Piektdien, 17. maijā, Kannu kinofestivālā pasaules pirmizrādi piedzīvoja režisora Jura Kursieša drāma "Oļegs", kurā piedalās arī Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa. Viņa Kannās bija klātesoša otrajā filmas izrādīšanas seansā sestdienas vakarā, pēc kura sarunājāmies par "Oļega" vēstījuma nozīmi mūsdienu pasaulē un Latvijā, kā arī par to, ko nozīmē dalība prestižajā kinofestivālā aktrisei pašai un Latvijas kino industrijai kopumā.
Jūs šovakar arī bijāt gandrīz parasta skatītāja lomā, jo filmu nebijāt iepriekš redzējusi. Kāds ir pirmais iespaids?
Neraugoties uz to, ka beigas ir apskaidrojošas, filma tomēr atstāj smagumu. Kaut gan, ja tā padomā, tad ir arī šajā smagumā kaut kas tāds ļoti... aizkustinošs. Jērs, kurš nemēģina kļūt par vilku, bet paliek jērs līdz pašām beigām. Varētu mierīgi taisīt nākamo sēriju, un arī tur viņš būtu jērs. Es neredzu, ka filmas laikā viņš mainītos. Tas arī ir tas aizkustinošais, proti, ka viņš nezaudē savu – no vienas puses – vājumu, bet tajā pašā laikā arī cilvēcīgumu.
Tas ir vēstījums vai mācība, kas mums no šī stāsta būtu jāpaņem? Jo Oļegs nebūt nav tāds ļoti skaidri domājošs un mērķtiecīgs varonis, kurš zina, kur un kāpēc viņš iet. Viņš klimst.
Viņš klimst, jā... Var viņu, protams, nosaukt par pilnīgu lūzeri, bet viņš tomēr nesalūst līdz galam. Viņš nevienu nenodod, bet paliek cilvēks, lai arī to var mierīgi uztvert arī par gļēvumu. Sit taču pretī, cīnies! Bet viņš necīnās, bet gan grib tikai izdzīvot.
Filmēšanas procesā nebija šīs smaguma sajūtas, kura tagad pēc noskatīšanās neatlaiž?
Es nebiju klātesoša visā tajā mafijas sadaļas filmēšanā, tāpēc arī tad šo smagumu tā neizjutu. Savukārt par savu – Zitas – tēlu provēs jau no paša sākuma bija skaidrs, ka viņa ļoti konkrēti parāda to, kur atrodas Oļegs. Viņa ir milzīgs kontrasts ar pārējiem.
Zitas tēls ir kontrasts ne tikai starp filmas varoņiem, bet viņa kontrastē arī ar lielāko daļu jūsu līdzšinējo lomu, kurās esam raduši jūs redzēt. Parasti tās tomēr ir sievietes ar diezgan lielu un nebūt vienkāršu vēstījumu, nevis šādas frivolas jaunkundzītes. Vai viņa ir tīrs scenārija "produkts", vai arī izkristalizējās darba procesā?
Protams, ka šis un tas izkristalizējās, bet pamatā viņa tomēr bija scenārijs un Jura izvēle. Jau pirmajās provēs man uzreiz bija ļoti skaidrs viņas prototips, jo tādus cilvēkus ir nācies satikt. Caur Zitu parādās tās skaistās dzīves otra puse. Sieviete, kas dzīvo viena pati ar savām orhidejām, par kuru nešķiet, ka katru dienu viņa ielaižas šādās afērās, bet tad uzrodas kaut kas tik brīnumains kā aktieris.
Man savukārt radās iespaids, ka viņa tieši tāda arī ir. Viņas rīcība un runas maniere vedina domāt, ka viņa to vien dara, kā meklē, kādā veidā pieķerties pie kāda ar slavu vai vismaz potenciālu uz to.
Tā laikam vienkārši ir, ka vienmēr būs ar mākslas pasauli nesaistīti cilvēki, kuri gribēs tai kaut vai pieskarties. Es par Zitu sev esmu radījusi leģendu – viņa ir vēstniecības darbiniece, kura uz valsts svētkiem noorganizējusi lielu pasākumu, no Latvijas atbraucis koris un teātris, un nu beidzot ir pienācis pēdējais vakars, kad viņa ir nolēmusi atlaist, jo viņa taču to ir nopelnījusi. Viņa ir sieviete, kurai ir viss – kārtīgas skriešanas botas, viņa apmeklē sporta zāli, viņai ir brīnišķīgas orhidejas, pilns grāmatu plaukts ar mākslas grāmatām, sterila vide, būtībā viņa ir perfekta būtne. Normālā darba dienā viņa šādā situācijā neiekultos, būtu uzmanīgāka.
Tas diezgan saslēdzas ar šeit notiekošo. Visa šī ārējā spozme, kas daudziem acīmredzami liek zaudēt prātu, jo sazin kāda iemesla dēļ ir jādirn garās rindās, lai caur žogu vai pie viesnīcas uzņemtu miglainu telefona bildi ar kādu slavenību. Kāpēc?
Es tiešām nezinu, to ir grūti saprast. Man liekas, ka cilvēkiem vienkārši gribas, lai ir šādi ārkārtēji cilvēki, un ja tu viņiem vari nostāties blakus, tad arī tiec pie daļiņas viņu spožuma, kas patiesībā ir absolūti iluzors. Šie lielie kinofestivāli ir kaut kas īpašs, un tā ir arī īpaša publika. Es domāju, ka šeit tā ir drīzāk tradīcija, kas izpaužas spilgtā veidā.
Un jums pašai ko nozīmē būšana Kannās?
Man ir ļoti interesanti! Es vēroju un izdaru secinājumus nākamajām lomām. Cik tādas Zitas mēs šodien vien šeit satikām! (smejas)
Un kas Kannas ir Latvijas kino nozarei? Katru gadu tik skaļi mūsu valsts vārds vis šeit neizskan.
Banāli, bet man liekas, ka tas apliecina to, ka mēs drīkstam un varam, ka mums tas ir jādara. Tā ir ļoti laba ziņa, ka mūsu kino interesē arī pasauli. Es nedomāju, ka kāds režisors taisa kino ar mērķi piedalīties kādā festivālā. Visi jau strādā tāpēc, ka ir kas sakāms, bet es domāju – jo tu būsi godīgāks un patiesāks, jo lielākas cerības, ka tas būs vajadzīgs arī citiem. Man liekas, ka tas ir apliecinājums, ka vienkārši ir jāfilmē vēl un vēl.
Kas pašmāju kino nozarei būtu jādara, lai šādas ļoti labas ziņas izskanētu arvien biežāk?
Es domāju, ka tas galvenokārt ir producentu darbs, ko pierāda arī šī filma. Pasaulē labu lietu notiek katru dienu un daudz, taču citi par tām neuzzina, jo pie tā netiek mērķtiecīgi strādāts. "Oļega" gadījumā Alise un Aija (filmas producentes Aija Bērziņa un Alise Ģelze no "Tasse Film" – aut.), un pārējā komanda kuļ to visu uz priekšu. Cilvēki ar ambīcijām un patiesu interesi pierāda, ka tas ir iespējams, ka ir jēga ieguldīt.
Runājot par robežām – filmā tādu gandrīz nav. Ne fizisku, ne arī valodas, jo varoņi kopumā runā piecās dažādās valodās.
Par to jau arī ir stāsts, proti, ka no dažādām vidēm nākuši un dažādās valodās runājoši cilvēki veido mūsu ikdienu. Eiropa sašaurinās, viss ir viena liela putra, un valoda nav nekāds šķērslis. Un ne tikai gaļas cehā, bet visos pārējos cehos.
Mājās gan mēs diezgan dzelžaini turamies pie savas nacionālās identitātes.
Tāda ir mūs vide, bet es domāju, ka ar laiku tas mainīsies. Tas jau mainās. Vēsturiski mēs esam noslēgta kopiena, bet man šķiet, ka Latvijai nav izvēles. Arī Latvija lēnā garā kļūst par Eiropas vidi, kur var lēkāt pa valodām un identitātēm.
Vai nav bažu par to, kā uz "Oļegu" skatīsies rudenī Latvijā?
Bažu nav, nē, jo filmā nekas nav melots. Tā arī viss ir! Tas ir stāsts par nepilsoņiem, bēgļiem, kas viss mums ir ļoti aktuāli. Man personīgi liekas ļoti vērtīgi, ka par to runā. Mēs jau šovakar dzirdējām, ka francūži vaicā, vai tiešām mums ir tādas "alien" (nepilsoņa – aut.) pases. Tas ir kaut kas baiss un risināms.
Ir nojausma, kādā veidā tas būtu risināms?
Nezinu, es neesmu politiķis, bet šim jautājumam esam veltījuši arī izrādi "Cerību ezers". Kad sākām filmēt "Oļegu", Juris Valentīnu (lietuviešu aktieris Valentīns Novopoļskis, Oļega lomas atveidotājs – aut.) atsūtīja izrādi noskatīties, lai labāk izprastu situāciju, jo "alien" tomēr ir mūsu valsts specifika.
Bet ir taču jābūt arī mūsu visu pārejo atbildībai, ka šādi oļegveidīgi dzīvesstāsti arvien atkārtojas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
