Tieši pirms 90 gadiem šajā dienā pasaulē nāca Odrija Ketlīna Rastona jeb Odrija Hepberna, nu jau leģendārās filmas "Breakfast at Tiffany's" zvaigzne un viena no Holivudas stila ikonām, kas par spīti veiksmīgajai ekrāna karjerai pievērsās sirdsdarbam un gādāja par tiem, kuri paši to nespēj, proti, bērniem. Pieminot aktrises un humānās aktīvistes dzimšanas dienu, piedāvājam iepazīties ar viņas nebūt ne vieglo dzīvesstāstu un aplūkot vēsturiskas fotogrāfijas.
Hepberna piedzima Briselē, Beļģijā, britu baņķiera Džozefa Antonija Rustona un holandiešu aristokrātes Ellas van Hēmstras ģimenē. Tiesa, tēvs ģimeni pameta, kad Odrija bija astoņus gadus veca. Pēcāk viņa izteikusies, ka tas bijis traumatiskākais viņas dzīves notikums. Tajā pašā gadā viņas ar māti pārcēlās uz ģimenes īpašumu Arnhemā, savukārt 1937. gadā abas devās uz Angliju, Kentu, kur Odrija sāka apgūt baletu. Savukārt tad, kad Lielbritānija iesaistījās Otrajā pasaules karā, abas pārcēlās atpakaļ uz Arnhemu, cerot tādējādi patverties no kara, taču velti. Nacisti drīz vien iebruka Nīderlandē, kā rezultātā bojā gāja daudzi Hepbernas radinieki, bet Ellai un Odrijai nācās sūri grūti cīnīties par savu izdzīvošanu.
Augošais meitenes organisms atradās pastāvīgā badā. Reizēm vienīgais pieejamais pārtikas produkts bijis milti, bet grūtākajos laikos viņa pārtikusi no endīviju un tulpju sīpoliem. Nepietiekamā uztura dēļ viņa neattīstījās, kā tas pusaudzim būtu jādara, un iedzīvojās dažādās veselības nebūšanās – astmā, dzeltenajā kaitē un anēmijā, kas atstāja sekas visa mūža garumā un bija par galveno iemeslu viņas slaikajai figūrai.
Neskatoties uz grūtībām, Odrija visu Arnhemā pavadīto laiku no 1939. līdz 1945. gadam turpināja gan izglītoties, gan apgūt baletu Arnhemas Konservatorijā. Pēc kara Odrija ar māti pārcēlās uz Amsterdamu, kur turpināja nopietni nodarboties ar baletu pie vadošās holandiešu baletmeistares Sonjas Gaskelas (Sonia Gaskell) un krievu baletskolotājas Olgas Tarasovas.
1948. gadā Hepbernas ceļi atkal veda uz Apvienoto Karalisti, šoreiz Londonu, Rambēras baletu, kur viņai piešķīra stipendiju. Tiesa, pēc studiju uzsākšanas viņai paziņoja, ka par spīti neapstrīdamajam talantam, viņa nekad nekļūs par primabalerīnu, jo viņas augums un vājā ķermeņa uzbūve kara trūcīgā uztura dēļ tam gluži vienkārši nav piemēroti. Tā vietā Hepberna nolēma pievērsties aktiermākslai, uzstājoties mazās lomiņās mūziklos.
1951. gadā ar diezgan nenozīmīgu lomu viņa debitēja kā kinoaktrise filmā "One Wild Oat", kam sekoja vēl citas lomas filmās "Young Wives' Tales" un "The Lavender Hill Mob". 22 gadu vecumā Hepberna pārcēlās uz Ņujorku, lai piedalītos Brodvejas iestudējumā par franču rakstnieci Koleti. Vien dažas nedēļas pēc iestudējuma pirmizrādes par viņu jau rakstīja ASV laikraksti, savukārt pēc diviem gadiem par viņu jau zināja visa pasaule, jo uz ekrāniem iznāca viņas un Gregorija Peka kopdarbs filmā "Roman Holiday" (Romas brīvdienas), par ko Hepberna saņēma "Oskara" balvu kā labākā aktrise.
Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados lomas sekoja cita citai, jau konsekventi iezīmējot Hepbernas "raksturlielumus", proti, kalsno, teju majestātisko stāju un eleganto tēlu, kas apvienojumā ar meitenīgo seju bija pilnīgs pretstats tā laika Holivudas standartiem par sievietes skaistumu, ko noteica Merilinas Monro sievišķīgās auguma aprises un izaicinošā uzvedība.
1961. gadā Hepberna nospēlēja savu ikoniskāko lomu filmā "Breakfast at Tiffany's", kuras scenārija pamatā bija Trūmena Kapotes novele. Hepbernas bezrūpīgā Ņujorkas ballīšu meitene atdzīvināja mazo melno vakarkleitu, paceļot to jaunos modes elites augstumos, savukārt pati Hepberna par savu tēlojumu ceturto reizi tika nominēta "Oskaram". Viņa pati par šo lomu izteikusies, ka tā bijusi krāšņākā viņas karjerā, tiesa, arī grūtākā, jo pati pēc dabas ir introverta, taču atveidotā jaunā sieviete ir ļoti ekstraverta. 2012. gadā "Breakfast at Tiffany's" tika iekļauta ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālajā filmu reģistrā kā kulturāli, vēsturiski un estētiski nozīmīga filma.
Ievērību un atzinību guva arī viņas lomas filmās "Sabrina" (1954), "War and Peace" (1956), "The Nun's Story" (1959), "Charade" (1963), "My Fair Lady" (1964) un "How to Steal a Million" (1966).
Septiņdesmitajos gados uz kinoekrāniem Hepberna parādījās arvien retāk, jo pievērsās labdarībai. Astoņdesmito gadu beigās viņa kļuva par UNICEF labas gribas sūtni. Apbraukājot pasauli, viņa iestājās par bērnu labklājību, jo pārāk labi atminējās bērnībā piedzīvoto Nīderlandē nacistu okupācijas laikā. Kopā ar UNICEF viņa piedalījās vairāk nekā 50 misijās Āzijā, Āfrikā, Centrālajā un Dienvidamerikā. Par to ASV prezidents Džordžs H. V. Bušs apbalvoja viņu ar Prezidenta brīvības medaļu. Par humāno darbību 1993. gadā Hepbernai piešķīra arī speciālo Kinoakadēmijas balvu, taču viņa nenodzīvoja tik ilgi, lai pati to saņemtu.
No dzīves Odrija Hepberna atvadījās 1993. gada 20. janvārī savās mājās Šveicē, mirstot no resnās zarnas vēža komplikācijām, taču viņas labie darbi turpina nest augļus vēl aizvien. Viņas dēli – Šons Ferērs un Luka Doti – dibināja UNICEF Odrijas Hepbernas Piemiņas fondu, kas turpina viņas iesākto. 2002. gadā ANO Ņujorkas galvenajā mītnē tika atklāta statuja "The Spirit of Audrey" (Odrijas gars).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
