un tā tālāk – uzreiz sajūta ir , ka tu esi tur!" atklāj Jurijs.

Jau ziņots, ka seriāla "Sarkanais mežs" notikumi risinās 1949. gadā, kad angļu izlūkdienests MI6 cenšas iegūt informāciju par situāciju Padomju Savienības okupētajā Baltijā. Vitolds kopā ar citiem latviešiem ikdienā strādā smagu darbu karjeros, bet Velta ir medmāsa hospitālī. Viņi sapņo doties uz ASV, krāj naudu, plāno kāzas un kārto nepieciešamos dokumentus, jo ASV rūpīgi atlasa emigrantus. Taču Vitolds izlemj piedalīties misijā dzimtenē, un cerība mainīt vēsturi, maina viņa dzīvi.

Seriāla režisors idejas autors – Normunds Pucis, scenārija autori – Ivo Briedis, Matīss Gricmanis, Armands Zvirbulis, režisors inscenētājs – Armands Zvirbulis. Galvenajā – bijušā leģionāra Vitolda Reķa – lomā iejuties jaunais aktieris Jēkabs Reinis, viņa līgavu Veltu atveido Agnese Cīrule.